Tur, mans scolere! - Sers Daniels rādīja. - Ugunis.
Viņš rādīja tālumā. Samiedzis acis, Kriss tik tikko spēja izšķirt blāvas dūmu strūklas, kas saplūda ar zilo dūmaku. Neko citu viņš tur nejaudāja saskatīt.
Tas ir Arno de Servola karapulks, - paskaidroja sers Daniels. - Viņi iekārtojuši nometni tikai piecpadsmit jūdžu atstatu. Pēc vienas vai, lielākais, divām dienām viņi būs šeit. Visi to zina.
Un sers Olivers?
Viņš zina, ka kauja ar Arno būs sīva.
Un tomēr viņš rīko turnīru.
Tas ir viņa goda jautājums, - sacīja sers Daniels. - Viņa dzeļošā goda. Patiesi, viņš labprāt to atceltu, ja vien varētu. Tomēr viņš neuzdrošinās. Un tur slēpjas tavas briesmas.
Manas briesmas?
Sers Daniels nopūtās. Viņš sāka staigāt šurpu turpu. - Saģērbies nu, lai vari pienācīgi satikt seru Oliveru. Es mēģināšu novērst briesmīgo nelaimi.
Pavecais vīrs pagriezās un izgāja no istabas. Kriss skatījās zēnā. Tas bija mitējies berzt.
Kādu nelaimi? - viņš jautāja.
Viduslaiku pētniekiem divdesmitajā gadsimtā nācās rēķināties ar to, ka nebija saglabājies neviens četrpadsmitā gadsimta attēls, kurā būtu redzams, kāds izskatijies tā laika pils interjers. No tā laika nebija saglabājušās ne gleznas, ne ilustrētas manuskriptu lapas, ne zīmētas skices - itin nekas. Senākie četrpadsmitā gadsimta dzīves attēli patiesībā bija darināti piecpadsmitajā gadsimtā, un visi interjeri, kā arī ēdieni, tērpi un viss pārējais atbilda šim, nevis čeb'padsmitajam gadsimtam.
Līdz ar to neviens mūsdienu zinātnieks nezināja, kādas mēbeles tika lietotas, kā bija rotātos sienas, kā ļaudis ģērbās un uzvedās. Šādas informācijas trūkums bija tik absolūts, ka Ix>n- donas Tauerā, kad tika atrakti karaļa Edvarda Pirmā apartamenti, atjaunotās sienas tika atstātas ar pliku apmetumu, jo neviens nezināja, kādi rotājumi tur varēja būt.
Tieši tāpēc arī mākslinieku versijās par četrpadsmito gadsimtu parasti bija redzams pelēcīgs interjers, kailas sienas, maz mēbeļu - varbūt pa kādam krēslam vai lādei - un maz kas cits. Laikmetam atbilstošu iztēlojamu ainu trūkums radīja priekšstatu. ka dzīve tai laikā bijusi visai pieticīga.
Visas šīs domas uzzibsnīja Keitas liriksones prātā, kad viņa gāja iekšā Kastelgāras lielajā zālē. To, ko viņai bija lemts ieraudzīt, nekad nebija redzējis neviens vēsturnieks. Viņa gāja, spraukdamās cauri pūlim un sekodama Marekam. Un viņa skatījās neatņemdamās uz juceklīgo bagātību klāstu, kas pavērās viņas skatienam.
Lielā zāle laistījās kā milzīgs dārgakmens. Saule pa augstajiem logiem apspīdēja sienas, pie kurām karājās ar zeltu izšūti gobelēni, tā ka atspīdumi mirguļoja uz sarkanzeltaini izkrāsotajiem griestiem. Pie vienas sienas visā telpas platumā karājās milzīgs izšūts audekls ar sudraba liliju rakstu uz tumšzila fona. Pie pretējās sienas bija gobelēns, kurā bija attēlota kauja: bruņinieki cīnījās, dižodamies ar dzimtu regālijām - ar sudrabu rotātās bruņās, zilbaltos un sarkanzeltainos apmetņos; viņu plīvojošie karogi izšūti ar zeltu.
Zāles galā slējās milzīgs krāšņs kamīns, tik liels, ka cilvēks tajā varētu ieiet nepieliecodes, gravējumiem rotātā dzega bija apzeltīta un vizuļoja. Kamīna priekšā atradās pamatīgs pīts režģis, arī apzeltīts. Virs kamīna karājās gobelēns, kurā gulbju kāsis lidoja virs pļavas, kas bija attēlota ar smalku sarkanu un zeltainu ziediņu rakstu.
Telpai piemita dabiska elegance, tā bija bagātīgi un skaisti rotāta - mūsdienīgam skatītājam liktos, ka atbilstoši visai sievišķīgai gaumei. Zāles krāšņums un smalkums bija asā pretrunā ar cilvēku uzvedību - ļaudis bija trokšņaini, nesavaldīgi, rupji.
Kamīna priekšā bija klāts pamatīgs galds ar baltu linu galdautu - zelta bļodas bija ar kaudzi piekrautas ēdieniem. Pa galdu skraidelēja sīki šuneļi un uzcienājās ar visu, ko viņiem iekārojās, līdz galda vidū sēdošais vīrs tos lādēdamies patrieca.
Lordam Oliveram de Vanesam bija ap trīsdesmit gadu, gaļīgajā, izlaidīgajā ģīmī vīdēja šauras acis, žoklis visu laiku atiezts smīnā, lūpas saspringtas, piesedzot trūkstošo zobu vietas. Viņa drēbes bija tikpat krāšņas kā šī zāle: zilzeltains apmetnis ar augstu zeltītu apkakli, kažokādas cepure. Ap kaklu krelles ar ziliem dārgakmeņiem, katrs vismaz sarkankrūtīša olas lielumā. Pirkstos vairāki gredzeni ar lieliem ovāliem akmeņiem resnos zelta riņķos. Viņš dūra ar nazi ēdienā un skaļi gremoja, pa brīžam uzrūkdanis galdabiedriem.
Par spīti smalkajam ietērpam palika iespaids, ka viņš ir neiecietīgs un bīstams cilvēks - maltites gaitā viņa apsārtušo acu skatiens šaudījās pa telpu, modri uzmanot, vai kāds viņu neaizvainos, vai neradīsies iegansts kautiņam. Viņš bija sasprindzis un gatavs dot triecienu kuru katru brīdi; kad uz galda atkal uzrāpās mieloties viens no šuneļiem, Olivers nevilcinādamies trieca tam dibenā naža asmeni, tā ka dzīvnieciņš ar kaucienu aizlēca projām un smilkstēdams un asiņodams izjoņoja no zāles.
Lords Olivers nosmējās, noslaucīja no naža asmens suņa asinis un turpināja ēst.
Pārējie viri pie galda pievienojās jautrībai. Pēc izskata viņi visi šķita karavīri, apmēram vienos gados ar Oliveru, un visi arī turīgi ģērbušies, tomēr ne tik izsmalcināti kā viņu vadonis. Turpat sēdēja arī trīs četras sievietes - jaunas, skaistas, nekaunīgas; kupliem izlaistiem matiem un cieši pieguļošās kleitās. Viņas ķiķināja un grābstījās ar rokām zem galda.
Keita skatījās, un viņai prātā nelūgts ienāca viens vārds: ka- rakungs. Tas bija tipisks viduslaiku bandas vadonis, kas ar saviem vīriem un viņu pērkamajiem sievišķiem uzdzīvoja sagrābtā pilī.
Pret grīdu norībēja koka nūja, un atskanēja vēstneša sauciens: - Mans kungs! Ierodas Maģistrs Eduardus de Džonss!
Keita pagriezās un redzēja, ka Profesors tiek stumts cauri pūlim uz galda pusi.
Lords Olivers pacēla acis, ar delnu noslaucīja mērci no zoda un sacīja: - Esi sveicināts Maģistr Eduardus! Es gan nezinu, vai tu esi maģistrs vai mags…
Sveicināts, lord Oliver! - oksitāniešu valodā atbildēja Profesors un viegli palocīja galvu.
Maģistr, kāpēc tik vēsi? - Olivers izlikās, ka sapūšas. - Tu mani sāpini, nudien. Kā gan es būtu izpelnījies šādu vēsumu? Vai tu esat neapmierināts, ka es liku tevi atvest no klostera? Šeit tevi baros tikpat labi, to es apsolu. Pat labāk. Šā vai tā, Abatam tu neesi vajadzīgs, bet man esi.
Džonstons stāvēja, stalti izslējies, un neatbildēja.
Tev nav, ko teikt? - jautāja Olivers, nikni blenzdams Džon- stonā. Viņa seja satumsa. - Gan būs… - viņš norūca.
Džonstons palika nekustīgs un kluss.
Pauze ieilga. Lords Olivers, kā likās, saņēmās. Viņš sāji pasmaidīja. - Nekas, nekas, neķildosimies. Godājamais ciemiņ, man vajadzīgs tavs padoms, - sacīja Olivers. - Tu esi gudrs, un gudrība man esot ļoti vajadzīga - tā šie varenie man saka. - Ap galdu atskanēja smieklu rēcieni. - Un man stāsta, ka tu spējot paredzēt nākotni.
To nespēj neviens, - atteica Džonstons.
Ak tā? Es domāju, ka tu to spēj gan, Maģistr. Un palūko, lūdzams, pats savu nākotni. Es negribētu, lai tik izcilam vīram kā tev būtu briesmīgi jācieš. Zini, kādu galu ņēma tavs vārdabrālis, mūsu nelaiķa karalis Edvards Negudrais? Pēc acīm redzu, ka tu to zini. Tu gan nebiji šeit, pili, klāt. Bet es biju… - Viņš drūmi pasmīnēja un atzvēlās krēslā. - Uz viņa ādas nebija ne zīmes.
Džonstons lēni pamāja. - Viņa kliedzienus varēja dzirdēt jūdzēm tālu.
Keita vaicājoši paskatījās Marekā. Tas čukstēja: - Viņi runā par Anglijas karali Edvardu Otro. Viņš tika ieslodzīts un nogalināts. Viņa gūstītāji negribēja, lai paliek ārējas vardarbības pēdas, tāpēc iesprauda viņam anālajā atverē cauruli un pa to nokaitētu krāsnskruki taisni zarnās, līdz viņš nomira.