Mareks atskatījās un ieraudzīja, ka sers Šarls, izsists no segliem, guļ zemē un nekustas.
Un vēl viņš ieraudzīja, ka sers Gijs griež zirgu ap nokritušo Krišu. Tad redz, kāds viņš cīnītājs, nodomāja Mareks. Grib sabradāt Krišu līdz nāvei.
Mareks apgrieza zirgu un izvilka zobenu.
Viņš pacēla zobenu gaisā, izgrūda negantu kaujas saucienu un metās pāri laukumam.
•
Pūlis kliedza un ritmiski dauzīja margas kā bungas. Sers Gijs pagriezās un ieraudzīja Mareku. Viņš vēlreiz paskatījās uz Krišu un iespēra zirgam, liekot tam sāniski virzīties, lai neizbēgami uzkāptu Krišam.
- Kauns! Kauns! - kliedza pūlis, un pat lords Olivers bija šausmās pielēcis kājās.
Bet tad Mareks jau bija sasniedzis seru Giju un, nejaudādams apturēt zirgu, nokliedzās: - Maita! - un, traukdamies garām, plakaniski iebelza viņam pa galvu ar zobenu. Viņš zināja, ka nebūs ievainojis pretinieku, taču sitiens būs pazemojošs un liks viņam atstāties no Kriša. Tā ari notika.
Sers Gijs uzreiz novērsās no Kriša. Mareks savaldīja zirgu un turēja zobenu. Sers Gijs izvilka no maksts savējo un neganti vēzēja, asmenim nošvīkstot gaisā. Tas atsitās pret Mareka zobenu. Mareks juta, kā zobens no trieciena novibrē delnā. Viņš savu vēzienu raidīja pret Gija galvu. Pretinieks atsita; zirgi griezās; zobeni šķindēja atkal un atkal.
Cīņa bija sākusies. Ar kādu sesto prātu Mareks apjauta, ka tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi.
•
•
Keita vēroja cīņu no margām. Mareks turējās labi, fiziski viņš bija stiprāks, tomēr sera Gija prasme bija nepārprotami pārāka. Mareka cirtieni bija haotiskāki, viņa auguma stāvoklis nedrošāks. Likās, ka viņš un ari sers Gijs to apzinās. Gijs visu laiku lika zirgam atkāpties, mēģinot radīt brīvu telpu pilniem vēzieniem. Mareks turpretī dzinās tuvāk, mēģinot samazināt distanci, gluži kā bokseris, kas dod priekšroku tuvcīņai saķeroties.
Keita redzēja, ka visu laiku tas nevarēja Marekam izdoties. Agrāk vai vēlāk Gijs iegūs pietiekamu distanci, kaut vai tikai
uz mirkli, un izdarīs nāvējošu cirtienu.
•
•
Mareka mati bruņucepurē bija izmirkuši sviedros. Kodīgas lāses pilēja acīs. Lietas labā neko nevarēja iesākt. Viņš papurināja galvu, mēģinot atskaidrot acis, bet necik daudz tas nelīdzēja.
Drīz vien sāka trūkt elpas. Pa sejsega spraugu redzamais sers Gijs izskatījās nenogurdināms un nepielūdzams; viņš nepārtraukti uzbruka, vēzēdams zobenu drošā, ievingrinātā ritmā. Mareks zināja, ka pavisam ātri kaut kas jāizdomā - kamēr viņš nav pārāk noguris. Vajadzēja izsist bruņinieku no ritma.
Viņa labā roka jau svilinoši smeldza no piepūles. Spēcīga bija arī viņa kreisā roka. Kāpēc neizmantot to?
Bija vērts pamēģināt.
Mareks piecirta piešus un virzījās tuvāk, līdz viņi atradās cieši pretī. Viņš nogaidīja, līdz bija ar savu zobenu nobloķējis pretinieka cirtienu, un tad trieca kreiso roku augšup pret sera Gija ķiveri. Ķivere atsitās atpakaļ; Mareks ar gandarījumu dzirdēja mīkstu būkšķi, Gija sejai ietriecoties ķiverē.
Mareks uzreiz pārsvieda zobenu otrā rokā un trieca spalu pret ķiveri. Šķindoņa bija skaļa, Gija augums noraustījās seglos. Viņa pleci uz mirkli saguma. Mareks vēlreiz spēcīgi sita pa ķiveri. Viņš zināja, ka dara pretiniekam sāpes.
Tomēr nepietiekami.
Viņš pārāk vēlu pamanīja Gija zobena plašo vēzienu pret viņa muguru. Mareks sajuta tādu kā spēcīgu pātagas cirtienu pār pleciem. Vai bruņukrekls izturējis? Vai viņš ir ievainots? Rokas pakustināt vēl varēja. Viņš strauji cirta zobenu pret Gija ķiveres aizmuguri. Gijs nemēģināja atvairīt triecienu, tas noskanēja kā gongs. Viņam jābūt apdullinātam.
Mareks iecirta vēlreiz, tad apgrieza zirgu un uzbruka ar plašu vēzienu pret kaklu. Gijs nobloķēja, bet trieciena spēks atsvieda viņu atpakaļ. Viņš sagrīļojās, sāniski izslīdēja no segliem, vēl mēģināja pieķerties pie to loka, tomēr nespēja noturēdes un nokrita zemē.
Mareks pagriezās un sāka kāpt zemē. Pūlis atkal ierēcās; atskatījies viņš redzēja, ka sers Gijs jau pielēcis kājās, viņa vājuma mirklis izrādījās tēlots. Viņš vēzēja zobenu pret Mareku, kamēr tas vēl kāpa no zirga. Mareks, ar vienu kāju vēl kāpslī, neveikli atsita, kaut kā atbrīvojās no zirga un metās pretuzbrukumā. Sers Gijs bija spēcīgs un pašpārliecināts.
Mareks aptvēra, ka tagad situācija ir sliktāka nekā iepriekš. Viņš uzbruka neganti, taču Gijs viegli atkāpās, viņa soļi bija ievingrināti un ātri. Marekam ķiverē trūka elpas, viņš smagi sēca; varēja būt drošs, ka Gijs to dzird un saprot, ko tas nozīmē: Mareks sācis nogurt.
Sers Gijs tagad varēja mierīgi atkāpties, kamēr Mareks pavisam iztērēs spēkus.
Ja vien…
Tālāk pa kreisi Kriss joprojām paklausīgi gulēja uz muguras un nekustējās.
Mareks uzbruka Gijām, ar katru cirtienu virzīdamies pa labi. Gijs turpināja viegli atkāpties, taču tagad Mareks jau viņu dzina ar mērķi - virsū Krišam.
• •
Kriss sāka lēni mosdes. Klandzēja zobeni. Viņš mēģināja pamazām apjēgt situāciju. Viņš gulēja uz muguras, skatījās zilās debesīs. Tomēr viņš bija dzīvs. Kas bija noticis? Viņš pagrieza galvu melnajā ķiverē. Skatienam bija tikai šaura sprauga, gaiss iekšā bija karsts un sasmacis.
Sāka uzmākties klaustrofobiskas sajūtas. Metās nelaba dūša.
Nelabuma sajūta ātri pastiprinājās. Viņš negribēja apvem- ties ķiverē. Tā bija pārāk cieši ap galvu, viņš nosmaktu pats savos vēmekļos. Vajadzēja dabūt ķiveri nost. Vēl guļus viņš sniedzās pie galvas ar abām rokām un mēģināja novilkt ķiveri.
Vilka.
Ķivere neļāvās. Kāpēc? Vai tā būtu viņam piesieta? Varbūt tas tāpēc, ka viņš atradās guļus stāvoklī?
Viņš tūlīt apvemsies šai sasodītajā ķiverē!
Jēziņ!
Viņš drudžaini vēlās pa zemi.
•
Mareks izmisīgi vēzēja zobenu. Viņš redzēja, ka Kriss seram Gijām aiz muguras sāk kustēties. Mareks gribēja uzsaukt, lai viņš paliek, kur ir, bet trūka elpas.
Mareks vēzēja un cirta, vēzēja un cirta.
Tagad Kriss raustīja ķiveri, mēģinādams dabūt to nost. Gijs vēl bija desmit jardu no Kriša. Viņš atkāpās viegli, kā dejodams un izklaidēdamies, un slaidi atsita Mareka cirtienus.
Mareks zināja, ka viņa spēku rezerves ir pavisam tuvu izsīkumam. Viņa cirtieni kļuva vājāki. Gijs vēl bija spēcīgs un veikls. Viņš tikai atkāpās un atsita. Un gaidīja savu izdevību.
Pieci jardi.
Kriss bija pārvēlies uz vēdera un sācis slieties kājās. Viņš bija četrrāpus, nokārtu galvu. Atskanēja skaļš gārdziens.
To dzirdēja arī Gijs un drusku pagrieza galvu, lai paskatītos…
Mareks metās uz priekšu un ar galvu triecās viņa krūšu plātnē. Gijs streipuļoja atpakaļ, paklupa pār Krišu un nokrita.
Gijs strauji vēlās prom pa zemi, tomēr Mareks viņu panāca, uzkāpa labajai rokai ar zobenu, tad uzreiz pārmetās pāri un ar otras kājas celi piespieda Gija kreiso plecu. Mareks augstu izslēja zobenu, gatavs triekt to lejup.
Pūlis apklusa.
Gijs nekustējās.
Mareks lēni nolaida zobenu, pārgrieza Gija bruņucepures saites un atstūma to ar asmeņa galu. Gija galva tagad bija atsegta. Mareks redzēja, ka no viņa kreisās auss bagātīgi plūst asinis.
Gijs naidīgi pablenza viņā un spļāva.
Mareks atkal pacēla zobenu. Viņš bija dusmu pārņemts, koda sviedri, smeldza rokas, acis no dusmām un pārguruma mig- lojās sarkanas. Viņš sasprindzināja rokas, gatavodamies ar vienu cirtienu atdalīt galvu no ķermeņa.