Izskatās, ka būs īstais, - viņš sacīja.
Tātad mēs varam tikt atpakaļ, kad vien vēlamies, - sacīja Keita.
Tu gribi doties atpakaļ? - jautāja Mareks.
Keita padomāja. - Mēs tomēr ieradāmies pēc Profesora, - viņa sacīja. - Es domāju, ka mums viņš jāatrod.
Mareks pasmaidīja.
Un tad viņi izdzirdēja pakavu rīboņu un knapi paspēja iesprukt krūmos, pirms garām aizauļoja seši tumši jātnieki - lejup pa dubļaino taku uz upes pusi.
•
Kriss klumburoja uz priekšu, līdz ceļiem grimdams staignājā pie upes krasta. Dubļi bija visur: uz sejas, matos, drēbēs. Viņu klāja tāds dubļu daudzums, ka viņš juta to svaru. Priekšā viņš redzēja puiku, kas jau stāvēja ūdenī un skalojās.
Izspraucies cauri pēdējiem krasta brikšņiem, Kriss beidzot ieslīdēja upē. Ūdens bija ledaini auksts, bet viņam bija vienalga. Viņš pabāza galvu zem ūdens, skaloja matus, berzēja seju, mēģināja nodabūt no sevis visus dubļus.
Puika jau bija izkāpis pretējā krastā un sēdēja saulītē uz klintsakmeņa. Puika kaut ko sacīja. Kriss nesadzirdēja, tomēr ausī atskanēja tulkojums: - Kāpēc tu nenovelc drēbes, lai nomazgātos?
Kāpēc? Tu to nedarīji.
Puika tikai paraustīja plecus. - Bet tu taču to vari, ja vēlies.
Kriss aizpeldēja otrā krastā un izkāpa laukā. Viņa drēbes joprojām bija Joti dubļainas, un atklātā gaisā viņš sajuta aukstumu. Viņš noģērbās līdz jostai un linu apakšbiksēm, izskaloja drēbes upē un nolika uz akmeņiem žāvēties. Viņa augumu klāja švīkas, zilumi un nobrāzumi. Tomēr āda jau sāka apžūt - saule bija silta. Viņš pavērsa seju augšup un aizvēra acis. No laukiem bija dzirdama klusa zemnieču dziesma. Čivināja putni. Upes vilnīši skalojās pret krastiem. Kādu brīdi viņš juta, ka pār viņu nolaižas miers, kas bija dziļāks un pamatīgāks par visu, ko viņš savā mūžā izjutis.
Viņš atgūlās uz klintīm un droši vien bija kādu laiciņu aizsnaudies, jo atskanējusī balss viņu pamodināja.
Houibite thou speakst foolsimple ohcopan, eek invich array thouart. Essay thousooth Earisher?
Tas bija puika. Pēc brītiņa viņš izdzirdēja ausī metālisko tulkojumu: - Tas, kā tu vienkārši runā ar savu draugu, un tas, kā tu ģērbies. Saki patiesību: tu esi īrs?
Kriss lēni pamāja, pārdomādams jautājumu. Acīmredzot puika bija dzirdējis, kā viņš uz takas runā ar Mareku, un nospriedis, ka viņi ir īri. Likās, ka varēja ļaut viņam tā domāt; nekāds ļaunums no tā nevarēja celties.
Aye, - viņš centās senangļu valodā pateikt "jā".
Aie? - atkārtoja puika. Viņš lēni veidoja šo zilbi, atvilkdams lūpas, parādīdams zobus. - Aie? - Izskatījās, ka šis vārds viņam ir svešs.
Viņš nesaprot "aye", nobrīnījās Kriss. Būs jāmēģina kas cits. - Oui, - viņš franciski bilda.
Oui… oui… - Likās, ka puiku mulsina arī šis vārds. Tad viņš atplauka: - Ourie? Seyngthou ourie? - Un tulkojums skanēja: - Padzīts? Vai tu saki: "padzīts"?
Kriss noraidoši papurināja galvu. - Es saku: "Jā." - Situācija kļuva ļoti mulsinoša.
Jā-a? - atkārtoja puika, pavilkdams patskani.
Jā. - Kriss pamāja.
A! Earisher. - Tulkojums skanēja: - A! Irs. -Jā.
Wee sayen yeaso. Oriivis, thousay trew.
Kriss sacīja: - Thousay trew. - Ausī atskanēja tulkojums viņa paša vārdiem. - Tu saki patiesību.
Puika, apmierināts ar atbildi, pamāja. Kādu bridi viņi sēdēja klusēdami. Puika nopētīja Krišu no galvas līdz kājām. - Tātad tu esi smalks.
Smalks? Kriss paraustīja plecus. Skaidrs, ka viņu varētu dēvēt par smalku. Karotājs viņš katrā ziņā nebija. - Thousay trew.
Puika prātīgi pamāja. - Tā jau es domāju. To rāda tavas manieres, kaut ari ģērbs stāvoklim neatbilst.
Kriss neatbildēja. Viņam nebija īsti skaidrs, ko puika grib pateikt.
Kā tevi sauc? - atskanēja nākamais jautājums.
Kristofers Hjūss.
Ā! Kristofers de Hjūss, - lēni atkārtoja puika. Izskatījās, ka viņš izsver šo vārdu kādā Krišam neizprotamā veidā. - Kur ir Hjūsa? īru zemē?
Thousay trew.
Iestājās vēl viens klusuma bridis, viņiem sēžot saulītē.
Tu esi bruņinieks? - puika beidzot pajautāja. -Nē.
Tātad tu esi skvairs, - secināja puika, pats apstiprinoši pamādams. -Tas būtu skaidrs. - Viņš pagriezās pret Krišu. - Un cik vecs? Divdesmit vienu gadu?
Divdesmit četrus.
Šis jaunums lika puikam pārsteigumā ieplest acis. Kriss brīnījās: kas gan divdesmit četru gadu vecumam tik īpašs?
Tādā gadījumā, krietno skvair, es esmu ļoti pateicīgs par tavu palīdzību, izglābjot mani no sera Gija un viņa bandas. - Viņš norādīja pāri upei, kur ūdensmalā stāvēja seši tumšie jātnieki un noraudzījās viņos. Viņi ļāva zirgiem padzerties, bet paši nenolaida acis no Kriša un puikas.
Es taču tevi neizglābu, - iebilda Kriss. - Tu izglābi mani.
Neizglābu? - Puika atkal bija neizpratnē.
Kriss nopūtās. Gramatikas barjeras laikam būs grūti pārvarēt. Radās iespaids, ka nav iespējams izteikt pat visvienkāršākās domas; tas bija mokoši. Tomēr viņš mēģināja vēlreiz: - Es taču tevi neizglābu. Tu izglābi mani.
Krietno skvair, tu esi pārmēru pieticīgs, - atbildēja puika. - Es esmu tev parādā savu dzīvību un ar prieku izpildīšu tavas vēlēšanās, kad būsim nonākuši pilī.
Pilī? - Šoreiz neizpratnē bija Kriss.
•
Keita un Mareks piesardzīgi izlavījās no meža un virzījās uz klostera pusi. No jātniekiem, kas bija aizauļojuši pa taku, šeit nebija ne zīmes. Aina bija mierīga; tieši priekšā atradās klostera labības lauki, kurus norobežoja zemas akmens sienas. Viena lauka stūrī atradās slaids sešstūrains piemineklis, rotāts smalkiem gravējumiem, kas atgādināja gotiskas baznīcas.
Vai tas būtu montjoie? - viņa jautāja.
Turklāt lielisks, - atsaucās Mareks. - Jā. Tas ir ceļa stabs, attāluma rādītājs. Tādiem šeit jābūt daudziem.
Viņi gāja starp laukiem uz desmit pēdu augsto mūri, kas apjoza visu klosteri. Zemnieki tīrumā nepievērsa viņiem uzmanību. Pa upi lejup slīdēja barža, tās krava bija ietīta audeklā. laivinieks stāvēja pakaļgalā un līksmi dziedāja.
Šaipus klostera mūrim atradās laukos strādājošo zemnieku būdu puduris. Aiz būdām Mareks ieraudzīja mūrī nelielas durvis. Klosteris aizņēma tik plašu teritoriju, ka tam bija durvis visās četrās pusēs. Šī noteikti nebija galvenā ieeja, un Mareks domāja, ka tieši tāpēc vajadzēja vispirms mēģināt iekļūt pa to.
Viņi gāja starp būdām, kad pēkšņi izdzirdēja zirga iespraus- lāšanos un klusu, mierinošu puiša balsi. Mareks izstiepa roku un apturēja Keitu.
Kas ir? - viņa čukstēja.
Mareks rādīja. Divdesmit jardu tālāk pie vienas no būdām stāvēja pieci zirgi, kuru pavadas turēja kalps. Zirgi bija krāšņi izrotāti, seglus klāja sarkans samts ar sudraba izšuvumiem. Sarkanas lentes karājās ari zirgiem pie sāniem.
Zemnieku zirgi tie noteikti nav, - noteica Mareks. Taču jātnieki nekur nebija redzami.
Ko lai tagad dara? - jautāja Keita.
•
Kriss Hjūss sekoja puikam uz Kastelgāras ciemata pusi, kad viņa ausī pēkšņi iečerkstējās aparātiņš. Viņš izdzirdēja Keitas balsi: - Ko lai tagad dara? - Un Mareka atbildi: - Es nezinu.
Vai jūs atradāt Profesoru? - jautāja Kriss.
Puika pagriezās un skatījās viņā. - Vai tu ar mani runā, skvair?
Nē, puis, - atteica Kriss. - Tikai ar sevi.
Tikajar sēvī? - puika atkārtoja, šūpodams galvu. - Tavu runu grūti saprast.
Ausī atskanēja Mareka balss: - Kris, kur, ellē, tu esi?
Eju uz pili, - Kriss sacīja. - Šai skaistā dienā. - Runādams viņš skatījās debesīs, mēģinādams izlikties, ka runā pats ar sevi.