Viņš saka, ka nepazīstot Maģistru.
Pavecā vīra pārsteigums nemitējās. - Kādā mēlē?
Līdzīgā angļu, ser Daniel, ar gēlu piejaukumu, kā man
šķiet. >
Tādu gēlu mēli man nav nācies uzklausīt, - viņš noteica un pagriezās pret Krišu. - Vai tu proti runāt la Iuingue doc? Nē? Loquerisquide Latine?
Viņš jautāja, vai Kriss runā latīniski. Krišam bija akadēmiskas latīņu valodas zināšanas, viņš spēja šai valodā lasīt. Runāt gan nekad nebija mēģinājis. Viņš nedroši bilda: - Non, Senior Danielis, solumperpaululum. Perdoleo. -Tikai drusku. Atvainojiet!
Per, per… dicendo ille Ciceroni persimilis est. - Viņam ir Cicerona laika izruna.
Perdoleo. - Atvainojiet!
Tad tev labus augļus nesīs klusēšana. - Pavecais vīrs atkal pagriezās pret Klēru. - Ko Maģistrs tev teica?
Viņš man nevarēja palīdzēt.
Vai viņš zina mūsu meklēto noslēpumu?
Viņš teica, ka nezinot.
Bet Abats zina, - noteica sers Daniels. - Abatam jāzina. Tieši viņa priekštecis, Laonas bīskaps, veica arī arhitekta darbu pēdējā Larokas pārbūvē.
Maģistrs teica, ka laonietis nav bijis arhitekts.
Nav? - Sers Daniels sarauca pieri. - Un kā Maģistrs to zina?
Es domāju, ka Abats viņam to pateicis. Vai varbūt viņš to izlasījis senajos dokumentos. Maģistrs uzņēmies mūkiem par labu sašķirot un sakārtot Sentmēras pergamentus.
Redz, kā, - domīgi novilka sers Daniels. - Gribētos zināt, kādēļ.
Man nebija laika pajautāt, jo tieši tad svētajos mūros ielauzās lorda Olivera vīri.
Nu, tad jau Maģistrs visnotaļ drīz būs šeit, - sacīja sers Daniels. - Un lords Olivers pats uzdos šos jautājumus… - Viņš sarauca pieri, acim redzami nelaimīgs par šo domu.
Pavecais vīrs strauji pagriezās pret deviņus vai desmit gadus vecu zēnu, kas stāvēja viņam aiz muguras. - Aizved skvairu Kristoferu uz manu istabu, lai viņš tur nomazgājas un notīrās.
To dzirdot, Klēra uzmeta Danielam asu skatienu. - Tēvoc, neizjauc manus plānus!
Vai es jebkad esmu to darījis?
Pats zini, ka esi mēģinājis.
Mīļais bērns, - viņš sacīja, - es tikai rūpējos par tavu drošību - un par tavu godu.
- Un mans gods, tēvoc, vēl nevienam nav apsolīts. - To teikusi, Klēra stalti piegāja pie Kriša, aplika roku viņam ap kaklu un ieskatījās acīs. - Es skaitīšu katru mirkli, kamēr tu būsi prom, un ilgošos pēc tevis no visas sirds! - viņa klusi sacīja, un viņas acis bija valgas. - Atgriezies pie manis drīz!
Viņa viegli piedūrās ar lūpām Kriša mutei un negribīgi atkāpās, pirkstiem noslīdot gar Kriša kaklu. Viņš stāvēja apdullis, skatījās cieši viņai acīs, redzēja, cik skaista…
Sers Daniels ieklepojās un pagriezās pret zēnu. - Pakalpo skvairam Kristoferam un palīdzi nomazgāties.
Zēns paklanījās Krišam. Visi klusēja. Acīmredzot viņam bija jāiet. Viņš palocīja galvu un teica: - Es pateicos tev. - Kā par brīnumu, šoreiz viņa vārdi nevienu nepārsteidza; visi likās saprotam, ko viņš teica. Sers Daniels par atbildi vēsi pamāja, un Kriss atstāja telpu.
Zirgu pakavi noklaudzēja uz paceļamā tiltiņa. Profesors skatījās taisni uz priekšu, ignorēdams karavīrus, kas viņu eskor- tēja. Sargi pie pils vārtiem uzmeta jātniekiem vienaldzīgu skatienu. Tad Profesors vairs nebija redzams.
Ko tagad darīsim? - stāvēdama pie paceļamā tiltiņa, jautāja Keita. - Sekosim viņam?
Mareks neatbildēja. Atskatījusies viņa redzēja, ka Mareks saspringti skatījās, kā divi bruņinieki zirgu mugurās cīnās ar zobeniem laukumā pie pils. Izskatījās, ka tas ir kāds paraugdemonstrējums vai vingrināšanās; cīnītājiem apkārt aplī stāvēja jaunekļi livrejās - daži zaļās, citi dzeltenās ar zeltu, acīmredzot abu bruņinieku krāsās. Turpat bija arī skatītāju pūlis, kas smējās un izkliedza lamas un uzmundrinājumus vienam vai otram bruņiniekam. Zirgi griezās ciešos lokos, gandrīz saskar- damies, savezdami bruņotos jātniekus seju pret seju. Rīta gaisā nemitīgi šķindēja zobeni.
Mareks nekustēdamies skatījās.
Keita piebikstīja viņam. - Klausies, Andrē, Profesors… -Tūlīt…
Bet…
Tūlīt!
•
Mareks pirmo reizi sajuta nedrošību. Līdz šim nekas šai pasaulē nebija licies nevietā vai negaidīts. Klosteris bija tieši tāds, kā viņš bija gaidījis. Zemnieki tīrumos ari bija tieši tādi, kā bija gaidāms. Turnīra laukums ari bija iekārtots atbilstoši viņa agrākajiem priekšstatiem. Un, ari ieejot Kastelgāras pilsētiņā, viņš secināja, ka tā ir tieši tāda, kādai lai, viņaprāt, bija jābūt. Keitu bija šausminājusi cūkas slaktēšana uz bruģa un smirdoņa no ādmiņa mucām, bet Mareku ne. Tā bija tieši tāda, kādu viņš jau pirms daudziem gadiem bija iztēlojies.
Taču šo nē, viņš nodomāja, vērodams bruņinieku cīņu.
Tā bija tik strauja! Zobeni lidot lidoja, bez mirkļa apstājas, te no augšas, te no apakšas, un tā vairāk izskatījās pēc paukošanās ar špagu, nevis īstas zobenu cīņas. Zobeni nošķindēja viens pret otru ik pēc vienas vai divām sekundēm. Cīņa turpinājās bez pauzēm un vilcināšanās.
Mareks vienmēr bija iztēlojies šīs cīņas kā palēninātā filmā: vīri, bruņu dēļ neveikli, cilāja tik smagus zobenus, ka ikviens vēziens prasīja lielu piepūli, tam bija bīstama inerce, un vajadzēja laiku, lai atgūtos un iegrozītos nākamajam vēzienam. Viņš bija hronikās lasījis, cik pārguruši pēc kaujas mēdza būt karotāji, un bija pieņēmis, ka pārgurumu radījis lēnās cīņas un smago bruņu nešanas pūliņš.
Šie cīnītāji bija raženības un varas iemiesojums. Viņu zirgi bija milzīgi, arī paši vismaz sešas pēdas gari un ārkārtīgi spēcīgi.
Mareks nekad nebija ļāvies apmuļķoties no muzeju stendos redzamajiem mazajiem bruņu komplektiem - viņš zināja, ka visas bruņas, kas veselas nonāca muzejā, bija radītas ceremoniālām vajadzībām un nekad nebija pieredzējušas neko bīstamāku par viduslaiku parādi. Marekam arī bija aizdomas, kuras viņš gan nevarēja pierādīt, ka daudzas no šīm saglabātajām bruņām - smalkiem kalumiem apdarinātajām un izrotātajām bruņām - bija domātas tikai kā izstādāmi paraugi un speciāli darinātas triju ceturtdaļu mērogā, lai labāk parādītu kalēja augsto amata prasmi.
īstās kaujas bruņas nemēdza saglabāties. Un viņš bija lasījis gana daudz hroniku, lai zinātu, ka visslavenākie viduslaiku bruņinieki visi bijuši raženi vīri - gara auguma, muskuļaini un neparasti spēcīgi. Viņi bija augstdzimuši; viņiem bija pieejama labāka pārtika; un viņi nebija sīkaļas. Viņš bija lasījis, kā bruņinieki trenējušies un kā viņi izklaidējušies, dāmām par prieku rādīdami spēka brīnumdarbus.
Un tomēr, tomēr viņš nebija spējis iztēloties kaut ko tādu vai vismaz tamlīdzīgu. Šie vīri cīnījās neganti, ātri un nepārtraukti - un izskatījās, ka viņi spētu tā turpināt visu dienu. Neviens neizrādīja ne mazākās noguruma zīmes; drīzāk likās, ka viņi gūst baudu no šīs piepūles.
Vērojot bruņinieku agresivitāti un tempu, Mareks saprata, ka deši tādā veidā arī viņš pats labprāt būtu cīnījies, ja viņam būtu bijusi tāda iespēja, - strauji, ar savas sagatavotības un spēka rezervēm nokausējot prednieku. Lēnāku cīņas stilu viņš bija tikai iztēlojies, pamatojoties uz neapzinātu pieņēmumu, ka pagātnes vīri noteikti bijuši vājāki vai lēnāki, vai neapķērīgāki kā viņš, mūsdienu cilvēks.
Mareks zināja, ka šis pārākuma pieņēmums ir šķērslis, ar kuru jāsaduras katram vēsturniekam. Viņš tikai bija iedomājies, ka pats to laikus pamanīs.
Izrādās, nebija vis pamanījis.
Tikai pēc kāda brīža viņš cauri pūļa klaigām saklausīja, ka sakliedzas ari cīnītāji, - viņi bija tik lieliskā fiziskā formā, ka varēja atļauties tērēt elpu un, nepārtraucot cīņu, apveltīt viens otru arī ar asiem un dzēlīgiem vārdiem.