Cik ilgs laiks tam būs vajadzīgs?
Vispirms šai alā ir jānomaina gaiss.
Gordons izveda Sternu garajā gaitenī, kas veda uz galveno liftu. Tur jau bija daudz cilvēku, visi devās prom. Viņu balsis atbalsojās tunelī.
Alā jānomaina gaiss? - pārjautāja Sterns. - Tas taču ir milzīgs daudzums. Cik ilgs laiks tam vajadzīgs?
Teorētiski tam vajadzīgas deviņas stundas, - atteica Gordons.
Teorētiski?
Līdz šim mums nav bijis vajadzības to darīt, - paskaidroja Gordons, - taču viss nepieciešamais šai darbībai mums, protams, ir. Lielie ventilatori sāks strādāt kuru katru brīdi.
Pēc dažām sekundēm tuneli piepildīja rēcošs troksnis. Sterns juta, ka vējš spiežas pret viņa augumu, velk aiz drēbēm.
Un kad būs nomainīts gaiss? Ko pēc tam?
Mums jāatjauno tranzīta bloks un jāgaida, kad viņi atgriezīsies, - sacīja Gordons. - Principā jau nekas nav mainījies.
Un ja viņi mēģinās atgriezties, kamēr viss vēl nav sagatavots?
Tā nav problēma, Deivid. Aparāts atteiksies to darīt. Tas vienkārši izlēks atpakaļ turpat, kur viņi jau bija. Pagaidām.
Tātad viņiem nav izejas no turienes, - secināja Sterns.
Jā, - piekrita Gordons, - šobrīd viņiem izejas tiešām nav. Un mēs tur neko nevaram darīt.
Kriss Hjūss aizskrēja līdz kraujas malai un ar kliedzienu, rokas un kājas saulē vicinādams, metās tukšumā. Divsimt pēdu lejāk viņš redzēja Dordoņu, kas aizvijās starp zaļo apkaimi. Augstums bija pārāk liels. Viņš zināja, ka upe ir pārāk sekla. Bija gaidāma droša nāve.
Taču tai pašā mirklī viņš ievēroja arī, ka klints nav vienlaidus stāvums - divdesmit pēdu lejāk tajā bija izvirzījums, visai slīps, un tomēr. Starp akmeņiem tur bija iesakņojušies daži sīki kociņi un krūmi.
Viņš sāniski nokrita uz izvirzījuma. Trieciens izsita gaisu no plaušām. Viņš uzreiz sāka veldes uz malas pusi. Viņš izmisīgi pūlējās apstāties, ieķerties krūmeļos, taču visi bija pārāk vāri un trūka viņam rokās. Veldamies viņš pamanīja, ka puika steidzās palīgā, taču Krišam neizdevās pieķerties sniegtajai rokai. Viņš turpināja ripot, galva un pasaule griezās. Puika bija aiz viņa ar šausmu izteiksmi sejā. Kriss zināja, ka tūlīt būs pie malas un kritīs…
Vaidēdams viņš ietriecās kokā. Sajuta asas sāpes vēderā, kas uzreiz izstrāvoja pa visu augumu. Kādu brīdi viņam zuda sajēga, kur viņš atrodas, bija tikai sāpes. Pasaule bija zaļi balta. Viņš lēni atjēdzās.
Koks bija apturējis viņa gāšanos, tomēr paelpot viņš kādu brīdi vēl nevarēja. Sāpes bija ļoti spēcīgas. Gar acīm griezās zvaigznītes, tad tās lēni izbālēja, un beidzot Kriss ieraudzīja, ka viņa kājas karājas pāri malai.
Un virzās.
Virzās lejup.
Koks bija sīka priedīte, un viņa svars lēni, lēni lieca to. Viņš juta, ka pats sāk slīdēt gar stumbru. Viņam likās, ka neizdosies slīdēšanu apturēt. Tad viņš cieši ieķērās stumbrā. Tas derēja: viņš vairs neslīdēja. Viņš vilkās pie stumbra, mēģinādams uzrausties atpakaļ uz klints.
Tad viņš ar šausmām ieraudzīja, ka kociņa saknes sākušas rauties laukā no klints spraugām, tās trūka cita pēc citas, bālas atsegdamās saulei. Ilgi nebija jāgaida, lai nogāztos ar visu koku.
Tad viņš sajuta, ka tiek vilkts aiz apkakles, un ieraudzīja virs sevis puiku, kas pūlējās uzstīvēt viņu kājās. Puika izskatījās izmisis. - Saņemies!
- Jēziņ! - Kriss noelsās. Viņš atkrita uz plakanās klints, tverdams pēc elpas. - Vienu mirklīti…
Gar ausi ātri kā lode aizspindzēja bulta. Viņš juta tās sacelto vēsmiņu. Neticams spēks tādai bultai, viņš nodomāja. Baiļu dzīts, viņš saliecies rāpās gar klints izvirzījumu, vilkdamies no kociņa uz kociņu. Nospindzēja vēl viena bulta.
No kraujas augšas viņos noraudzījās jātnieki. Melnais bruņinieks nokliedzās: - Muļķis! Tizlenis! - un nikni iebelza strēlniekam, izsizdams loku tam no rokām. Bultu vairs nebija.
Puika aiz rokas vilka Krišu uz priekšu. Kriss nezināja, kurp ved taciņa gar klinti, taču likās, ka puikam ir kas padomā. Virs viņa jātnieki pagrieza zirgus un aizjāja atpakaļ mežā.
Patlaban nogāzes izvirzījums beidzās ar šauru radzi, ne vairāk kā pēdu platu, kas aizvijās gar klinti. Zem radzes bija pilnīgs stāvums līdz pat upei. Kriss blenza uz upi, bet puika satvēra viņu aiz zoda un pagrūda galvu augšup. - Neskaties lejā! Nāc! - Puika piespiedās pie klints, kā skaujot pieķērās ar rokām, un uzmanīgi virzījās gar radzi. Kriss sekoja viņa paraugam, joprojām tverdams pēc elpas. Viņš zināja - ja kaut mirkli svārstīsies, viņu pārņems panika. Vējš tvērās pie drēbēm, mēģināja atraut viņu no klints. Viņš piespieda vaigu pie siltā akmens, mēģināja turēties ar pirkstiem un pārvarēt bailes.
Viņš redzēja, ka puika pazūd ap stūri. Kriss sekoja. Stūris bija ass, un pirms tā radzē bija caurums, aiz kura taciņa turpinājās drusku zemāk. Uzmanīgi pārkāpis pār caurumu un pagriezies ap stūri, viņš atviegloti uzelpoja.
Viņš redzēja, ka klints šeit pāriet garā mežainā nogāzē, kas turpinājās līdz pat upei. Puika viņam māja ar roku. Kriss gāja uz priekšu un pievienojās viņam.
No šejienes būs vieglāk. - Puika devās lejup, Kriss aiz viņa. Gandriz uzreiz viņš saprata, ka nogāze nebūt nav tik līgana, kā pirmajā brīdī izskatījās. Koki meta tumšas ēnas, taka bija stāva un dubļaina. Puika paslīdēja un aizslīdēja pa dubļaino celiņu starp kokiem. Kriss turpināja kāpt lejup, tverdamies zaros pēc atbalsta. Taču drīz arī viņam izslīdēja pamats zem kājām, viņš nogāzās uz dibena dubļos un slīdēja. Nezin kāda iemesla pēc viņš iedomājās: Es esmu Jeilas universitātes aspirants. Es esmu vērsturnieks, kas specializējas tehnoloģiju vēsturē. Viņš itin kā mēģināja turēties pie identitātes, kas strauji balēja viņa apziņā, tāpat kā sapnis, no kura cilvēks pamodies un kuru nenovēršami aizmirst.
Garšļaukus braukdams pa dubļiem, Kriss pa brīžam atsitās kokos, juta kā zari skrāpē seju, bet nespēja neko padarīt, lai
palēninātu savu lejupslīdi. Likās, ka nogāzei nekad nebūs gala.
•
Mareks nopūzdamies izslējās. Pie Gomesas līķa marķiera nebija. Viņš par to bija pārliecināts. Keita stāvēja blakus un kodīja lūpas. - Es zinu, viņa pieminēja rezerves marķieri. Es to zinu!
Un es nezinu, kur tas ir, - norūca Mareks.
Keita ar neapzinātu kustību grasījās pakasīt pakausi un sajuta parūku un sāpes no galvas traumas. - Šitā nolādētā parūka…
Viņa aprāvās un uzlūkoja Mareku.
Tad viņa gar taku gāja iekšā mežā. - Kur tā palika? - viņa jautāja.
Kas?
Viņas galva.
Pēc brīža viņa to atrada un bija pārsteigta, cik maza tā izskatās. Galva bez ķermeņa likās visai niecīga. Viņa centās neskatīties uz kakla strupuli.
Cīnīdamās ar pretīgumu, viņa noliecās, pagrieza galvu un tagad lūkojās pelēcīgajā sejā un neko neredzošajās acīs. Atkaroties žoklim, mēles gals bija izlīdis starp vaļīgajām lūpām. Mutē zumēja mušas.
Viņa nocēla parūku un uzreiz ieraudzīja keramisko marķieri. Tas bija ar līmlenti piestiprināts parūkas iekšpusei. Viņa noņēma to.
Rokā ir, - viņa noteica.
Keita pagrozīja marķieri. Sānos bija mazītiņa lampiņa un zem tās podziņa - tik maza un šaura, ka to tiešām varēja nospiest tikai ar nagu.
Tā. Marķieris nu bija atrasts.
Mareks pienāca un paskatījās uz to.