Viņš dzirdēja Mareku: - Kāpēc tu uz turieni ej? Tu vēl esi ar to puiku?
Jā, ļoti skaistā.
Puika atkal pagriezās ar bažīgu sejas izteiksmi. - Tu runā ar tukšu gaisu? Tu esi pie pilna prāta?
Jā, - atbildēja Kriss. - Es esmu pie pilna prāta. Es tikai gribētu, lai mani biedri man varētu pilī pievienoties.
Kāpēc? - ausī prasīja Mareks.
Esmu pārliecināts, ka drīz vien viņi varēs tev pievienoties, - teica puika. - Saki - kas ir tavi biedri? Viņi ari ir īri? Viņi ir smalki, kā tu, vai tomēr kalpi?
Ausī Mareks sacīja: - Kāpēc tu viņam pateici, ka esi smalks?
Tāpēc, ka tas mani raksturo.
Kris… "Smalks" jeb gentle nozīmē, ka tu esi augstmanis, - skaidroja Mareks. - Vārds "džentlmenis" patiesībā nozīmē aristokrātisku izcelsmi. Tu pievērsīsi sev uzmanību, un tev nāksies atbildēt uz jautājumiem par savu dzimtu, un to tu nevarēsi vis!
-Ā… - noteica Kriss.
Es nešaubos, ka tas tevi raksturo, - teica puika. - Un vai
tavus biedrus arī? Vai vini ari ir smalki?
*
Tu saki patiesību, - atbildēja Kriss. - Mani biedri arī ir smalki.
Kris! Velns parāvis! - Mareks austiņā novaidējās. - Nemuļķojies ar to, ko tu nesaproti! Tu riskē ar nepatikšanām, un, ja tā turpināsi, tad arī iekulsies nepatikšanās!
Izgājis cauri zemnieku būdu pudurim, Mareks dzirdēja Kriša balsi: - Tu tikai dabū rokā Profesoru, labi? - Un tad puika uzdeva Krišam vēl vienu jautājumu, taču to apslāpēja statisks sprakšķis.
Mareks pagriezās un paskatijās pāri upei uz Kastelgāru. Viņš ieraudzīja Krišu, kuram pa priekšu gāja puika.
Kris, - Mareks sacīja, - es tevi redzu. Griezies apkārt un nāc šurp! Pievienojies mums šeit! Mums jāturas kopā.
Ļoti grūti.
Kāpēc? - aizkaitināts noprasīja Mareks.
Kriša atbilde nebija tieša. - Un kas, mans draugs, ir tie jātnieki otrā krastā? - Acīmredzot viņš runāja ar puiku.
Mareks paskatījās uz otru krastu un ieraudzīja upes malā jātniekus, kas dzirdināja savus zirgus un skatījās uz Krišu un puiku.
Tas ir sers Gijs de Malegāns, saukts par "Giju Melno Galvu". Viņš ir mana lorda Olivera dienestā. Sers Gijs ir slavens ar daudzām slepkavībām un ļaundarībām.
Keita, to dzirdējusi, teica: - Viņš netiek pie mums to bruņinieku dēl. >
Tu saki patiesību, - teica Kriss.
Mareks pakratīja galvu. - Viņam vispār nevajadzēja no mums nošķirties!
Durvju čīksts lika viņam pagriezties. Mareks redzēja, ka pa klostera durvīm saulē iznāk pazīstamais Profesora Edvarda Džonstona stāvs. Viņš bija viens.
Edvardam Džonstonam bija mugurā tumšzils kamzolis, kājās melnas bikses: vienkāršas drēbes, kam bija maz izšuvumu vai citu rotājumu, tomēr tās piešķīra viņam konservatīva pētnieka izskatu. Viņš tiešām varēja uzdoties par Londonas klerku, kas devies svētceļojumā, nodomāja Mareks. Varbūt tāpat, savā svētceļojumā dodamies, bija tērpies kāds cits šā laikmeta klerks - Džefrijs Čosers.
Profesors bezrūpīgi iznāca rīta saulē un tad mazliet sagrīļojās. Mareks ar Keitu metās viņam klāt un ieraudzīja, ka Profesors ir aizelsies. Viņa pirmie vārdi bija: - Jums ir marķieris?
Jā, - atbildēja Mareks.
-Jūs esat tikai divi?
Nē. Ir arī Kriss. Bet viņš nav šeit.
Džonstons pakratīja galvu ātrā aizkaitinājumā. - labi. Tātad situācija īsumā šāda: Olivers ir Kastelgārā, - viņš pamāja uz pilsētiņu otrā upes krastā, - bet viņš grib tikt uz Laroku pirms Arno ierašanās. Viņam ir lielas bailes no tās slepenās ejas, kas iet uz Laroku. Olivers grib zināt, kur tā ir. Šeit visi kā traki grib to atklāt, jo tā ļoti vajadzīga gan Oliveram, gan Arno. Šī eja ir visa atslēga. Šejienes ļaudis domā, ka es esmu vieds. Abats lūdza mani caurskatīt senos dokumentus, un es atklāju…
Durvis aiz viņiem atvērās, un pa tām izskrēja karavīri sar- kanbrūnpelēkos apmetņos. Viņi strauji un spēcīgi aizgrūda Mareku un Keitu sānis, tā ka Keitai gandrīz nokrita parūka. Tomēr pret Profesoru viņi izturējās saudzīgi, pat nepieskārās viņam, tikai turējās viņam abās pusēs. Likās, ka viņiem ir cieņa pret Profesoru; radās pat iespaids, ka viņi būtu Profesora apsardze. Mareks cēlās kājās un nodauzīja no drēbēm putekļus. Viņš domāja, ka karavīriem dots īpašs uzdevums Profesoru neaizskart.
Mareks klusi noskatījās, kā Džonstons ar karavīriem uzkāpj zirgos un aizjāj pa ceļu.
- Ko lai tagad dara? - čukstēja Keita.
Profesors piesita pie auss. Viņa balss aparātiņos skanēja melodiski, kā skandējot lūgšanu: - Sekojiet man! Es mēģināšu mūs sapulcināt. Un dabūjiet rokā Krišu!
Sekodams puikam, Kriss nonāca pie Kastelgāras ieejas: pamatīgām koka divviru durvīm ar dzelzs stiprinājumiem. Durvis bija vaļā, tās apsargāja karavīrs sarkanbrūnpelēkā apmetnī. Sargs viņus uzrunāja šādi: - Uzstādīsiet telti? Vienkāršu preču paklāju? Par tirgošanos turnīra dienā jāmaksā pieci soļi.
Non sumus mercatores, - atbildēja puika. - Mēs neesam tirgotāji.
Sargs atbildēja: - Anthoubeest, ye schule payen. Quinquesols maintenant, aut decem postea. - Tulkojums Kriša ausī uzreiz neatskanēja; viņš aptvēra, ka sargs runā dīvainā angļu, franču un latīņu valodas sajaukumā.
Tad viņš tomēr dzirdēja: - Ja esat, tad jums jāmaksā. Pieci soļi tagad vai desmit vēlāk.
Puika pakratīja galvu. - Vai tu redzi tirgojamas preces?
Herkle, non. - Un aparātiņā: - Pie Herkulesa, nē!
Tad atbildi zini.
Par spīti saviem jaunajiem gadiem, puika runāja asi, it kā būtu pieradis pavēlēt. Sargs tikai paraustīja plecus un novērsās. Puika un Kriss iegāja pa durvīm pilsētiņā.
Tūlīt pie mūriem bija vairākas zemnieku mājas un iežogoti dārzi. Spēcīgi smirdēja pēc mēsliem. Viņi pagāja garām ar salmiem apjumtajām ēkām un vairākiem aplokiem, pilniem ar rukšķošām cūkām, tad, uzkāpuši dažus pakāpienus, nonāca līkumotā bruģētā ielā, kuras abās pusēs bija mūra nami. Te jau bija pilsētiņas centrs.
Iela bija šaura un rosīga, abās pusēs divstāvu nami, turklāt otrais stāvs izvirzīts pār pirmo, tā ka saules gaisma līdz zemei nenonāca. Pirmajā stāvā visos namos bija atvērtas darbnīcas: te kalējs, tur galdnieks un mucinieks vienā personā, skroderis un miesnieks notraipītā vaskadrānas priekšautā, kurš savas bodes priekšā patlaban kāva kviecošu vepri; viņi izvairījās no asins straumes un bālajām izgāztajām iekšām.
Iela bija skaļa un drūzmaina, smaka Krišam šķita gandrīz neizturama, bet puika nelikās ne zinis un gāja dk uz priekšu. Viņi iznāca bruģētā laukumā ar pāijumtu tirgus placi vidū. Arheologu izrakumos šis bija tikai laukums. Kriss palēnināja gaitu un skatī- jās apkārt, mēģinādams sastatīt sev zināmo ar tagad redzamo.
Kāda labi ģērbta meitene ar dārzeņu grozu atsteidzās pāri laukumam pie puikas un raižpilni sacīja: - Mans dārgais kungs, jūsu ilgā prombūtne gauži satrauc seru Dānieļu.
Puika aizkaitināts uzlūkoja meiteni. Viņš atbildēja: - Tad pasaki manam tēvocim, ka es drīz pie viņa ieradīšos.
Tas nomierinās viņa sirdi, - sacīja meitene un aizsteidzās kādā šaurā ejā.
Puika veda Krišu uz citu pusi. Viņš nekādi nepaskaidroja šo sarunu, tikai kaut ko purpināja.
Viņi iznāca klajumā tieši pils priekšā. Tā bija krāšņa un krāsaina vieta. Šurpu turpu jādelēja bruņinieki ar karogiem rokās. - Uz turnīru šodien daudz viesu, - sacīja puika.
Tieši priekšā pilī veda paceļamais tiltiņš. Kriss skatījās uz stāvajiem mūriem un augstajiem torņiem. Karavīri staigāja pa vaļņiem un skatījās pūlī. Puika nevilcinādamies veda viņu uz priekšu. Kriss dzirdēja, kā viņa soļi noklaudz uz koka tiltiņa. Pie vārtiem stāvēja divi sargi. Nākot tuvāk, viņš juta savu augumu saspringstam.