Vēl viens tauru pūtiens.
- Skvair, tas ir jūsu signāls, - sacīja pāžs, vēlreiz sniegdams viņam pīķi. Šoreiz Krišam izdevās to noturēt un atbalstīt seglu loka ierobā, tā ka tas slējās šķērseniski zirgam ar asmeni pa kreisi. Tad zirgs griezās, un pāži kliegdami izklīda, lai nedabūtu ar pīķi pa galvu.
Atkal taures.
Kriss tikpat kā neko neredzēja. Viņš parāva pavadas, lai vismaz savaldītu zirgu. Viņš īsu brīdi pamanīja otrā laukuma galā seru Giju, kas mierīgi vēroja; viņa zirgs bija pavisam mierīgs. Kriss gribēja, kaut tas viss ātrāk beigtos, taču viņa zirgs bija kā jucis. Nikns un neapmierināts, viņš rāva pavadas no visa spēka. - Klausi, velns tāds!
To dzirdot, zirgs ar divām ātrām kustībām pameta galvu augšup, tad lejup. Pieglauda ausis.
Un metās uzbrukumā.
• •
Mareks saspringti vēroja uzbrukumu. Viņš nebija pateicis Krišam visu; nebija jēgas iebiedēt viņu vairāk, kā nepieciešams. Sers Gijs noteikti mēģinās Krišu nogalināt, tāpēc mērķēs savu pīķi pret Kriša galvu. Kriss nevaldāmi mētājās seglos, viņa pīķis raustījās augšā lejā, augums svērās te uz vienu, te uz otru pusi. Viņš bija neērts mērķis, taču, ja sers Gijs bija pieredzējis - un Mareks par to nešaubījās -, tad viņš tik un tā mērķēs galvā, riskēdams pirmoreiz netrāpīt, tomēr ar nolūku, lai trieciens būtu liktenīgs.
Viņš skatījās, kā Kriss jāja pār lauku, knapi balansējot seglos, un kā pretī traucās sers Gijs, nevainojami kontrolēdams zirgu, paliecies uz priekšu, atbalstījis pīķi elkonī.
Nu, nodomāja Mareks, ir tomēr nelielas izredzes, ka Kriss paliks dzīvs.
•
Kriss necik daudz nevarēja saredzēt. Neganti svaidīdamies seglos, viņš kā pa miglu manīja te tribīnes, te zemi, te otru jātnieku, kas brāzās viņam pretī. Šajos īsajos mirkļos viņš nespēja aplēst, cik tālu vēl ir sers Gijs un kurā brīdī gaidāms trieciens. Viņš dzirdēja sava zirga pakavu dunoņu, tā ritmisko, sprauslājošo elpu. Viņš svaidījās seglos un mēģināja turēties pie pīķa. Viss vilkās daudz ilgāk, nekā viņš bija gaidījis. Likās, ka šis jājiens ilgst vai veselu stundu.
Pēdējā brīdī Kriss ieraudzīja Giju pavisam tuvu, tas tuvojās šaušalīgā ātrumā, un tad viņa paša pīķis izsitās no rokas un sāpīgi iegrūdās viņam labajā sānā, un vienlaikus viņš sajuta asas sāpes kreisajā plecā; trieciens pagrieza viņu seglos sāniski, un viņš izdzirdēja lūstoša koka krakšķi.
Pūlis rēca.
Viņa zirgs traucās tālāk, uz otru laukuma galu. Kriss bija apdullis. Kas bija noticis? Plecu dedzināja neciešamas sāpes. Viņa piķis bija salūzis uz pusēm.
Un viņš joprojām sēdēja seglos.
Sūdi vagā.
• •
Mareks satriekts skatījās. Tā bija neveiksme; trieciens bija pārāk viegls un neizsita Krišu no segliem. Tagad viņiem bija jādodas otrajā triecienā. Viņš paskatījās uz seru Giju, kas lādēdamies ņēma no pāžiem jaunu pīķi, grieza apkārt zirgu un grasījās uzbrukt vēlreiz.
Kriss tālajā laukuma galā atkal mēģināja savaldīt savu jauno pīķi, kas zvārojās gaisā kā metronoms. Beidzot viņš to piespieda pie segliem, taču zirgs joprojām griezās un slējās pakaļkājās.
Gijs bija pazemots, saniknots un nepacietīgs. Viņš nesagaidīja, līdz Kriss būs gatavs, piecirta piešus un traucās pāri laukumam.
Izdzimtenis, nodomāja Mareks.
Pūlis noelsās vien, pārsteigts par šo vienpusīgo uzbrukumu. Kriss to dzirdēja un ieraudzīja, ka Gijs jau pilnos auļos tuvojas. Viņa paša zirgs vēl joprojām grozījās un bija nevaldāms. Viņš rāva pavadas un tai pašā brīdī izdzirdēja plīkšķi, kad viens no puišiem uzšāva ar pātagu viņa zirgam pa pakaļu.
Zirgs iezviedzās. Pieglauda ausis.
Viņš traucās pāri laukumam.
Otrā reize bija grūtāka, jo tagad viņš zināja, kas gaidāms.
•
•
Trieciens bija drausmīgs, tas izsita viņu no segliem; sāpe izšāvās cauri krūtīm; viss kļuva ļoti lēns. Viņš redzēja, kā segli aizslīd no viņa, kā gar acīm aizpeld zirga gurni, tad, gāžoties atpakaļ, skatienam pavērās debesis.
Viņš nogāzās zemē plakaniski, tieši uz muguras. Ķiverē nobrikšķēja galva. Acu priekšā uzņirbēja spilgti zili punktiņi, kas izpletās, auga lielāki un kļuva pelēki. Ausī skanēja Mareka balss: - Tagad nekusties!
Kaut kur tālumā vēl nopūta taures, un pasaule lēni, maigi iegrima tumsā.
Laukuma tālajā galā Gijs apgrieza zirgu jaunam triecienam, taču taures jau aicināja nākamo pāri.
Mareks nolaida pīķi, paskubināja zirgu un auļoja uz priekšu. Viņš redzēja pretinieku, seru Sarlu de Gonu; tas traucās pretī. Viņš dzirdēja sava zirga pakavu ritmisko dunoņu un pieaugošo pūļa rēkoņu - publika saprata, ka šis būs īsts cīniņš. Mareka zirgs traucās neticamā ātrumā. Sers Šarls tikpat ātri brāzās pretī.
•
Saskaņā ar viduslaiku traktātiem bruņinieku divkaujās galvenās grūtības ir nevis pareizi turēt vai nomērķēt pīķi, bet gan noturēties trieciena līnijā un nevairīties no trieciena - proti, neļauties panikai, kas pārņēma gandrīz katru jātnieku, kad tas auļoja pretī pretiniekam.
Mareks bija lasījis senos tekstus, taču tikai tagad pēkšņi aptvēra to dziļo jēgu: viņš juta, ka dreb pie visām miesām, spēki zūd, trīcošās ciskas žmiedzas zirgam pie sāniem. Viņš piespieda sevi koncentrēties un mēģināja nomērķēt piķi pret seru Šarlu. Tomēr piķa gals auļojot lēkāja augšā lejā. Viņš pacēla to no seglu loka un atbalstīja elkonī. Nu turējās līdzenāk. Elpot kļuva vieglāk. Spēki sāka atgriezties. Viņš nomērķēja. Vēl astoņdesmit jardu.
Tikai uz priekšu.
Viņš redzēja, ka sers Šarls pavērš pīķi drusku augšup. Tātad mēģinās trāpīt galvā. Vai varbūt tā ir tikai māņu kustība?
Jātnieku cīņās varēja gadīties, ka mērķi maina pēdējā brīdī. Vai viņš to darīs?
Sešdesmit jardu.
Mēģināt trāpīt galvā bija riskanti, ja to negribēja darīt abi cīnītāji. Taisns, augumā mērķēts pīķis trāpīs sekundes daļiņu ātrāk nekā galvā mērķētais: leņķa dēļ. Pirmais trieciens izkustina abus jātniekus, darot trāpījumu galvā mazāk drošu. Taču prasmīgs bruņinieks varēja izstiept savu pīķi drusku uz priekšu, atsakoties no atbalsta pozīcijas, bet iegūstot sešas līdz astoņas papildu collas un pirmā trieciena iespēju. Lai to izdarītu, bija vajadzīga ārkārtīgi spēcīga roka, kas noturētu pīķi trieciena mirklī, kad tas sistos atpakaļ, lai kopīgais trieciena svars tomēr tiktu zirgam, nevis jātniekam. Tomēr iespēja šādi apsteigt pretinieku bija vilinoša.
Piecdesmit jardu.
Sers Šarls joprojām turēja pīķi augstu. Taču tagad viņš to nolaida, atbalstīja un paliecās uz priekšu. Tā bija stabilāka kontrole pār pīķi. Vai viņš mainīs pozu vēlreiz?
Četrdesmit jardu.
Nevarēja zināt. Mareks nolēma, ka mērķēs krūtīs. Viņš nolika pīķi vajadzīgajā pozīcijā un nolēma to vairs nekustināt.
Trīsdesmit jardu.
Viņš dzirdēja pakavu rīboņu un pūļa klaigas. Viduslaiku traktātos bija teikts: 'Trieciena brīdī neaizver acis. Acis jātur vaļā, lai pats varētu trāpīt."
Divdesmit jardu.
Viņa acis bija vaļā.
Desmit.
Pretinieks pacēla pīķi.
Viņš mēģinās trāpīt galvā.
Trieciens.
•
Koka krakšķis noskanēja kā šāviens. Mareks sajuta spēcīgas sāpes kreisajā plecā, tās atbalsojās galvā. Viņš aizjāja līdz laukuma galam, nosvieda sašķaidīto pīķi un izstiepa roku pēc jauna, taču pāži skatījās viņam garām uz laukumu.