Taču sargi vispār nepievērsa viņiem uzmanību. Viens tikai laiski pamāja, otrs bija pagriezis muguru un kasīja dubļus no apaviem.
Kriss bija pārsteigts par viņu vienaldzību. - Viņi nesargā ieeju?
Kāpēc lai sargātu? - attrauca puika. - Ir taču diena. Un neviens mums neuzbrūk.
No pils iznāca trīs sievietes ar groziem, viņu galvas bija satītas baltos lakatos, tikai sejas laukā. Sargi atkal nelikās ne zinis. Sievietes aizgāja projām tērzēdamas un smiedamās, neko nepaskaidrojot.
Kriss saprata, ka viņš sadūries ar kārtējo vēsturisko stereotipu, kas tik dziļi iezīdies apziņā, ka nevienam pat neienāk prātā to apšaubīt. Pilis bija cietokšņi, un tām vienmēr bija aizsargājamas ieejas - ar aizsarggrāvjiem, paceļamiem tiltiņiem un tā tālāk. Un visi iedomājās, ka šo ieeju neganti apsargāja visu laiku.
Taču, kā jau puika teica, kāpēc lai sargātu? Miera laikos pils bija rosīgs sabiedriskās dzīves centrs, ļaudis nāca un gāja, lai satiktu kungu vai piegādātu preces. Nebija vajadzības cieši apsargāt. Sevišķi, kā norādīja puika, dienas laikā.
Krišam ienāca prātā mūsdienu biroju ēkas, kuras arī apsargāja tikai naktīs; sargi bija klāt arī dienas laikā, taču tikai lai sniegtu informāciju. Un to pašu droši vien darīja arī šie sargi.
Bet no otras puses…
Ejot iekšā pa vārtiem, viņš pameta skatienu augšup - tieši virs galvas bija pamatīgi nolaižamā vārtu režģa dzelzs stieņi. Viņš zināja, ka šo režģi var nolaist vienā mirklī. Un, ja to izdarīja, tad pilī vairs nevarēja tikt iekšā. Un ārā arī ne.
Pilī viņš šobrīd iekļuva bez grūtībām. Vai izdosies tikpat
viegli tikt laukā? Par to viņš nebija pārliecināts.
•
Viņi iegāja plašā pagalmā ar mūriem visās pusēs. Šeit bija daudz zirgu; karavīri sarkanbrūnpelēkās tunikās sēdēja bariņos un ēda pusdienas. Augstu virs galvas Kriss redzēja pie mūriem koka ejas ar margām. Tieši priekšā viņš redzēja vēl vienu namu ar mūriem trīsstāvu mājas augstumā un tornīšiem vēl virs tiem. Tā bija pils pilī. Puika veda viņu uz to.
Vienā pusē bija atvērtas durvis. Pie tām viens pats sargs gremoja cāļa gaļas gabalu. Puika sacīja: - Mēs pie lēdijas Klē- ras. Viņa vēlas, lai šis īrs viņai pakalpo.
lai tā būtu, - vienaldzīgi norūca sargs; viņi gāja iekšā. Tieši priekšā Kriss redzēja arku, kas veda uz lielo zāli, kur stāvēja un runājās bariņš vīriešu un sieviešu. Visi izskatījās grezni ģērbušies; viņu balsis atbalsojās pret mūra sienām.
Tomēr puika nedeva viņam iespēju apskatīt zāli. Viņš veda Krišu otrajā stāvā pa šaurām vītņveida kāpnēm, tad cauri akmens gaitenim un pēdīgi dzīvojamās istabās.
Trīs istabenes, visas tērptas baltā, metās pretī puikam un apskāva viņu. Viņas izskatījās ļoti atvieglotas. - Paldies Dievam, manu lēdij, jūs esat atgriezusies!
Manu lēdij? - izdvesa Kriss.
Viņam to sakot, "puika" norāva melno cepuri, un pār pleciem noklājās zeltainu matu vilnis. Viņa paklanījās un pakniksēja vienlaikus. - Man ļoti žēl, un es no visas sirds lūdzu tavu piedošanu par šo mānīšanos!
K-kas tu esi? - satriekts izstomīja Kriss.
Mani sauc Klēra.
Viņa izslējās un ieskatījās Krišam tieši acīs. Viņš redzēja, ka Klēra nebūt nav pusaudža gados, kā viņam bija licies, drīzāk divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus veca. Un ārkārtīgi skaista.
Viņam aizrāvās elpa. Viņš neko neteica, jo nebija ne jausmas, ko vajadzētu teikt vai darīt. Viņš jutās muļķīgi un neveikli.
Klusumā pienāca viena no istabenēm, pakniksēja un sacīja: - Ja jums labpatīk zināt, viņa ir lēdija Klēra no Elthemas, nesen kritušā Elthemas sera Džefrija atraitne, kam pieder lielas muižas Gijennā un Midlseksā. Sers Džefrijs nomira no Puatjē kaujā gūtajiem ievainojumiem, un tagad sers Olivers - šīs pils valdnieks - ir manas kundzes aizbildnis. Sers Olivers uzskata, ka viņai atkal jāprecas, un viņš ir izvēlējies seru Giju de Male- gānu, šai apvidū labi pazīstamu augstmani. Taču no šā precinieka mana kundze atsakās.
Klēra pagriezās un uzmeta istabenei bridinošu skatienu.
Meitene aizrāvusies to nepamanīja un mēļoja tālāk. - Mana kundze visiem saka, ka sers Gijs nespēs nosargāt viņas īpašumus Francijā un Anglijā. Tomēr sers Olivers grib savu atlīdzību par šīm precībām, un Gijām ir…
Elēna!
Atvainojiet, kundze! - noteica meitene un steigšus atkāpās. Viņa pievienojās pārējām, kas viņu čukstus sabāra.
Pļāpāts gana, - sacīja Klēra. - Viņš ir mans šīsdienas glābējs, skvairs Kristofers no Hjūsas. Viņš mani izglāba no negantā sera Gija, kas mēģināja ar varu dabūt to, ko galmā brīvi iegūt neizdevās.
Nē, nē, tāda nemaz nebija notikumu gaita! - iebilda Kriss.
Viņš aprāvās, jo pamanīja, ka istabenes uz viņu skatās ieplestām acīm, pavērtām mutēm.
Patiesi, Kristofers runā dīvaini, - sacīja Klēra, - jo viņš nāk no tāla īru zemes novada. Un viņš ir pieticīgs, kā smalkiem ļaudīm piedien. Taču viņš izglāba mani, tāpēc es šodien iepazīstināšu viņu ar savu aizbildni - tiklīdz viņam būs pienācīgs ietērps. - Viņa pagriezās pret vienu no istabenēm. - Vai gan mūsu staļļmeistars, skvairs Brandons, nav tāda paša auguma? Aizej un atnes man viņa indigo apmetni, sudraba jostu un labākās baltās bikses! - Viņa pasniedza meitenei maku. - Samaksā, cik viņš prasa, tikai aši!
Meitene aizsteidzās. Aizejot viņa pagaja garām drūmam pavecākam vīram, kas stāvēja ēnā un skatījās. Viņam bija mugurā grezns sarkanbrūna samta apmetnis ar izšūtu sudraba liliju uz tā un sermuļādas apkakli. - Kā klājas, manu lēdij? - viņš jautāja, panākdams uz priekšu.
Klēra pakniksēja viņam. - Labi, ser Daniel.
Tu esi veiksmīgi atgriezusies.
Par to jāpateicas Dievam.
Vajadzētu gan. - Drūmais vīrs nošņācās. - Tu jau pārbaudi pat Viņa pacietību. Un vai tava ceļojuma ieguvums ir tikpat liels kā no tā draudējušās briesmas?
Klēra iekoda lūpā. - Baidos, ka nē.
Vai tu satiki Abatu?
Mirklīga vilcināšanās. - Nē.
Saki man patiesību. Klēra!
Meitene papurināja galvu. - Nē, ser, es viņu nesatiku. Viņš ir aiz robežām, medībās.
Žēl gan, - noteica sers Daniels. - Kāpēc tu vinu nesagaidīji?
Es neuzdrīkstējos, jo lorda Olivera vīri ielauzās svētajos mūros un aizveda Maģistru ar varu. Es baidījos, ka mani atklās, un aizbēgu.
Jā, jā, nemiers vien no šā Maģistra, - sadrūmis novilka sers Daniels. - Viņš ir visiem mutēs. Vai zini, ko ļaudis runā? Ka viņš spējot parādīties gaismas starā. - Sers Daniels pašūpoja galvu. Nevarēja pateikt, vai viņš tam tic vai netic. - Laikam tiešām varenas mākas šim šaujampulvera Maģistram. - Viņš gan sacīja šāviņu pūderis un izrunāja šos vārdus lēni, it kā tie būtu ļoti eksotiski un neparasti. - Vai savām acīm esi skatījusi šo Maģistru?
Jā gan. Es runāju ar vinu. -Jā?
-Ta kā Abats bija prombūtnē, es sameklēju viņu. Jo ļaudis saka, ka Maģistrs šajās dienās ir iedraudzējies ar Abatu.
Kriss Hjūss ar pūlēm sekoja sarunai un tikai tagad novēloti aptvēra, ka viņi runā par Profesoru. Viņš teica: - Maģistrs?
Vai tu pazīsti Maģistru? - jautāja Klēra. - Eduardu de Džonsu?
Kriss uzreiz atkāpās. - Ē… nē… nē, nepazīstu, un…
Tagad sers Daniels uzlūkoja Krišu neslēptā apjukumā. Viņš pagriezās pret Klēru. - Ko viņš saka?