Keita nodrebēja.
Karalis bija gejs, - turpināja čukstēt Mareks, - tāpēc šo eksekūciju uzskatīja par lieliskas asprātības izpausmi.
Patiesi, viņa kliedzienus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, - atbalsoja Olivers. - Tāpēc padomā par to. Tu daudz ko zini, un arī es daudz ko zināšu. Vai nu tu būsi mans padomnieks, vai arī tavas dienas ir skaitītas.
Lordu Oliveru pārtrauca kāds bruninieks, kas bija pienācis viņam klāt un kaut ko čukstēja ausi. Šis bruņinieks bija greznā sarkanbrūnpelēkā tērpā, tomēr viņam bija skarba, karagājienos vēju appūsta seja. Pār viņa seju no pieres līdz zodam sniedzās dziļa rēta, gandrīz vai grava; tā turpinājās vēl aiz augstās apkakles. Olivers noklausījās, tad sacīja: - Jā? Tu tā domā, Robert?
Rētainais bruņinieks par atbildi pačukstēja vēl kaut ko, ne mirkli nenolaižot acis no Profesora. Lords Olivers klausīdamies arī skatījās uz Profesoru. - Labi, paskatīsimies, - viņš noteica.
Skarbais bruņinieks turpināja čukstēt. Olivers pamāja.
•
•
Mareks, pūli stāvēdams, pagriezās pret galminieku, kas mīņājās turpat blakus, un oksitāniski jautāja: - Teic - kas ir šis varenais virs pie Olivera?
Draugs, tas ir sers Roberts de Kērs.
De Kērs? - brīnījās Mareks. - Neesmu par viņu dzirdējis.
Viņš nesen pievienojies svītai, vēl gadu nav nodienējis, taču guvis lielu labvēlību sera Olivera acīs.
Ak tā? Un ar ko?
Galminieks gurdi paraustīja plecus, kā sacīdams: "Kas zina augstmaņu prātus?" Tomēr atbildēja: - Sers Roberts ir nopietns karotājs, un viņš ir uzticams lorda Olivera padomnieks visos kara jautājumos. - Galminieks pieklusināja balsi. - Bet patiesi, es domāju, ka viņam nebūt netīk redzēt lorda priekšā citu padomnieku, turklāt tik izcilu.
Mjā, - noteica Mareks un pamāja. - Saprotu.
Likās, ka sers Roberts tiešām neatlaidīgi pastāv uz savu, de dzīgi čukstēdams, līdz Olivers strauji pamāja ar roku, kā moskītu padzīdams. Bruņinieks tūdaļ paklanījās, atkāpās un nostājās Oliveram aiz muguras.
Maģistr! - sacīja Olivers.
-Jā, milord.
Man ir ziņas, ka tu protot iegūt Grieķu Uguni.
Mareks pūlī pavīpsnāja. - To neviens neprot, - viņš čukstēja Keitai. Grieķu Uguns bija slavena vēstures mīkla, postošs aizdedzināšanas ierocis, kas radies sestajā gadsimtā, un vēsturnieki līdz šai dienai strīdas, kāds tas varētu būt bijis. Kāda patiesībā bija Grieķu Uguns un kā to taisīja, nezināja neviens.
Jā, - atbildēja Džonstons. - Protu.
Mareks stingi vērās Profesorā. Ko tas nozīmē? Skaidrs, ka Profesors ari bija sapratis, ka priekšā ir sāncensis, bet šī nudien bija bistama spēle. Viņam noteikti liks savu prasmi apliecināt.
Tu pats to varētu uztaisīt? - pārjautāja Olivers.
-Jā, milord, varētu.
Alia! - Olivers pagriezās un uzmeta asu skatienu seram Robertam. Izskatījās, ka uzticamais padomnieks šoreiz devis aplamu padomu. Olivers atkal pievērsās Profesoram.
Tas nebūs grūti, - sacīja Profesors, - ja man varēs nākt talkā mani palīgi.
Skaidrs, kas par lietu, nodomāja Mareks. Profesors dod solījumus, lai varētu viņus visus sapulcināt.
Ko? Palīgi? Tev ir palīgi?
-Jā, milord, un…
Labi, viņi, protams, varēs tev palīdzēt, Maģistr. Un, ja ar viņiem nepietiks, mēs tev dosim, cik vien palīgus vajadzēs. Par to nav jāraizējas. Un kā ar Rasuguni jeb Natosas uguni? To arī proti?
-Jā, milord.
Un vai tu man tos uztaisīsi un parādīsi?
Kad vien vēlades, milord.
Ļoti labi, Maģistr. Ļoti labi. - Lords Olivers ieturēja pauzi un saspringti skatījās uz Profesoru. - Un vai tu zini arī to vienu noslēpumu, kurš man no tevis visvairāk vajadzīgs?
Ser Oliver, to noslēpumu es nezinu vis.
Zini gan! Un tu man to pateiksi! - viņš kliedza, triekdams biķeri pret galdu. Viņa seja bija tumši piesarkusi, uz pieres izspiedās vēnas, un balss pieskanēja zāli, kurā visi cid trokšņi bija apklusuši. - Jau šodien tu man to pateiksi! - Kāds šunelis uz galda bija pielīdis viņam priekšā. Olivers ar spēcīgu pļauku notrieca to uz grīdas. Blakus sēdošā meitene kaut ko pārmetot iebilda un saņēma vēl spēcīgāku sitienu pa seju, tādu, ka nokrita ar visu krēslu atmuguriski uz grīdas. Meitene neizdvesa ne skaņas un nekustējās, tikai gulēja saspringusi, kājām gaisā.
Uh, cik esmu dusmīgs! - pieceldamies kājās, šņāca lords Olivers. - Uh! - Viņš nikni skatījās apkārt, roku uz zobena spala turēdams, viņa acis šaudījās pa zāli, it kā meklēdamas kādu vainīgo. Visi zālē klusēja, nekustējās, blenza sev uz kājām. Likās, ka pils lielā zāle pēkšņi pārvērtusies par gleznu, kurā kustējās vienīgi lords Olivers. Viņš strauji elpoja, tad izrāva zobenu un trieca ar asmeni galdā. Šķīvji un biķeri palēcās un nograbēja, zobens ieurbās kokā.
Olivers nikni blenza uz Profesoru, tomēr pamazām savaldījās, viņa dusmu vilnis atkāpās. - Maģistr, tu darīsi, ko saku! - viņš vēl nokliedzās un pamāja sargiem. - Vediet viņu prom! lai apdomājas.
Sargi rupji sagrāba Profesoru un aizvilka viņu projām cauri klusējošajam pūlim. Keita un Mareks pagājās tuvāk, kad viņu veda garām, taču Profesors viņus neredzēja.
Lords Olivers zvērojošu skatienu vērās zālē. - Sēdiet un līksmojieties, - viņš nošņācās, - kamēr es neesmu pavisam dusmīgs!
Mūziķi uzreiz sāka spēlēt, un zāli piepildīja pūļa troksnis.
•
•
Drīz pēc tam Roberts de Kērs izsteidzās no zāles uz to pašu pusi, kur aizveda Profesoru. Mareks nodomāja, ka tā nav laba zīme. Viņš piebikstīja Keitai, norādot, ka viņiem vajadzētu sekot de Kēram. Viņi jau virzījās uz durvīm, kad pret grīdu atkal norībēja vēstneša nūja.
Milord! Lēdija Klēra d'Elthema un skvairs Kristofers de Hjūss.
Mareks ar Keitu apstājās. - Velns un elle! - norūca Mareks.
Zālē ienāca skaista jauna sieviete un viņai pie sāniem - Kriss Hjūss. Tagad Krišam bija mugurā krāšņas galminieka drēbes. Viņš izskatījās ļoti cēls - un ļoti apjucis.
Stāvēdams blakus Keitai, Mareks piebikstīja pie auss un čukstēja: - Kris! Kamēr tu esi šai zālē, neko nesaki un neko nedari! Saproti?
Kriss viegli, viegli pamāja.
Uzvedies tā, it kā neko nesaprastu! Tas nebūs grūti.
Kriss un sieviete devās cauri pūlim tieši pie lielā galda, no
kura lords Olivers raudzījās viņos ar neslēptu aizkaitinājumu. Sieviete to pamanīja un noliecās dziļā, pazemīgā reveransā, un palika nodurtu galvu.
Labi, labi! - īgni uzsauca lords Olivers, pamādams ar vistas stilbiņu. - Tāda zemošanās tev nepiestāv.
Milord… - Viņa izslējās.
Olivers nošņācās. - Un ko tu šodien esi atvilkusi sev līdzi? Vēl viens apstulbis iekarojums?
Milord, ja labpatīk, es stādu tev priekšā Kristoferu de Hjū- su, Īrijas skvairu, kurš izglāba mani no ļaundariem, kas šodien gribēja mani nolaupīt un varbūt izdarīt vēl ko sliktāku.
-Jā? No ļaundariem? Kas gribēja nolaupīt? - Lords Olivers uzjautrināts lūkojās uz pārējiem bruņiniekiem pie galda. - Ser Gij, ko tu par to saki?
Melnīgsnējais vīrs nikni piecēlās. Sers Gijs de Malegāns bija viscaur tērpies melnā - melnā bruņukreklā un melnā apmetnī ar izšūtu melnu ērgli uz krūtīm. - Milord, baidos, ka milēdija uzjautrinās par mums. Viņa ļoti labi zina, ka es sūtīju savus vīrus, lai izglābtu viņu, redzot, ka viņa bija viena un briesmās. - Sers Gijs pagājās uz Kriša pusi, neganti blenzdams uz viņu. - Šis ir tas cilvēks, milord, kas pakļāva milēdiju dzīvības briesmām. Ja tagad viņa šo aizstāv, tad tikai, lai izrādītu savu neparasto asprātību.