Tas otrais jau vēl trakāk! Jāj kā puņķis deguna galā un tik un tā salauž divus pīķus pret Melno! - Visi smējās.
Jā, Melnais nu ir brangi izāzēts. Par to lords Olivers liks galvelēm ripot, jau pirms saules rieta.
Es lieku uz to, ka viņš nocirtīs šiem galvas jau pirms vakariņām.
j
Nē, pēc tam. Būs lielāks pūlis. - Atkal smiekli.
Viņi gāja tālāk pa gaiteni, balsis noklusa. Drīz viņa tikpat kā nevarēja sargus dzirdēt. īss klusuma brīdis - vai viņi jau kāpj atpakaļ augšā? Nē, vēl ne. Viņa atkal izdzirdēja smieklus. Smiekli turpinājās un dīvainā kārtā pastiprinājās.
Kaut kas nebija kārtībā.
Viņa saspringti klausījās. Viņi kaut ko teica par seru Giju un lēdiju Klēru. Viņa īsti nevarēja saklausīt. Noskanēja frāze: "… mūsu lēdija viņu pamatīgi nokaitinājusi…" Atkal smiekli.
Keita sarauca pieri.
Viņu balsis vairs neattālinājās.
Tas nebija labi. Viņi nāca atpakaļ.
Kāpēc? Kas bija noticis?
Viņa paskatījās uz durvīm. Un tur, uz akmens grīdas, viņa redzēja pati savus mitro pēdu nospiedumus, kas veda iekšā kamerā.
Viņas apavi bija samirkuši pļavā pie strauta. Tādi bija ari visu citu apavi, un gaiteņa vidū iezīmējās mitra iestaigāta taka. Taču vienas pēdas nogriezās no tās - uz kameru.
Un viņi to bija ievērojuši.
Sasodīts!
Balss: - Kad beigsies turnīrs?
Trijos pēc pusdienas.
Vai! Tad jau drīz.
Lords Olivers liks ātri vakariņot un gatavoties Virspriesterim.
Viņa ieklausījās, mēģinādama saskaitīt balsis. Cik sargu tur īsti bija? Viņa mēģināja atcerēties. Vismaz trīs. Varbūt pieci. Kad redzēja, viņa tam nepievērsa uzmanību.
Velns parāvis!
Runā, ka Virspriesteris nākšot ar tūkstoš jātniekiem…
Pār grīdu aiz viņas durvīm pārslīdēja ēna. Tas nozīmēja, ka
tagad viņi ir abās pusēs kameras durvīm.
Ko tagad darīt? Viņa zināja, ka nedrīkst ļauties sagūstīšanai. Viņa bija sieviete, viņa nedrīkstēja šeit atrasties; sargi noteikti izvaros un nogalinās viņu.
Bet, viņa domāja, sargi nezināja, ka viņa ir sieviete. Vēl ne. Aiz durvīm bija klusums, tad dzirdama mīņāšanās. Ko viņi darīs? Droši vien iesūtīs kamerā vienu, kamēr citi gaidīs ārā, sagatavosies, izvilks zobenus, pacels tos…
Nedrīkstēja gaidīt. Viņa saliecās un saspringa.
Kad sargs nāca iekšā pa durvīm, viņa metās virsū un, cik spēka, iespēra tam pa ceļgalu. Sargs, no sāpēm un pārsteiguma iekliegdamies, atsprāga atpakaļ. Citi sargi kaut ko sauca, bet Keita jau bija ārā no kameras. Aiz viņas pret sienas akmeņiem nodžinkstēja zobens, nošķīda dzirksteles. Viņa skrēja projām pa gaiteni.
Sieviete! Sieviete!
Sargi skrēja viņai pakaļ.
Nu viņa jau bija vītņu kāpnēs, strauji lēca pa pakāpieniem augšup. Lejā viņa dzirdēja nožvadzam sekotāju bruņas. Nonākusi pirmajā stāvā, viņa nedomājot ieskrēja lielajā zālē.
Tajā neviena nebija, galdi uzklāti dzīrēm, bet ēdieni vēl nebija salikti. Viņa skrēja garām galdiem, meklēdama vietu, kur paslēpties. Aiz gobelēniem? Nē, tie bija cieši pie sienas. Zem galdautiem? Nē, tur viņi meklēs un atradīs. Kur? Kur? Viņa ieraudzīja lielo kamīnu, tajā vēl augstu kurējās uguns. Vai aiz tā neslēpās slepenā eja, kas veda projām no zāles? Vai tā bija Kas- telgārā vai Larokā? Viņa nevarēja atcerēties. Vajadzēja rūpīgāk iegaumēt.
Prāta acīm viņa redzēja sevi haki šortos, polo T kreklā un Nike teniskurpēs laiski ložņājam pa drupām ar piezīmju bloknotu. Viņai rūpēja tikai tas - ciktāl vispār viņai kas rūpēja -, lai viņas akadēmiskā darba vadītāji būtu apmierināti.
Vajadzēja rūpīgāk iegaumēt!
Viņa dzirdēja vīru tuvošanos. Nebija vairs laika. Viņa aizskrēja pie deviņas pēdas augstā kamīna un iekāpa aiz milzīgā, apzeltītā, apaļā režģa. Viņas augumu caurstrāvoja uguns karstums. Viņa dzirdēja vīrus ienākam zālē. Tie klaigāja, skraidīja apkārt, meklēja. Viņa noliecās aiz režģa, aizturēja elpu un gaidīja.
•
Viņa dzirdēja, kā meklējumu gaitā tiek grūstīti krēsli, kā grab trauki uz galda. Balsis nevarēja skaidri izšķirt, tās saplūda ar liesmu rūkoņu aiz viņas. Smagi noklandzēja metāls, kaut kam apgāžoties; varbūt lāpturim - katrā ziņā kaut kam lielam.
Viņa gaidīja.
Viens no vīriem izkliedza kādu jautājumu, atbildes, cik viņa dzirdēja, nebija. Vēl viens izkliegts jautājums, un šoreiz viņa dzirdēja klusu atbildi. Neizklausījās pēc vīrieša. Ar ko viņi runāja? Laikam ar sievieti. Keita ieklausījās: jā, tā bija sievietes balss. Nepārprotami.
Vēl daži pārmīti vārdi, un tad vīri, bruņām žvadzot, izskrēja no zāles. Palūrējusi gar apzeltītā režģa malu, Keita redzēja tos nozūdam pa durvīm.
Viņa vēl brīdi nogaidīja un tad izkāpa laukā.
Viņa ieraudzīja jauniņu, gadus desmit vai vienpadsmit vecu meiteni, kurai bija ap galvu aptīts liels balts lakats, tā ka tikai seja bija redzama. Mugurā viņai bija vaļīga sārta kleita, kas sniedzās gandrīz līdz grīdai. Viņa nesa zelta krūku un lēja ūdeni biķeros uz galda.
Meitene pamanīja Keitu un nenovērsdamās skatījās.
Keita gaidija, ka viņa iekliegsies, taču meitene to nedarīja. Viņa tikai kādu brīdi ziņkārīgi uzlūkoja Keitu un tad sacīja: - Viņi uzgāja augšā.
Keita pagriezās un skrēja.
• •
Nonācis kamerā, Mareks klausījās tauru skaņās un pūļa rēkoņā, kas bija dzirdamas pa lodziņiem pie griestiem. Sargs nelaimīgi pavērās augšup, izlamāja Mareku un Profesoru un atgriezās pie sava ķebļa.
Vai tev vēl ir marķieris? - klusi iejautājās Profesors.
Jā, - atbildēja Mareks. - Un tev?
Nē, man atņēma. Tikko es nokļuvu šeit.
' > >
Profesors stāstīja, ka viņš ieradies līdzenā meža nostūri starp klosteri un upi. ITC bija viņam galvojis, ka tā ir nomaļa, bet ideāla vieta. Neaizejot tālu no aparāta, viņš varēšot redzēt visus galvenos savu izrakumu objektus.
Viņam vienkārši nepaveicies: Profesors ieradies tieši tobrīd, kad garām sava darba gaitās gājis malkas cirtēju pulciņš ar cirvjiem pār plecu.
Viņi redzēja gaismas uzliesmojumus un tad ieraudzīja mani, un visi metās ceļos un pielūdza. Viņi iedomājās, ka redz dievišķu brīnumu. Tad izdomāja, ka brīnums tomēr nav dievišķs, un sāka draudēt ar cirvjiem, - stāstīja Profesors. - Man jau likās, ka gals klāt, bet, par laimi, es protu oksitāniešu valodu, un man izdevās viņus pierunāt, lai aizved mani uz klosteri. Lai mūki tur noskaidro patiesību.
Mūki pārņēmuši viņu no malkas cirtējiem, izģērbuši un meklējuši uz viņa auguma stigmas. - Viņi meklēja diezgan neparastās vietās, - piebilda Profesors. - Tad es pieprasīju tikšanos ar Abatu. Abats gribēja no manis uzzināt, kur atrodas eja uz Laroku. Man ir aizdomas, ka viņš apsolījis to Arno. Šā vai tā, es ieminējos, ka ziņas par to varētu būt klostera dokumentos. - Profesors pasmaidīja. - Es piedāvājos pakalpot un caurskatīt pergamentus.
-Un?
Un man liekas, ka es to atradu.
-Eju?
Tā es domāju. Tā iet gar pazemes upi, tāpēc droši vien ir visai liela. Tā sākas vietā, ko sauc par zaļo kapelu. Un ieeja ir ipaši noslēpta.
-Kā?
Sargs kaut ko norūca, un Mareks uz brīdi pārtrauca sarunu. Kriss piecēlās un notrausa mitros salmus no biksēm. - Mums jātiek ārā no šejienes, - viņš teica. - Kur ir Keita?