Tas būtu interesanti, viņa nodomāja, - kādu laiciņu būt vīrietim.
Viņa jau prātoja, kur lai dabū šķēres, kad ieraudzīja karavīrus, kas tuvojās viņas Marekam un Krišam. Viņa palēnināja gaitu. Viņas aparātiņā joprojām nekas neskanēja, bet nu jau viņa bija tuvu, vajadzēja skanēt.
Varbūt izslēdzies? Viņa piesita pie auss un uzreiz izdzirdēja Kriša balsi: "Mēs apkaunojām viņu?" Tam sekoja blarkšķis. Viņa redzēja, ka karavīri grūž Krišu uz pils pusi. Mareks gāja līdzi.
Keita bridi nogaidīja, tad sekoja.
•
•
Kastelgāra bija pamesta, veikaliņi un darbnīcas slēgtas, ielas tik tukšas, ka tajās atbalsojās Keitas soļi. Visi bija aizgājuši uz turnīru, tāpēc sekot savējiem un karavīru grupai bija pagrūti. Vajadzēja palikt krietnu gabalu iepakaļ, nogaidīt, līdz viņi pazūd aiz stūra, un tad gandrīz skriešus steigties pakaļ, lai paspētu ieraudzīt, kur viņi dodas tālāk, piesargājoties, lai pati netiktu pamanīta.
Keita zināja, ka viņas rīcība izskatās aizdomīga. Taču nebija neviena, kas to redzētu. Tikai vienā augšējā stāva logā sēdēja kāda vecenīte un aizvērtām acīm sildījās saulītē. Viņa nepaskatījās lejup. Varbūt bija aizmigusi.
Keita nonāca pie klajā laukuma pils priekšā. Ari tas bija tukšs kā izslaucits. Nebija bruņinieku nemierīgajos zirgos, nebija grūstīšanās, nebija plīvojošo karogu. Karavīri gāja pāri paceļamajam tiltiņam. Kad Keita viņiem sekoja, viņa dzirdēja varenu pūļa ieaurošanos turnīra laukumā aiz mūra. Sargi pagriezās un kliegšus jautāja apgaitniekiem uz vaļņa, kas noticis. Apgaitnieki varēja redzēt, kas notiek turnīrā. Viņi atkliedza atbildes. To visu pavadīja sulīga lādēšanās; acīmredzot kāds zaudēja, kāds uzvarēja derības.
Keita izmantoja sargu pievēršanos turnīram un ielavījās pilī.
•
Viņa stāvēja mazajā ārējā pagalmā. Pie mieta piesieti mīņājās neuzraudzīti zirgi. Neviena karavīra te nebija; visi no vaļņa skatījās turnīru.
Mareks ar Krišu nekur nebija redzami. Nezinādama, ko citu iesākt, viņa gāja iekšā pa lielās zāles durvīm. Vītņu kāpnēs pa kreisi bija dzirdami soļi. Viņa kāpa augšā, riņķi pēc riņķa, taču soļi noklusa.
Tātad gājuši lejā, nevis augšā.
Viņa ātri devās atpakaļ. Kāpnes beidzās mūra gaitenī ar zemiem griestiem, mitrā un smacīgā, ar kamerām vienā pusē. Kameru durvis bija vaļā, iekšā neviena nebija. Kaut kur priekšā, aiz gaiteņa pagrieziena, atskanēja balsis un metāla šķinda.
Viņa piesardzīgi virzījās uz priekšu. Droši vien esmu zem lielās zāles, viņa nosprieda. Viņa mēģināja atsaukt atmiņā telpu izkārtojumu, kuru pirms dažām nedēļām bija sagrautajā pilī rūpīgi mēģinājusi precizēt. Tomēr šādu gaiteni viņa neatcerējās. Varbūt tas bija iebrucis jau pirms vairākiem gadsimtiem.
Atkal nožvadzēja metāls, atbalsojās smiekli.
Tad soļi.
Pēc brīža viņa aptvēra, ka tie tuvojas viņai.
•
•
Mareks atkrita salmos; tie bija piemirkuši, iepelējuši, slideni un smirdīgi. Krišam paslīdēja kāja, un viņš novēlās blakus.
Kameras durvis aizcirtās. Viņi bija gaiteņa galā ar kamerām uz visām trim pusēm. Mareks caur restēm redzēja sargus aizejam, viņi smējās. Viens sacīja: - Ei, Paolo, kur tu iesi? Tev jāpaliek un jāsargā šie!
Kāpēc? Viņi taču nekur nedks. Es gribu redzēt turnīru!
Tagad ir tava maiņa. Olivers grib, lai viņus sargā.
Paolo lādējās un kurnēja. Pārējie nosmējās, un viņu soļi attālinājās. Druknais Paolo caur restēm uzlūkoja vaņģiniekus. Viņš bija nelaimīgs, šo maitasgabalu dēļ viņam gāja secen turnīrs. Viņš nolamājās, nospļāvās viņu kamerā uz grīdas, tad aizgāja gabaliņu nostāk un apsēdās uz koka ķebļa. Mareks vairs nevarēja viņu redzēt, bet redzēja viņa ēnu uz pretējās sienas.
Izskatījās, ka viņš baksta zobus.
Mareks piegāja pie restēm un mēģināja ieskatīties pārējās kamerās. Nevarēja lāgā saskatīt, kas atrodas pa labi, taču kamerā tieši pretī viņš redzēja siluetu: kāds sēdēja tumsā, atspiedies pret sienu.
Kad acis aprada ar tumsu, viņš redzēja, ka tas ir Profesors.
Sterns sēdēja vienā no ITC personāla ēdamistabām. Tā bija neliela telpa ar vienu galdu; balts galdauts, uzklāts četriem. Gordons sēdēja viņam pretī un badīgi ēda olu kulteni ar šķiņķi. Sterns lūkojās, kā cilājas Gordona īsi cirptais galvvidus, kad tas veikli ar dakšiņu liekšķerēja olas. Šis cilvēks nudien ēda ātri.
Ārā saule jau kāpa debesīs virs pakalniem austrumos. Sterns paskatījās rokas pulksteni; bija seši no rīta. ITS tehniķi no autostāvvietas palaida kārtējo meteoroloģisko balonu; viņš atcerējās Gordona stāstīto, ka to darot katru stundu. Balons ātri cēlās gaisā, līdz pazuda augstajos mākoņos. Vīri, kas to palaida, neskatījās pakaļ un iegāja atpakaļ laboratorijas korpusā.
Kā jūsu grauzdiņi? - pacēlis acis, apjautājās Gordons. - Varbūt vēlaties ko citu?
Nē, paldies! - atteica Sterns. - Es neesmu izsalcis.
Uzklausiet veca karavīra padomu, - sacīja Gordons. - Maltītes reizē ēdiet vienmēr. Jo nekad nevar zināt, kad būs nākamā reize.
Es saprotu, - sacīja Sterns. - Man šobrīd vienkārši negribas.
Gordons paraustīja plecus un atsāka ēst.
Telpā ienāca viesmīlis. - Ā, Harolds! - sacīja Gordons. - Vai kafiju var dabūt?
Protams, ser. Varbūt kapučīno?
Labāk melnu.
Jā, ser.
Un jums, Deivid? - jautāja Gordons. - Kafiju?
Ar beztauku pienu, ja iespējams, - sacīja Sterns.
Protams, ser. - Harolds aizgāja.
Sterns skatījās pa logu. Viņš klausījās, kā Gordona dakšiņa skan pret šķīvi. Pēdīgi viņš ierunājās: - Es gribētu pārliecināties, vai visu saprotu pareizi. Šobrīd viņi nevar atgriezties, vai ne?
Tieši tā.
Tāpēc, ka nav nolaišanās vietas.
Tieši tā.
Tāpēc ka tur ir gruveši. -Jā.
Un pēc cik ilga laika viņi varēs atgriezties?
Gordons nopūtās un atliecās no galda. - Viss būs kārtībā, Deivid, - viņš sacīja. - Galu galā viss nokārtosies pavisam labi.
Pasakiet man - pēc cik ilga laika?
Nu, parēķināsim. Vēl vismaz trīs stundas vajadzīgas gaisa attīrīšanai alā. Rēķināsim četras. Vēl divas stundas, lai novāktu gruvešus. Kopā sešas. Tad jāatjauno ūdens vairogi.
Ūdens vairogi? - pārjautāja Sterns.
Trīs ūdens aizsardzības loki. Tie noteikti ir vajadzīgi.
Kāpēc?
Lai mazinātu transkripcijas kļūdas.
Un kas tieši ir šis transkripcijas kļūdas? - jautāja Sterns.
Kļūdas atgriešanās procesā. Kad aparāts pārrada cilvēku.
Jūs man teicāt, ka nekādu kļūdu nav. Ka atjaunošana ir pilnīgi precīza.
Atjaunošana ir pilnīgi precīza, kamēr visi aizsardzības pasākumi ir nodrošināti.
Un ja nav?
Gordons nopūtās. - Būs, Deivid. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Es gribētu, lai jūs beidzat uztraukties. Vēl vairākas stundas mēs nevaram ķerties pie tranzīta bloka atjaunošanas; jūs gluži nevajadzīgi sevi mokāt.
Es tikai domāju, - sacīja Sterns, - ka mums vajadzētu būt spējīgiem kaut ko darīt. Aizsūtīt kādu ziņu, kaut kādā veidā nonākt kontaktā…
Gordons pašūpoja galvu. - Nē, pagaidām nekādas ziņas, nekādi kontakti vienkārši nav iespējami. Viņi ir pilnīgi šķirti no mums. Un mēs tur neko nevaram darīt.
Keita Eriksone piespiedās pie sienas, sajuta mitros akmeņus pie muguras. Viņa bija iesprukusi vienā no tukšajām kamerām gaitenī un tagad, aizturējusi elpu, gaidīja, kamēr paies garām sargi, kas bija ieslēguši Mareku un Krišu. Sargi smējās, likās, ka viņi ir labā omā. Viņa dzirdēja vienu sakām: - Šito vīru no Eno sers Olivers nežēlos. Šitā izmuļķoja viņa vietnieku.