Khm, - noteica Olivers, - asprātību? Milēdij Klēra, kāda asprātība še slēpjas?
Sieviete paraustīja plecus. - Tikai neprātīgie, milord, redz asprātību, kur tās nav.
Tumšais bruņinieks nošņācās. - Atra mēle jo ātri patiesību slēpj. - Malegāns piegāja Krišam klāt un nostājās tikai pāris collu atstatu. Viņš saspringti skatījās, lēni un apņēmīgi sākdams vilkt nost bruņu cimdu. - Skvairs Kristofers. Vai tā tevi sauc?
Kriss neko neteica, tikai pamāja.
•
Kriss bija šausmās. Viņš bija iekļuvis situācijā, no kuras neko nesaprata, telpā, kas pilna ar asinskārīgiem karavīriem, ne labākiem par lielpilsētas bandītu baru, un tagad vēl šis melnīgsnējais, niknais vīrs, kura elpa oda pēc nopuvušiem zobiem, ķiplokiem un vīna, - bija grūti noturēdes, lai nedrebētu ceļi.
Ausī viņš dzirdēja Mareka balsi: - Nerunā, lai vai kas notiktu!
Sers Gijs, samiedzis acis, skatījās uz viņu. - Es tev uzdevu jautājumu, skvair! Atbildēsi? - Viņš joprojām lēni, lēnītiņām vilka nost cimdu, un Krišam likās, ka tūdaļ viņš sitīs ar kailu dūri.
Nerunā! - atgādināja Mareks.
Krišam nenāca ne prātā nepakļauties šim padomam. Viņš dziļi ievilka elpu, mēģinādams savaldīties. Kājas bija kā no gumijas un nevaldāmi trīsēja. Viņš juta, ka varētu sabrukt šā vīra priekšā. Viņš no visiem spēkiem pūlējās saņemties. Vēlreiz dziļi ievilka elpu.
Sers Gijs pagriezās pret sievieti. - Madam, vai tavs glābējs skvairs runāt arī prot? Vai tikai dvest?
Ja tev labpatīk zināt, ser Gij, viņš ir svešzemnieks un īpaši labi nesaprot mūsu valodu.
Dic mihi nomen tuum, scutari. - Teic, kā tevi sauc!
Baidos, ka ari latīniski viņš nerunā, ser Gij.
Malegāns neslēpa riebumu. - Commodissime. Ērti iekārtojies šis stulbais skvairs, jo mēs nevaram izprasīt, kā viņš te nonācis un ar kādu nolūku. Ja īrs, tad tālu no mājām. Un svētceļnieks viņš tomēr nav. Un dienestā arī nav. Kas viņš ir? Kāpēc viņš ir šeit? Paskat, kā dreb! Kāpēc lai viņš baidītos? No mums viņam nav jābaidās, milord, - ja vien viņš nav no Arno ļaudīm, atnācis izlūkot mūsu zemes. Tāpēc izliekas par stulbu. Gļēvulis, kas neuzdrošinās runāt!
Neatbildi… - čukstēja Mareks.
Malegāns spēcīgi iebakstīja Krišam krūtīs. - Jā, gļēvulīgais skvair, es saucu tevi par spiegu un par neģēli, kam vīra dūšas nepietiek, lai atzītu savu mērķi. Es tevi nicinātu, ja tu vispār būtu nicinājuma vērts.
Bruņinieks atmeta galvu un ar nicīgu žestu nometa bruņu cimdu uz grīdas. Tas nograbēja vien Krišam pie kājām. Sers Gijs nekaunīgi novērsās un gāja atpakaļ pie galda.
Visa zāle cieši skatījās uz Krišu.
Klēra viņam blakus čukstēja: - Cimds…
Kriss pameta skatienu uz viņas pusi.
Cimds!
Kas ir ar to cimdu? Viņš nobrīnījās, noliecās un pacēla. Tas bija smags. Viņš sniedza cimdu Klērai, taču tā jau bija pagriezusies pret galdu un sacīja: - Bruņiniek, skvairs ir pieņēmis tavu izaicinājumu.
Izaicinājumu? Kriss nesaprata.
Sers Gijs atbildēja uzreiz: - Trīs pīķi bez uzgaļiem, ā out- rance. - Cīņa līdz galam.
Nabaga idiots! - Mareks noelsas. - Vai tu apjēdz, ko tikko izdarīji?
Sers Gijs pie galda pagriezās pret lordu Oliveru. - Milord, es lūdzu, atļaujiet šīsdienas turnīru sākt ar mūsu divkauju!
lai notiek! - atteica Olivers.
No pūļa iznira sers Daniels un palocījās. - Milord Oliver, mana krustmeita nupat jau pārāk aizrāvusies ar jokiem, līdz necienīgām sekām. Var jau būt, ka viņai ir jautri redzēt, kā sers Gijs, cildens bruņinieks, nolaižas tik zemu, lai cīnītos ar vienkāršu skvairu, bet seram Gijām nekādi nepiestāv paļauties šai
viņas viltībai. >
Vai tiešām? - jautāja lords Olivers, uzlūkodams melnīgsnējo bruņinieku.
Sers Gijs Malegāns nospļāvās uz grīdas. - Skvairs? Varu saderēt, ka viņš nav nekāds skvairs! Viņš ir maskējies bruņinieks, blēdis un spiegs. Viņš saņems pienācīgu algu par savu krāpniecību. Es cīnīšos ar viņu šodien pat.
Jel uzklausiet, milord! - nerimās sers Daniels. - Es domāju, tā nebūs pareizi. Viņš patiesi ir tikai skvairs, maz mācīts karamākslā, viņš nebūs cienīgs pretinieks jūsu cildenajam bruņiniekam.
Kriss joprojām pūlējās saprast, kas vispār notiek, kad priekšā iznāca Mareks un tekoši ierunājās kādā svešvalodā, kas drusku izklausījās pēc franču. Viņš nosprieda, ka tā droši vien ir oksitāniešu valoda, un klausījās aparātiņa tulkojumu.
Milord, - sacīja Mareks, zemu paklanīdamies, - šis godājamais džentlmenis runā patiesību. Skvairs Kristofers ir mans ceļabiedrs, bet viņš nav karotājs. No sirds jūs lūdzu - atļaujiet Kristoferam nosaukt vietnieku, kas pieņemtu šo izaicinājumu.
Ko? Vietnieku? Kādu vietnieku? Es tevi nepazīstu.
Kriss redzēja, ka lēdija Klēra skatās Marekā ar neslēptu interesi. Mareks īsu mirklīti atbildēja uz šo skatienu un tad uzrunāja Oliveru:
Ar jūsu atļauju, milord, es esmu sers Andrē de Mareks no Eno novada. Es piedāvājos būt par viņa vietnieku un ar Dieva palīgu būšu sīvs pretinieks šim cildenajam bruņiniekam.
Lords Olivers pārdomādams pakasīja zodu.
Redzēdams viņa neizlēmību, sers Daniels izmantoja izdevību turpināt. - Milord, sākt turnīru ar nevienādu cīņu - tas var sabojāt šo dienu, kam jāpaliek ļaužu atmiņā kā lieliskai. Es domāju, de Mareks būtu piemērotāks pretinieks.
Lords Olivers atkal pagriezās pret Mareku, lūkojot, vai viņam būs kas sakāms.
Milord, - iesāka Mareks, - ja mans draugs Kristofers ir spiegs, tad arī es tāds esmu. Viņu apvainojot, sers Gijs ir apvainojis arī mani, un es lūdzu atļauju aizstāvēt savu godu!
Izskatijās, ka šis jaunais sarežģījums izklaidē lordu Oliveru. - Ko teiksi, ser Gij?
Patiesi, - atbildēja melnīgsnējais bruņinieks. - Es pieļauju, ka šis de Mareks varētu būt cienīgs vietnieks, ja vien kaujā viņš ir tikpat veikls kā runās. Taču, kā jau vietniekam, viņam pienākas cīnīties ar manu vietnieku, seru Šarlu de Gonu.
Galda galā piecēlās garš virs. Viņam bija bāla seja, plakans deguns un sārtas acis, viņš atgādināja bulterjeru. Viņa tonis bija nicīgs. - Es būšu vietnieks, ar prieku.
Mareks mēģināja vēlreiz. - Tātad, - viņš teica, - izskatās, ka sers Gijs baidās vispirms cīnīties ar mani.
Lēdija Klēra, to dzirdot, atklāti uzsmaidīja Marekam. Viņa bija nepārprotami ieinteresējusies par viņu. Likās, ka seru Giju tas kaitina.
Es nebaidos ne no viena, - atteica Gijs, - un vismazāk no Eno salašņām. Ja tu izdzīvosi cīņā ar manu vietnieku, par ko es stipri šaubos, tad es labprāt ar tevi cīnīšos un darīšu galu tavai nekaunībai.
Lai tā nodek! - noteica lords Olivers un novērsās. Vina
»
tonis pauda, ka šī saruna ir pabeigta.
Zirgi zāļainajā laukumā dižājās un skraidīja cits citam garām. Zeme drebēja vien, kad varenie dzīvnieki traucās garām Marekam un Krišam, kas stāvēja pie zemā žoga un skatījās izmēģinājuma skrējienus. Krišam turnīra laukums šķita milzīgs - tas nebija mazāks par futbola laukumu, turklāt divās pusēs bija uzslietas skatītāju tribīnes, un tajās jau bija sākušas sēsties dāmas. Skatītāji no laukiem, vienkārši ģērbušies un trokšņaini, drūzmējās gar apmali.
Garām šņācošos zirgos paauļoja vēl divi jātnieki. - Cik labi tu proti jāt? - jautāja Mareks.
Kriss paraustīja plecus. - Esmu jājis ar Sofiju.