Un tad viņš ievēroja, ka zobeni nav notrulināti, - bruņinieki cīnījās ar īstiem kaujas zobeniem, kas bija asi kā bārdas naži. Tomēr viņi nepārprotami negribēja viens otru ievainot; tā bija tikai izklaidējoša iesildīšanās pirms gaidāmā turnīra. Šī vieglā, dzīvespriecīgā attieksme pret nāves briesmām bija gandrīz tikpat šausminoša kā viņu cīņas ātrums un sīvums.
Cīņa turpinājās vēl kādas desmit minūtes, līdz spēcīgs cirtiens izsita vienu bruņinieku no segliem. Viņš nokrita zemē, taču uzreiz smiedamies pielēca kājās, it kā nekādu bruņu viņam mugurā nebūtu. Skatītāji maksāja saderēto. Skanēja saucieni: - Vēlreiz! Vēlreiz! - Starp puišiem livrejās izcēlās kautiņš, bet bruņinieki draudzīgi aizgāja uz traktiera pusi.
Mareks izdzirdēja Keitas balsi: - Andrē…
Viņš lēni pagriezās pret viņu.
Andrē, vai ar tevi viss kārtībā?
Viss ir kārtībā, - atbildēja Mareks. - Tikai man vēl daudz jāmācās.
Viņi gāja pa pils paceļamo tiltiņu, tuvodamies sargiem. Mareks juta Keitu saspringstam. - Ko mēs darīsim? Ko mēs teiksim?
Neuztraucies! Es protu oksitāniešu valodu.
Taču, kad viņi bija pienākuši klāt, laukumā aiz aizsarggrāv- ja bija izcēlies vēl viens kautiņš, un sargi vēroja to. Viņi bija aizrāvušies ar to, kamēr Mareks ar Keitu izgāja caur akmens arku un nonāca pils pagalmā.
Mēs vienkārši iegājām iekšā, - nobrīnījās Keita. Viņa lūkojās visapkārt. - Ko nu?
• •
Auksti, nodomāja Kriss. Viņš sēdēja, izģērbies līdz apakšbiksēm, uz ķebļa sera Daniela mazajā dzīvoklītī. Blakus viņam bija kubuliņš ar karstu ūdeni un drāniņa mazgāšanās sūkļa vietā. Zēns bija atgādājis ūdens kubuliņu no virtuves - viņš to nesa kā lielu dārgumu, it kā tas būtu no zelta; pēc viņa izturēšanās varēja spriest, ka karstā ūdens pasniegšana ir liela pagodinājuma zīme.
Kriss bija apzinīgi noberzējies, atteikdamies no zēna palīdzības. Kubuliņš bija mazs, un ūdens ātri palika melns. Tomēr viņam bija izdevies nodabūt dubļus no auguma, no panadzēm un pat no sejas - te līdzēja zēna pasniegtais metāla spogulītis.
Pēdīgi viņš bija ar rezultātu apmierināts. Taču puika satraukti iebilda: - Kungs Kristofer, jūs neesat šķīsts! - un uzstāja, ka padarīs mazgāšanās darbu līdz galam.
Tad nu Kriss drebinādamies sēdēja uz koka ķebļa, kamēr puika viņu berza - vai veselu stundu, kā viņam likās. Kriss bija samulsis; viņš vienmēr bija domājis, ka viduslaiku cilvēki bijuši netīrīgi un smirdīgi, pieskanīgi laikmeta netīrībai. Taču šie ļaudis likās vai apsēsti ar tīrīgumu. Visi, ko viņš pilī redzēja, bija tīri, un nekas ari nesmakoja.
Pat tualete, uz kuras lietošanu pirms mazgāšanās zēns bija uzstājis, nebija tik briesmīga, kā Kriss bija gaidījis. Tas bija šaurs guļamistabā nodalīts kambarītis aiz koka durvīm, tur bija akmens sēdeklis virs bļodas ar noteci caurulē. Acīmredzot izdalījumi nonāca pils pirmajā stāvā, kur tos ik dienas aizvāca. Zēns paskaidroja, ka kalpotājs ik rītu izskalojot cauruli ar ie- smaržinātu ūdeni un uzkarot uz āķa pie sienas svaigu pušķi ar smaržīgiem augiem. Tāpēc nebija nepatīkamas smakas. Patiesībā, Kriss sērīgi nodomāja, viena otra lidmašīnas tualete smirdēja riebīgāk.
Un kronis visam bija tas, ka šie ļaudis apslaucījās ar baltām linu strēmelēm! Nē, viņš nodomāja, te it nemaz nav tā, kā viņš bija gaidījis.
Viens labums no šīs piespiedu mazgāšanās bija tas, ka viņš varēja mēģināt parunāties ar zēnu. Puika bija iecietīgs un atbildēja Krišam lēni, kā pamuļķim. Taču tas deva Krišam iespēju uzklausīt viņu, pirms ausī atskan tulkojums, un viņš ātri atklāja, ka var izlīdzēties ar atdarināšanu; pārvarot kautrīgumu un lietojot arhaiskās frāzes, kuras viņš bija lasījis tekstos un kurām līdzīgas lietoja arī zēns, viņam bija daudz vieglāk saprasties ar zēnu. Tad nu Kriss pamazām ieradinājās sacīt "aumež", nevis "ļoti", "nevaid", nevis "nav", "šķīsts", nevis "tīrs". Likās, ka ar katru sīko vārdu pārmaiņu puika saprot viņu labāk.
Kriss joprojām sēdēja uz ķebļa, kad istabā ienāca sers Daniels. Viņš nesa krāšņas, kārtīgi salocītas drēbes; tās izskatījās ļoti dārgas. Viņš nolika tās uz gultas.
Tā, Kristofer no Hjūsas! Tu esi sasaistījies ar mūsu gudro daiļavu.
Tik viņai pateicot, vēl spēju dvest. - Likās, ka sers Daniels saprot.
Es ceru, ka tamdēļ netiksi nelaimē.
Nelaimē?
Sers Daniels nopūtās. - Viņa man stāsta, draugs Kristofer, ka tu esot smalks, bet neesot bruņinieks. Tu esi skvairs?
No tiesas, jā.
Loti sens skvairs, - noteica sers Daniels. - Kā esi skolots kaujas mākslā?
Kaujas mākslā? - Kriss sarauca pieri. - Nu, es esmu… ē…
Vai vispār esi? Saki vaļā: kā esi skolots?
Kriss nolēma, ka labāk sacīt patiesību. - Patiesi, es esmu… . saprotiet… esmu skolots, izskolots… Es esmu pētnieks… sho- lārs.
Sholārs? - Pavecais vīrs nesapratnē pakratīja galvu. - Es- colie? Esne discipulus? Studesne sub magistro? - Vai tu skolojies pie kāda maģistra?
Ita est. - Tā ir.
Ubi? - Kur?
E… Oksfordā.
Oksfordā? - Sers Daniels nicīgi nošņācās. - Tad tev šeit nav ko meklēt pie tādas kā mana kundze. Tici man, kad saku - šī vieta nav paredzēta tādiem scolere. Es tev pateikšu, kāds tagad ir stāvoklis.
• •
Lordam Oliveram vajag naudu, ar ko samaksāt saviem karavīriem, un tuvējās pilsētās viņš jau ir salaupījis visu, kas vien dabūjams. Tāpēc tagad viņš mudina Klēru precēties, lai dabūtu savu daļu no šā darījuma. Gijs de Malegāns ir izteicis izdevīgu piedāvājumu, kas ļoti iepriecina lordu Oliveru. Taču Gijs nav bagāts, un viņš nevar atlīdzināt lordam Oliveram, ja neieķīlā daļu no manas kundzes īpašumiem. Tam viņa nevēlas piekrist. Daudzi domā, ka lords Olivers jau sen ir privāti vienojies ar Giju - viens pārdos lēdiju Klēru, otrs viņas zemes.
Kriss neteica neko.
Šīm laulībām ir vēl kāds šķērslis. Klēra nicina Malegānu, kuru viņa tur aizdomās par līdzdalību viņas vīra nāvē. Gijs bija klāt Džefrija nāves brīdī. Visi bija pārsteigti, cik pēkšņi viņš šķīrās no šīs pasaules. Džefrijs bija jauns un spēcīgs bruņinieks. Kaut arī ievainojumi bija nopietni, viņš jau bija sācis atkopties. Patiesību neviens nezina līdz šai dienai, taču runā - daudzi runā -, ka vainīga bijusi inde.
Es saprotu, - teica Kriss.
Tiešām? Atļaušos šaubīties. Apdomājiet - mana kundze šai pilī ir gluži vai lorda Olivera gūstekne. Viņai pašai varētu
izdoties aizbēgt, bet viņa nevar slepus paņemt līdzi visu savu svītu. Ja viņa tiešām slepus aizbrauks un atgriezīsies Anglijā - un tāda vēlēšanās viņai ir -, tad lords Olivers atriebsies man un citiem viņas ļaudīm. Viņa to zina, un tāpēc viņai jāpaliek… Lords Olivers grib viņu izprecināt, un mana kundze izdomā visādas viltības, lai to atliktu. Viņa patiešām ir gudra. Taču lords Olivers nav pacietīgs cilvēks, un viņš drīz piespiedīs jautājumu atrisināt. Pašlaik viņas vienīgās cerības ir tur. - Viņš piegāja pie loga un rādīja ārā.
Kriss piegāja klāt un skatījās.
No šā augstā loga varēja redzēt pāri pagalmam un pils ārējam mūrim. Aiz tā viņš redzēja pilsētiņas jumtus, tad pilsētiņas mūri un sargus, kas staigāja pa vaļņiem. Aiz tiem laukus un mežus, kas aizsniedzās tālē.
Kriss vaicājoši paskatījās serā Danielā.