Nu, tad jau dzīvs paliksi, Kris, - noteica Mareks. - Bet tev jādara tieši tas, ko es saku.
Zinu.
Līdz šim tu neesi darījis, ko es saku, - atgādināja Mareks. - Šoreiz obligāti.
Labi, labi…
Vienīgais, kas tev jāizdara, - sacīja Mareks, - ir jānoturas zirgā līdz triecienam. Redzot, cik slikti tu jāj, seram Gijām nebūs citas iespējas kā mērķēt krūtīs, jo krūtis ir lielākais un mazkustīgākais mērķis auļojošā jātniekā. Es gribu, lai tu uzņem viņa pīķi tieši uz krūtīm, uz krūšu vairoga. Saproti?
Uzņemu pīķi uz krūtīm, - atkārtoja Kriss. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs.
Kad tev trāpīs pīķis, tev jāļaujas triecienam un jākrīt zemē. Tas nebūs grūti. Nokriti zemē un nekusties! Lai izskatās, ka tu esi zaudējis samaņu. Tas patiesībā nav izslēgts. Un, lai kas notiktu, necelies kājās! Saproti?
Necelties kājās.
Tieši tā. Lai kas notiktu, paliec tur guļam. Ja sers Gijs būs tevi izsitis no segliem un tu būsi zaudējis samaņu, cīņa būs beigusies. Bet, ja tu piecelsies, viņš varēs pieprasīt nākamos pīķus vai ari cīnīties ar tevi, kājās stāvot, ar zobeniem un jebkurā gadījumā tevi nogalināt…
Nedrīkst celties kājās…
Jā, nekādā ziņā! - atkārtoja Mareks. - Necelies kājās! - Viņš uzsita Krišam uz pleca. - Ja paveiksies, nekas slikts tev nenodks.
Jēziņ! - Kriss noelsās.
Vēl citi zirgi, zemi rībinādami, padrāzās viņiem garām.
•
•
Viņi atstāja laukumu aiz muguras un gāja starp teltīm, kas bija saslietas aiz turnīra vietas. Teltis bija mazas un apaļas, koši izrotātas ar krāsainām svītrām un zigzaga rakstiem. Virs katras telts plīvoja karodziņi. Zirgi bija piesieti ārpusē. Pāži un ieroču nesēji steidzās šurpu turpu, nesdami bruņas, seglus, sienu, ūdeni. Vairāki pāži vēla pa zemi muciņas. No muciņām nāca klusa šņācoša skaņa.
-Tās ir smiltis, - paskaidroja Mareks. - Viņi izrullē smiltīs bruņukreklus, lai notīrītu rūsu.
Hmm… - Kriss centās pievērsties detaļām, lai novērstu domas no gaidāmajiem notikumiem. Tomēr viņam bija sajūta, it kā viņš ietu uz savu nāvessodu.
Viņi iegāja teltī, kur jau gaidīja trīs pāži. Siltumam vienā stūrī kurējās ugunskuriņš; bruņas bija izklātas zemē uz audekla. Mareks tās īsu bridi nopētīja, tad pateica: - Viss kārtībā, - un pagriezās uz iešanu.
Kur tu iesi?
Uz otru telti - ģērbties.
Bet es nezinu, kā…
Pāži tevi apģērbs, - atteica Mareks un aizgāja.
Kriss skatījās uz bruņām, kuru sastāvdaļas gulēja zemē, sevišķi uz ķiveri, kam bija smails izvirzījums deguna vietā, kas atgādināja lielu pīles knābi. Acīm bija tikai šaura spraudziņa. Blakus stāvēja vēl viena ķivere, parastāka izskata, un Kriss domāja, ka…
Nu ko, skvaira kungs, - viņu uzrunāja galvenais pāžs, drusku vecāks un labāk ģērbies par pārējiem. Viņam bija ap četrpadsmit gadu. - Ja jums, lūdzu, labpatiktu nostāties šeit. - Viņš norādīja uz telts vidu.
Kriss nostājās un juta, ka pār viņa augumu slīgst daudzas rokas. Viņam tika aši novilktas visas drēbes, izņemot linu apakškreklu un apakšbikses, un, ieraugot viņa augumu, atskanēja raižpilna murmināšana.
Vai jūs nesen slimojāt, skvair? - viens jautāja.
Ē, nē…
Drudzis vai kāda cita kaite tik ļoti novājinājusi jūsu augumu, kā mēs te redzam?
Nē! - bilda Kriss, saraucis pieri.
Pāži vairs neprašņāja un sāka viņu ģērbt. Vispirms biezus kājautus, tad smagu, ārkārtīgi biezu, priekšā pogājamu kreklu. Viņu lūdza palocīt rokas. Viņš gandrīz vai nespēja to izdarīt, tik ļoti sdngra bija drēbe.
Drusciņ stīva no mazgāšanas, bet ātri ielocīsies, - viens paskaidroja.
Krišam tā nelikās. Jēziņ, viņš nodomāja, es tikpat kā nevaru pakustēties, un viņi vēl nav uzlikuši man bruņas. Patlaban viņi sēja metāla plāksnītes pie viņa ciskām, lieliem un ceļiem. Tad turpināja ar rokām. Pēc katra jauna bruņu gabala viņi lūdza Krišu pakustēties, lai redzētu, vai saites nav par ciešu.
Pēc tam viņam pār galvu uzvilka bruņukreklu. Tas smagi uzgūla pleciem. Kamēr tika sieta krūšu plātne, vecākais pāžs uzdeva virkni jautājumu, bet Kriss ne uz vienu nevarēja atbildēt.
Vai seglos jūs sēžat augstu vai uz aizmuguri?
Pīķi turēsiet guleniski vai balstīsiet?
Savilksiet priekšējo loku vai sēdēsiet brīvi?
Kāpšļus zemu vai uz priekšu?
Kriss atbildēja ar neskaidriem rūcieniem. Tikmēr tika piestiprināti jauni bruņu gabali, uzdodot jaunus jautājumus.
Lokanus kājsargus vai stingrus?
Roku vai sānu sargus?
Zobens kreisajā vai labajā pusē?
Basinē zem bruņucepures vajadzēs?
Ar katru jaunu bruņu gabalu Krišam kļuva arvien smagāk, un, jo vairāk bija metāla, jo grūtāk kļuva kustēties. Pāži strādāja ātri, un pēc dažām minūtēm viņš bija pilnībā saģērbts. Puikas atkāpās un nopētīja viņu.
Vai ir labi, skvair?
Jā, - viņš atteica.
Tagad bruņucepuri. - Viņam jau bija galvā tāda kā metāla mice - basinē -, taču tagad viņi vēl ņēma lielo, knābjaino ķiveri un uzmauca viņam galvā. Kriss iegrima tumsā. Ķiveres malas spieda plecus. Pa šauro horizontālo acu spraugu viņš varēja redzēt tikai to, kas bija taisni priekšā.
Viņa sirds sāka dauzīties. Trūka gaisa. Viņš nevarēja paelpot. Viņš ķērās pie ķiveres, mēģināja pacelt sejsegu, bet tas nekustējās. Viņš bija slazdā. Viņš dzirdēja savu elpu, tā atbalsojās metāla telpiņā. Elpa to piekarsēja. Viņš smaka. Nebija gaisa! Viņš grāba ķiveri, mēģinādams to noņemt.
Pāži nocēla šo slogu no viņa galvas un izbrīnījušies lūkojās.
Vai viss kārtībā, skvair?
Kriss klepodams pamāja, neuzdrīkstēdamies runāt. Nemūžam viņš negribēja, lai šis daikts būtu viņam atkal galvā. Taču neko nevarēja darīt, un viņu jau veda ārā no telts. Tur gaidīja zirgs.
Jēziņ, apžēlojies, viņš nodomāja.
Šis zirgs bija milzīgs, vēl vairāk noklāts ar metālu nekā viņš pats. Tam bija grezna plāksne uz galvas un lielas plāksnes arī uz krūtīm un pie sāniem. Par spīti bruņām, dzīvnieks dižajās un šņāca, un raustīja pāža turēto pavadu. Tas bija īsts kara zirgs, kustīgāks nekā jebkurš cits zirgs, ar kuru viņam bija gadījies jāt. Taču tas viņu vēl neuztrauca. Kriss uztraucās par zirga lielumu - neradījums bija tik milzīgs, ka ne pāri nevarēja redzēt. Un koka segli bija paaugstināti, padarot tos vēl nepieejamākus. Pāži nogaidot lūkojās viņā. Ko lai dara? Laikam jāmēģina kāpt.
Kā lai es… ē…
Pāži pārsteigti samirkšķināja acis. Galvenais panācās uz priekšu un pakalpīgi sacīja: - Uzlieciet roku šeit, skvair, uz koka, un Ieciet augšā…
Kriss izstiepa roku, bet viņš tik tikko varēja aizsniegt seglu priekšējo loku. Viņš sažņaudza to, tad cēla kāju un lika kāpslī.
Khm… Labāk būs ar otru kāju, skvair.
Protams. Ar kreiso kāju. Viņš to zināja, tikai bija pārāk sa- sprindzis un apjucis. Turklāt labās kājas bruņas bija iestrēgušas kāpslī. Viņš purināja kāju, pūlēdamies atbrīvoties, bet neizdevās. Viņš neveikli noliecās un mēģināja atbrīvot kāju ar rokām. Nekā. Pēdīgi, kad kāja beidzot izkļuva no kāpšļa, viņš zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nokrita zirgam pie pakaļkājām. Pāži šausmās ātri atvilka viņu nost.
Viņi pieslēja Krišu kājās un palīdzēja viņam uzrāpties zirgā. Viņš juta, kā rokas stumj viņa dibenu, līdz viņš tika pietiekami augstu, lai varētu pārmest pāri kāju. Jēziņ, cik tas bija grūti! Viņš iekrita seglos, ka bruņas noblarkšķēja vien.