Gijs to redzēja.
Žēlastību!
Viņš kliedza, lai visi dzirdētu.
Es lūdzu žēlastību! - viņš sauca. - Svētās Trīsvienības un Jaunavas Marijas vārdā! Žēlastību! Žēlastību!
Pūlis bija kā sastindzis.
Gaidīja.
•
Mareks nevarēja izšķirties par darāmo. Kāda balss sirds dziļumos teica: nogalini šo izdzimteni, citādi pats vēlāk dabūsi nožēlot! Viņš zināja, ka jāizlemj ātri; jo ilgāk viņš tur stāvēja, ar ceļiem nospiezdams seru Giju, jo lielāka bija iespēja zaudēt dūšu.
Viņš paskatījās pūli aiz margām. Neviens nekustējās, visi tikai skatījās. Viņš pavērās tribīnēs, kur sēdēja lords Olivers un galma dāmas. Visi kā sastinguši, ari lords Olivers. Mareks paskatījās uz pāžu pulciņu pie margām. Arī tie bija nekustīgi. Tikai viens pāžs ar lēnu, gluži vai neapzinātu kustību pacēla delnu un strauji novilka gar kaklu: griez nost!
Viņš man dod labu padomu, nodomāja Mareks.
Tomēr vilcinājās. Laukumā valdīja pilnīgs klusums, tikai Kriss rīstījās un stenēja. Galu galā visu izšķīra tieši šī Tīstīšanās. Mareks atkāpās no sera Gija un izstiepa roku, lai palīdzētu piecelties.
Sers Gijs pieņēma roku, piecēlās un nostājās Marekam pretī. - Ak tu, kuņasbērns… - viņš klusi sacīja. - Tiksimies ellē! - To pateicis, sers Gijs pagriezās uz papēža un aizgāja.
Cauri sūnainai pļaviņai tecēja strautiņš. Kriss bija nometies uz ceļiem un mērcēja galvu ūdeni. Viņš izslējās, sprauslādams un klepodams. Viņš paskatījās Marekā, kas bija notupies līdzās un skatījās tālumā.
Man pietiek! - sacīja Kriss. - Man beidzot pietiek!
Varu iztēloties.
Es taču varēju dabūt galu! - nerimās Kriss. - Vai tad tas ir sports? Zini, kas tas ir? Tā ir pašnāvība zirga mugurā! Tie ļaudni ir ārprātīgi. - Viņš atkal iegrūda galvu ūdenī.
-Kris!
Man riebjas vemt. Riebjas!
-Kris!
Nu? Kas atkal ir? Tu gribi man teikt, ka sarūsēs bruņas? Man pie dirsas, Andrē.
Nē, - atteica Mareks. - Es gribu teikt, ka tavs biezais krekls piebriedis un būs grūti dabūt tās bruņas nost.
Jā? Tiešām? Man vienalga. Gan jau atnāks tie pāži un no- dabūs. - Kriss atsēdās sūnās un klepoja. - Jēziņ, es netieku vaļā no tās smakas! Būtu jāieiet vannā vai arī… es nezinu…
Mareks sēdēja blakus un neteica neko. Lai jau izlādējas. Kriša rokas runājot drebēja. Labāk, lai izlādējas tagad, nodomāja Mareks.
•
Laukumā drusku lejāk vingrinājās strēlnieki sarkanbrūnpe- lēkās tunikās. Viņi nelikās ne zinis par tuvējā turnīra kņadu un pacietīgi šāva mērķos, atkāpās un atkal šāva. Tieši kā rakstīts senajās hronikās: angļu strēlnieki bija ļoti disciplinēti un vingrinājās katru dienu.
Šie vīri ir jaunais militārais spēks, - sacīja Mareks. - Tagad viņi izlemj kauju likteni. Paskaties vien!
Kriss atbalstījās uz elkoņa. - Ko nu mels, - viņš sacīja. - Tiešām? - Strēlnieki tagad bija nostājušies vairāk nekā divsimt jardu no saviem apaļajiem mērķiem, vairāk nekā divu futbola laukumu attālumā. Tik tālu viņi izskatījās pēc sīkām figūriņām un tomēr pašpārliecināti atvilka lokus un pavērsa augšup.
Gaiss noņirbēja melns no bultām. Viņi trāpīja mērķos, tikai dažas bultas nokrita tuvu dem un iedūrās zemē.
Oho! - novilka Kriss.
Gandrīz uzreiz gaisā nošvīkstēja vēl viena zalve. Un vēl viena, un vēl viena. Mareks klusībā skaitīja. Trīs sekundes starp zalvēm. Tātad avotiem taisnība: angļu strēlnieki tiešām spēja izšaut divdesmit bultu minūtē. Mērķi nu jau bija dzītin piedzīti ar bultām.
Bruņinieki uz zirgiem nevar izturēt šādu uzbrukumu, - sacīja Mareks. - Tas nogalina gan jātniekus, gan zirgus. Tāpēc angļu bruņinieki cīnās tikai stāvus. Franči joprojām cīnās pa vecam, un tāpēc viņus noslaktē, kamēr nav tikuši angļiem ne tuvumā. Četri tūkstoši krita pie Kresi, vēl vairāk pie Puatjē. Šiem laikiem tas ir ļoti daudz.
Kāpēc franči nemaina taktiku? Vai tad viņi neredz, kas notiek?
Redz, bet tas nozīmē beigas visam viņu dzīvesveidam - būtībā visai kultūrai, - sacīja Mareks. - Bruņinieki ir tikai aristokrāti; viņu dzīvesveids ir pārāk dārgs vienkāršiem ļaudīm. Bruņiniekam jāpērk sev bruņas un vismaz trīs kara zirgi, un viņam jāuztur vesela pāžu un citu izpalīgu svīta. Turklāt līdz pat šim laikam šie dižciltīgie bruņinieki bija noteicošais spēks katrā karā. Tagad tā vairs nav. - Viņš norādīja uz strēlniekiem laukā. - Šie vīri ir vienkāršu ļaužu. Viņi uzvar ar saskaņotību un disciplīnu. Nekādas individuālas varonības šai cīņā nav. Viņiem maksā algu, viņi dara darbu. Un tomēr viņi ir karamāk- slas nākotne - apmaksātas, disciplinētas, bezpersoniskas vienības. Ar bruņiniekiem ir cauri.
Ja neskaita turnīrus, - īgni piebilda Kriss.
Jā, un pat tajos, visas tās krūšu bruņas virs bruņukrekla - tās ir bultu dēļ. Karavīram bez bruņām bultas iet cauri kā sviestam, un tās caurdur ari bruņukreklus. Tāpēc bruņiniekiem vajag bruņu plātnes. Tāpēc ari zirgiem vajag bruņas. Taču ar tādām zalvēm… - Mareks pamāja blivās bultu ņirboņas virzienā. - Cauri ir.
Kriss atskatījās uz turnīra laukumu un sacīja: - Nu tad beidzot!
Mareks pagriezās un redzēja, ka pie viņiem nāk pieci pāži livrejās, kā arī divi sargi sarkanmelnos apmetņos. - Beidzot es tikšu vaļā no dem dzelžiem!
Vīriem pienākot, Kriss un Mareks piecēlās. Viens no sargiem sacīja: - Jūs esat pārkāpuši turnīra noteikumus, apkaunojuši cildeno bruņinieku Giju Malegānu un lorda Olivera viesmīlību. Jūs esat arestēti un nāksiet mums līdzi.
Pagaidiet! - izsaucās Kriss. - Mēs apkaunojām viņu?
Jūs nāksiet mums līdzi.
Pagaidiet! - atkārtoja Kriss.
Karavīrs spēcīgi iebelza viņam pa vaigu un pagrūda uz priekšu. Mareks gāja aiz viņa. Sargi veda viņus uz pili.
•
•
Keita vēl bija turnīrā un meklēja Krišu un Andrē. Vispirms viņa grasījās skatīties teltīs aiz laukuma, taču tur atradās tikai vīrieši - bruninieki, ieroču nesēji, pāži -, un viņa atteicās no šīs ieceres. Šī bija cita pasaule, ar nepārprotamu varmācības gaisotni, un viņa nemitīgi juta briesmas. Gandrīz visi šai pasaulē bija jauni; bruņiniekiem, kas dižojās laukumā, bija pāri divdesmit gadiem, dažam varbūt drusku pāri trīsdesmit; visi ieroču nesēji bija padsmitnieki. Keita, ģērbusies diezgan vienkāršās drānās, acīm redzami nebija dižciltīga. Viņai bija sajūta, ka neviens īpaši nepievērstu uzmanību, ja viņa tiktu ievilkta krūmos un izvarota.
Kaut arī bija dienas vidus, viņa pieķēra sevi izturamies tā kā Nūheivenā nakts vidū. Vina centās ne brīdi nenoškirties no apkārtējiem, uzturēties kādas ļaužu grupiņas tuvumā; vīriešu pulciņiem viņa meta līkumu, cik lielu vien bija iespējams.
Viņa aizgāja aiz tribīnēm, no kurām skanēja uzmundrinājuma saucieni nākamajam bruņinieku pārim, kas sāka cīņu. Viņa ieskatījās telšu joslā pa kreisi. Ne Mareka, ne Kriša nekur nebija. Tomēr viņi bija atstājuši laukumu tikai pirms dažām minūtēm. Vai viņi bija kādā no teltīm? Auss aparātiņā jau stundu nekas neskanēja; viņa bija nospriedusi, ka tas Mareka un Kriša dzelzs bruņucepuru dēļ; tās varbūt traucēja sakarus. Bet tagad taču viņi noteikti bija bruņucepures noņēmuši.
Tad viņa ieraudzīja savus biedrus - viņi sēdēja drusku nostāk no turnīra laukuma, pļavā pie strautiņa.
Viņa gāja turp. Parūkā bija karsti, galva niezēja. Varbūt varēja atbrīvoties no parūkas un saņemt matus zem cepures? Vai, ja nogrieztu matus vēl drusku īsākus, viņa varētu izlikties par jaunu vīrieti pat bez cepures.