Mareks paraustīja plecus. Keita vēl bija brīvībā, ja vien sargu klaigas tālāk gaitenī nenozīmēja, ka viņa ir notverta. Tomēr viņam nelikās, ka tas sargiem ir izdevies. Tātad, ja viņam izdotos ar Keitu sazināties, viņa varētu mēģināt cietumniekus izpestīt.
Tas nozīmētu, ka jāpievārē sargs. Problēma bija tāda, ka sargs sēdēja uz sava ķebļa gaiteņa līkumā vismaz divdesmit jardu atstatu. Viņu negaidīti pārsteigt nebija iespējams. Taču, ja Keita atrastos auss aparātiņu dzirdamības joslā, tad viņš varētu…
Kriss sāka bungot pa kameras restēm un saukt: - Ei! Sargs! Ei tu!
Pirms Mareks paspēja ko iebilst, sargs jau nāca. Viņš ziņkārīgi paskatījās Krišā, kurš bija izbāzis roku starp restēm un māja viņam. - Ei, panāc šurp!
Sargs piegāja klāt, ieblieza pa Kriša izstiepto roku un sāka rīstīties klepus lēkmē, jo Kriss bija uzpūtis viņam baloniņa gāzi. Sargs sāka grīļoties. Kriss vēlreiz pasniedzās starp restēm, sagrāba viņu aiz apkakles un vēlreiz iepūta - tieši sejā.
Sargs izbolīja acis un krita kā akmens. Kriss nebija atlaidis roku, tā atsitās pret šķērsstieni; viņš iekaucās no sāpēm un atlaida sargu, kurš gāzdamies aizvēlās nost no restēm.
Nu vairs nevarēja viņu aizsniegt.
Brīnišķīgi, - noteica Mareks. - Ko nu?
Zini, tu varētu man palīdzēt, - sacīja Kriss. - Tev ir pārāk negatīva attieksme. - Viņš bija nometies ceļos un stiepās starp restēm, izbāzis roku līdz plecam. Viņa izstieptie pirksti gandrīz varēja aizsniegt sarga kāju. Gandrīz tomēr neskaitījās. Sešas collas līdz pēdai. Kriss stiepās atsperdamies un ņurdēja: - Ja būtu kāds miets vai āķis… Kaut kas, ar ko pavilkt…
Tas neko nedos, - sacīja Profesors otrā kamerā.
Kāpēc ne?
Profesors iznāca gaismā un paskatījās caur restēm. - Tāpēc, ka viņam nav atslēgas.
Nav atslēgas? Kur tad tā ir?
Karājas pie sienas, - atteica Džonstons un rādīja gaiteņa dziļumā.
Uh, velns! - norēcās Kriss.
Sarga roka uz grīdas notrīsēja. Viena kāja spazmatiski noraustījās. Viņš sāka mosties.
Ko lai mēs tagad darām? - panikā izsaucās Kriss.
•
Keita, kur tu esi? - jautāja Mareks.
Es esmu šeit.
Kur tieši?
Tālāk gaitenī. Es atgriezos, jo nodomāju, ka šeit viņi mani nemeklēs.
Keita! - sacīja Mareks. - Nāc šurp! Aši!
Mareks dzirdēja viņas skrienošos soļus.
Sargs klepoja, apvēlās uz muguras, tad izslējās uz elkoņa. Viņš paskatījās gaitenī un sāka steidzīgi slieties kājās.
Sargs jau bija ticis četrrāpus, kad Keita ietrieca kāju viņam sejā, un viņš atkal nokrita guļus. Tomēr viņš vairs nebija bezsamaņā, tikai apdullis. Viņš atkal slējās kājās un purināja galvu, lai atskaidrotos.
Keita, atslēgas! - bilda Mareks.
-Kur?
Pie sienas.
Keita atkāpās no sarga, sadabūja atslēgu saišķi smagā riņķī un atnesa uz Mareka kameru. Viņa iebāza vienu atslēgu slēdzenē un mēģināja griezt, bet atslēga neļāvās.
Sargs ierēkdamies metās virsū Keitai un aizgrūda viņu no kameras uz gaiteņa vidu. Viņi saķērās, vēlās pa grīdu. Keita bija daudz mazāka par sargu, tam bija viegli viņu novaldīt.
Mareks izstiepa caur restēm abas rokas, izvilka atslēgu no slēdzenes un mēģināja citu. Arī tā nederēja.
Tagad sargs jau bija uztupies ar ceļiem Keitai virsū un abām
rokām žņaudza viņas kaklu. j »
Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu. Nekā. Saišķi bija vēl sešas atslēgas.
Keita jau metās zila un vāri gārdza. Viņa dauzīja ar dūrītēm sarga rokas, bet tas neko nelīdzēja. Viņa mēģināja iebelzt ar celi pa cirkšņiem, bet neizdevās ari tas.
Nazi! Nazi! - sauca Mareks, bet likās, ka viņa nesaprot. Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu. Joprojām nekā. Džonstons no pretējās kameras kaut ko franciski uzsauca sargam.
Sargs pacēla acis un nošņāca atbildi, un tobrīd Keita izrāva savu duncīti un no visa spēka trieca pret sarga plecu. Asmens netika cauri bruņukreklam. Viņa mēģināja atkal un atkal. Sargs negantās dusmās ņēmās dauzīt Keitas galvu pret akmens grīdu, lai piespiestu atlaist nazi.
Mareks mēģināja vēl vienu atslēgu.
Atskanēja skaļš čerksts, un tā pagriezās.
Profesors kliedza, Kriss kliedza, un Mareks atgrūda durvis. Sargs pagriezās pret viņu un, celdamies kājās, palaida vaļā Keitu. Viņa novaidējās un tomēr pamanījās ietriekt nazi sarga neaizsargātajā kājā. Sargs sāpēs ierēcās. Mareks divreiz iesita viņam pa galvu, ļoti spēcīgi. Sargs nokrita uz grīdas un vairs nekustējās.
Kriss atslēdza Profesoram durvis. Keita slējās kājās un sāka pamazām atgūt normālu sejas krāsu.
Mareks izvilka balto marķieri un dzīrās spiest ar īkšķa nagu podziņu. - Tā. Mēs beidzot esam visi kopā. - Viņš pameta skatienu telpā starp kamerām. - Vai vietas pietiks? Varam izsaukt aparātu tieši uz šejieni?
Nē, - sacīja Kriss. - Vajadzīgas sešas pēdas uz visām pusēm, vai tad neatceries?
Vajag plašāku telpu. - Profesors pagriezās pret Keitu. - Tu zini, kā tikt ārā no šejienes?
Viņa pamāja. Viņi sāka iet pa gaiteni.
Viņa veda biedrus augšup pa pirmo vitņu kāpņu posmu, juzdama jaunu pašapziņu. Cīņa ar sargu bija viņu kaut kā atbrīvojusi; vissliktākais jau bija noticis, un viņa bija izdzīvojusi. Tagad, kaut arī galvā joprojām dunēja, viņa jutās mierīgāka nekā iepriekš un spēja skaidrāk domāt. Atmiņā atgriezās arī visi viņas pētījumu rezultāti: viņa spēja atcerēties, kur atrodas ejas.
Bēgļi nonāca pirmajā stāvā un palūkojās laukā, pagalmā. Tur bija vēl vairāk ļaužu, nekā Keita bija gaidījusi. Tur bija daudz karavīru, bruņinieku un galminieku greznās drānās - visi atgriezās no turnīra. Viņa lēsa, ka varētu būt ap trijiem pēcpusdienā; pagalmā vēl laistījās pēcpusdienas saule, bet ēnas bija sākušas pagarināties.
Tur mēs nevaram iet, - šūpodams galvu, noteica Mareks.
Tas nekas! - Keita uzveda viņus uz otro stāvu, tad aši pa akmens eju, kurā durvis vērās uz iekšu, logi uz āru. Viņa zināja, ka aiz durvīm ir vairāki mazi dzīvoklīši ģimenei vai viesiem.
Kriss aiz muguras sacīja: - Tur es esmu bijis. - Viņš norādīja uz vienām durvīm. - Klēra ir tajā istabā.
Mareks nošņācās. Keita gāja tālāk. Gaiteņa tālākajā galā sienu kreisajā pusē aizsedza gobelēns. Viņa to pacēla - tas bija pārsteidzoši smags - un tad sāka virzīties gar sienu, spiezdama akmeņus, citu pēc cita. - Esmu pārliecināta, ka te jābūt, - viņa sacīja.
Kam? - jautāja Kriss.
Ejai, kas izvedīs mūs uz aizmugurējo pagalmu.
Viņa aizčamdījās līdz sienas galam, durvis neatradusi. Un, atskatoties uz sienu, viņai nācās atzīt, ka tā neizskatījās pēc tādas, aiz kuras tās varētu slēpties. Akmeņi bija plakani un kārtīgi samūrēti, siena bija līdzena, bez ierobiem vai izvirzījumiem. Nekādu zīmju, ka ar to būtu veikti kādi papildu remontdarbi.
Kad viņa piespieda vaigu pie sienas un, piemiegusi aci, lūkojās visgarām, tā likās pilnīgi viengabalaina.
Vai viņa būtu maldījusies?
Vai šī nebija īstā vieta?
Viņa nevarēja maldīties. Durvīm te kaut kur bija jābūt. Viņa gāja atpakaļ, atkal spieda. Nekā. Beigu beigās viņa atrada durvis pavisam nejauši. Viņa izdzirdēja balsis no tālākā gaiteņa gala - kāds nāca augšā pa kāpnēm. Kad Keita pagriezās, lai paskatītos, viņas potīte piespiedās akmenim pie pašas grīdas.
Viņa juta akmeni pakustamies.
Ar klusu metālisku klinkšķi tieši viņai priekšā parādījās durvis. Tās atvērās tikai par dažu collu desu. Tagad viņa redzēja, cik izcili prasmīgi mūrnieki bija nomaskējuši spraugu apmetumā.