Bulta ietriecās skrienošajam Bareto plecā, tērauda uzgalis izurbās otrā pusē, trieciens nogāza viņu ceļos. Bareto lādēdamies trausās kājās un pēdīgi sasniedza savu aparātu.
Viņš pacēla savu jostu, izrāva vienu granātu un pagriezās, lai mestu. Jauna bulta ieurbās viņam tieši krūtīs. Bareto izskatījās pārsteigts, viņš ieklepojās un atkrita atpakaļ, palikdams sēdus pret stieņiem. Viņš vāri mēģināja izraut bultu no krūtīm. Nākamā bulta ieurbās viņam kaklā. Granāta izkrita viņam no rokas.
Uz takas zirgi slējās pakaļkājās un zviedza, jātnieki riņķoja, sakliedzās un rādīja ar rokām.
Notika spožs gaismas uzliesmojums.
Kriss paguva laikus atskatīties, lai redzētu Bareto nekustīgi sēžam aparātā, kas vairākkārt iegaismojās un saruka.
Pēc dažiem mirkļiem aparāts bija pazudis. Tagad bailes bija jātnieku sejās. Jātnieks ar melno spalvu kaut ko uzkliedza pārējiem, un visa grupa paskubināja zirgus un jāja tālāk - projām.
Melnajam jātniekam pagriežoties, viņa zirgs paklupa pār Gomesas līķi. Jātnieks nolamājās un lika zirgam vairākkārt griezties, galīgi sabradājot nelaiķi. Gaisā šķīda asinis, zirga priekškājas iekrāsojās tumši sarkanas. Pēdīgi melnais jātnieks pagriezās un, izgrūdis pēdējo lāstu, aizauļoja kalnup pievienoties pārējiem.
- Kungs Jēzu! - Viss notika tik pēkšņi, tik vienkārša vardarbība…
Kriss pietrausās kājās, skrēja atpakaļ uz taku.
Gomesas līķis gulēja dubļos, sadragāts līdz nepazīšanai. Viena roka bija atmesta un vaļēju delnu gulēja zemē. Blakus rokai mētājās baltais keramiskais marķieris.
Tas bija saplīsis, elektroniskās detaļas atsegtas.
Kriss pacēla marķieri. Keramiskais materiāls sadalījās viņam rokās, balti un sudrabaini gabaliņi nobira zemē, dubļos. Tobrīd viņu stāvoklis Krišam kļuva pilnīgi skaidrs.
Viņu pavadoņi bija pagalam.
Viens aparāts bija prom.
Viņu atgriešanās marķieris bija saplīsis druskās.
Tas nozīmēja, ka viņiem nebija izejas no šīs vietas. Viņi bija sprostā, bez pavadoņiem un bez palīdzības. Un bez cerībām jelkad tikt atpakaļ.
Bez cerībām.
Uzmanību! - sacīja tehniķis. - Sākas ierašanās.
Uz gumijas grīdas, vidū starp ūdens vairogiem, parādījās mazi spīdumiņi.
Gordons paskatījās Sternā. - Pēc brīža mēs uzzināsim, kas noticis.
Gaismiņas kļuva spilgtākas, un virs gumijas sāka parādīties aparāts. Kad tas bija apmēram divas pēdas augsts, Gordons izsaucās: - Sasodīts! Tas nu gan ir mūlāps!
Sterns kaut ko sacīja, bet Gordons nepievērsa viņam uzmanību. Viņš redzēja aparātā Bareto, kas sēdēja, atspiedies pret stieņiem, nepārprotami miris. Aparāts sasniedza pilnu lielumu. Viņš redzēja pistoli Bareto rokā. Viņš, protams, saprata, kas noticis. Kaut arī Krāmere bija īpaši nobrīdinājusi Bareto, tas kuņasdēls tomēr bija paņēmis līdzi mūsdienu ieročus. Tāpēc Gomesa, protams, bija atsūtījusi viņu atpakaļ un…
Uz grīdas izripoja neliels tumšs priekšmets.
Kas tas? - jautāja Sterns.
Nezinu, - atbildēja Gordons, saspringti vērdamies ekrānā. - Izskatās gandrīz vai pēc gra…
Tranzīta telpā nogranda sprādziens, videoekrāns piešķīda ar baltu gaismu. Kontroles telpā skaņa bija dīvaini pārvērsta, izklausījās tikai pēc statiska sprakšķa. Tranzīta telpa uzreiz pieplūda ar bāliem dūmiem.
Velns! - noelsās Gordons. Viņš trieca dūri pret konsoli.
Tehniķi tranzīta telpā kliedza. Viena vīra seju klāja asinis.
Pēc brīža viņu nogāza no kājām ūdens vilnis no granātas šķembu saplēstā vairoga. Odens trīs pēdu dziļumā skalojās šurpu turpu kā viļņi liedagā. Taču vēl pēc brīža tas sāka strauji kristies, atkal atsedzot grīdu, kas čūkstēja un kūpēja.
Tās ir baterijas, - sacīja Gordons. - Izplūdusi fluorūdeņ- ražskābe.
Dūmos knapi saredzamas figūras gāzmaskās ieskrēja telpā palīgos ievainotajiem tehniķiem. No augšas sāka brukt balsta sijas, sadragājot atlikušos ūdens vairogus. Citas sijas gāzās telpas vidū.
Kontroles telpā kāds pasniedza Gordonam un Sternam gāzmaskas. Gordons vilka savējo.
Mums jāiet, - viņš teica. - Gaiss ir piesārņots.
Sterns stīvi blenza ekrānos. Cauri dūmiem viņš redzēja apgāzušos sadragātos aparātus, no tiem nāca tvaiki un bālganza- ļa gāze. Vesels bija palicis tikai viens aparāts, kas stāvēja drusku sānis. Sterns redzēja, kā vēl viena sija uzgāžas virsū arī tam.
Aparātu vairs nav, - viņš sacīja. - Vai tas nozīmē…
Jā, - teica Gordons. - Baidos, ka pagaidām jūsu draugiem būs jācīnās saviem spēkiem.
Neuztraucies, Kris! - sacīja Mareks.
Neuztraukties? Es lai neuztraucos? - Kriss gandrīz kliedza. - Andrē, padomā, dieva dēļ! Viņas marķieris ir saplīsis.
Mums vairs nav marķiera. Tas nozīmē, ka mums vairs nav ie- > 1
spējas tikt atpakaļ. Un tas nozīmē, ka mēs esam totālā pakaļā, Andrē, un tu gribi, lai es neuztraucos?
Tieši tā, Kris, - atbildēja Mareks, viņa balss bija ļoti mierīga un spēkpilna. - Tieši to es gribu. Es gribu, lai tu neuztraucies, lūdzu. Es gribu, lai tu saņemies.
Kāda velna pēc? - atcirta Kriss. - Priekš kam? Padomā par faktiem, Andrē! Mēs te visi aiziesim bojā. Tu taču to sajēdz, vai ne? Mūs visus te, sasodīts, nogalinās. Un no šejienes nav izejas.
Ir izeja.
Saproti, mums nav pat ko ēst, mums nav nekā, mēs esam ieķepuši šitajos sūdos un netiekam ārā un… - Viņš aprāvās un pagriezās pret Mareku. - Ko tu teici?
Es teicu, ka ir izeja. -Kāda?
Padomā pats! Otrs aparāts devās atpakaļ uz Ņūmeksiku. -Un?
Viņi redzēs, kādā stāvoklī ir Bareto…
Beigts, Andrē. Viņi redzēs, ka Bareto ir beigts!
Jā, redzēs un tāpēc sapratīs, ka kaut kas ir nogājis greizi. Un viņi atbrauks mums pakaļ. Atsūtīs citu aparātu, - sacīja Mareks.
Kā tu zini?
Viņi to darīs. - Mareks pagriezās un sāka iet lejup pa kalnu.
Kur tu iesi?
Sameklēt Keitu. Mums jāturas kopā.
Es palikšu šeit.
Kā vēlies. Tikai nekur neaizklīsti.
Neuztraucies, es palikšu tieši šeit.
Kriss norādīja sev zem kājām. - Tieši šeit pirmīt ieradās aparāts, un tieši šeit es arī grasos palikt.
Mareks aizsoļoja prom, pazuzdams aiz takas līkuma. Kriss palika viens pats. Viņam uzreiz iešāvās prātā doma, ka varbūt tomēr jāskrien un jāpiebiedrojas Marekam. Varbūt labāk nepalikt vienam. Jāturas kopā, tieši kā viņš bija teicis.
Viņš paspēra pāris soļu pa taku lejup, kur bija aizgājis Mareks, tad apstājās. Nē, viņš nodomāja. Jāpaliek turpat. Viņš stāvēja uz takas un mēģināja nomierināt elpu.
Pavēries lejup, viņš pamanīja, ka stāv uz Gomesas rokas. Viņš aši atlēca sānis. Pagājis dažus jardus atpakaļ pa taku, viņš mēģināja sameklēt vietu, no kuras nevarētu redzēt līķi. Viņa elpa pamazām nomierinājās. Radās spēja pārdomāt stāvokli. Marekam taisnība, viņš nosprieda. Gan jau atsūtīs pakaļ aparātu un droši vien visai drīz. Vai tas nolaidīsies tieši šeit? Vai šī ir parastā nolaišanās vieta? Vai ari tas būs kur citur šai pašā apvidū?
Jebkurā gadījumā Krišam nostiprinājās pārliecība, ka jāpaliek turpat, kur viņš bija.
Viņš paskatījās lejup, kur bija aizgājis Mareks. Kur tagad bija Keita? Droši vien vēl kādu gabaliņu lejāk. Pārsimt jardu tālāk, varbūt vairāk.
Jēziņ, kā viņam gribējās mājās!
Tad viņš mežā pa labi izdzirdēja brakšķi.
Kāds tuvojās.