Viņa atgrūda durvis, un visi gāja iekšā. Mareks palika pēdējais un, aizvērdams durvis, nolaida pār tām gobelēnu.
•
Viņi atradās tumšā, šaurā gaitenī. Ik pēc dažiem jardiem sienā bija caurumiņi, pa kuriem nāca vāra gaismiņa, tā ka varēja iztikt bez papildu apgaismojuma.
Kad Keita Kastelgāras drupās pirmoreiz konstatēja šo eju, viņa brīnījās, kam tā bijusi vajadzīga. Tā bija likusies gluži bezjēdzīga. Tagad, atrodoties šeit, viņa pēkšņi aptvēra tās mērķi.
Tā nebija domāta, lai tiktu no vienas vietas uz otru. Tas bija slepens gaitenītis, lai izspiegotu, kas notiek otrā stāva dzīvokļos.
Viņi klusi virzījās uz priekšu. Blakusistabā Keita dzirdēja divas balsis: sievietes un vīrieša. Nonākuši pie mazajiem caurumiņiem, viņi apstājās un ieskatījās.
Keita dzirdēja Krišu nopūšamies; tas izklausījās gandrīz pēc vaida.
•
Vispirms Kriss redzēja tikai vīrieša un sievietes siluetus uz saulaina loga fona. Vajadzēja kādu brīdi, lai acis pierastu pie spožās gaismas. Tad viņš aptvēra, ka skatās uz lēdiju Klēru un seru Giju. Viņi bija apskāvušies un kaislīgi glāstīja viens otru. Sers Gijs dedzīgi skūpstīja lēdiju, kura atbildēja tikpat dedzīgi, apķērusies viņam ap kaklu.
Kriss tikai skatījās.
Tad mīlnieki atrāvās, un sers Gijs uzrunāja Klēru, kas skatījās viņam tieši acīs. - Milēdij, - viņš teica, - jūsu publiskā izturēšanās un asā nelaipnība izraisīja lielu smiešanos man aiz muguras un runas par manu nevīrišķīgumu. Es to nevaru paciest.
Bet tā tam jānotiek, - viņa iebilda. - Mūsu abu dēļ. Jūs to ļoti labi zināt.
Tomēr es vēlētos, lai jūs neizturētos gluži tik krasi.
Ak tā? Un kā tad? Vai jūs vēlaties riskēt ar to bagātību, pēc kuras mēs abi alkstam? Ir taču arī citas runas, krietno bruņiniek, kā jūs labi zināt. Kamēr es pretojos laulībām, es esmu vienā pusē ar tiem, kas jūs tur aizdomās, ka jūsu roka bijusi klāt mana vīra nāvē. Taču, ja lords Olivers uzspiedīs man šo laulību, par spīti visām manām pūlēm, tad neviens nevarēs manu uzvedību apsūdzēt. Vai tiesa?
Tiesa. - Viņš nelaimīgs pamāja.
Taču pavisam citādi būtu apstākļi, ja es jums tagad izrādītu savu labvēlību, - viņa turpināja. - Tās pašas mēles, kas tagad kulstās ap jums, drīz vien sāks čukstēt, ka arī man bijusi sava daļa pie mana vīra pāragrās nāves, un šādas valodas ātri sasniegs mana vīra radus Anglijā. Tie jau tāpat tīko atgūt viņa īpašumus. Trūkst tikai iegansta šādai rīcībai. Tāpēc sers Daniels modri uzmana katru manu soli. Krietno bruņiniek, manu sievietes godu ir viegli aptraipīt, un pēc tam tas vairs nebūs nomazgājams. Mūsu vienīgais drošais balsts ir mans nemainīgais naidīgums pret jums, tāpēc es lūdzu - pacietiet, ja nāksies dzirdēt nelāgus vārdus, un labāk domājiet par balvu, kas jūs gaida.
Krišam atkārās žoklis. Klēras izturēšanās bija tieši tikpat kaislīga un piekļāvīga kā ar viņu: tie paši siltie skatieni, klusā balss, maigie glāsti. Pirmīt Kriss bija secinājis, ka viņam izdodas lēdiju pavest. Tagad noskaidrojās - pavestais bija viņš pats.
Par spiti lēdijas Klēras glāstiem, sers Gijs bija nīgrs. - Un jūsu gājieni uz klosteri? Es gribētu, lai jūs turp vairs neejat.
Kāpēc tā? Vai esat greizsirdīgs uz Abatu, mans kungs? - viņa ķircināja.
Es tikai saku, ka es gribētu, lai jūs turp vairs neejat, - viņš spītīgi atkārtoja.
Un tomēr mans nolūks bija svarigs, jo tas, kurš zinās Larokas noslēpumu, valdīs pār lordu Oliveru. Viņam būs jārīkojas, kā viņam lūgs, ja gribēs uzzināt noslēpumu.
Tas tiesa, lēdij, Dieva vārds, tomēr jūs noslēpumu neuzzinājāt, - atteica sers Gijs. - Vai Abats to zina?
Es nesatiku Abatu, - sacīja Klēra. - Viņš tobrīd nebija klosterī.
Un Maģistrs apgalvo, ka viņš nezinot.
Tā viņš tiešām apgalvo. Tomēr es vēl mēģināšu jautāt Abatam, varbūt rīt.
Pie durvīm klauvēja, aiz tām atskanēja klusa vīrieša balss. Viņi abi pagriezās. - Tas būs sers Daniels, - sacīja sers Gijs.
Aši uz paslēptuvi, mans kungs!
Sers Gijs steidzās pie sienas, aiz kuras viņi slēpās, pavilka nost gobelēnu un tad, bēgļiem šausmās noskatoties, viņš pavēra durvis - un iespraucās šaurajā gaitenītī viņiem blakus. Sers Gijs iepleta acis un pēc brīža sāka kliegt: - Cietumnieki! Aizbēgušie cietumnieki!
Šo saucienu parņema lēdija Klēra, kura, saukdama pēc apsardzes, metās laukā no savas istabas.
Profesors ejā pagriezās pret biedriem. - Ja mēs tiksim šķirti, dodieties uz klosteri. Atrodiet brāli Marselu! Viņam ir slepenās ejas atslēga. Skaidrs?
Pirms viņi paspēja atbildēt, ejā iebrāzās karavīri. Kriss juta, ka viņu sagrābj spēcīgas rokas un velk projām.
Viņi bija notverti.
Lielajā zālē kalpi beidza klāt galdus, tikmēr skanēja vientulīga lauta. Ix>rds Olivers un sers Roberts turēja savu draugaļu rokas un dejoja. Deju skolotājs sita ritmu un sajūsmināts smaidīja. Pēc dažiem soļiem, kad lords Olivers pagriezās, lai nostātos ar seju pret partneri, bet ieraudzīja pagrieztu muguru, viņš nolamājās.
Tas nekas, milord, - steidzīgi bilda deju skolotājs, nezaudēdams savu možo smaidu. - Kā jūsu augstība atceras, bija uz priekšu-atpakaļ, uz priekšu-atpakaļ, pagrieziens, atpakaļ un pagrieziens, un atpakaļ. Mēs izlaidām pagriezienu.
Neko es neizlaidu! - atcirta Olivers.
Patiesi, milord, neizlaidāt, - uzreiz bilda sers Roberts. - Mūzikā bija pārsitiens, kas izraisīja sajukumu. - Viņš neganti pablenza uz jaunekli, kas spēlēja lautu.
Nu labi. - Olivers nostājās pozīcijā un pasniedza meitenei roku. - Kā tur bija? Uz priekšu-atpakaļ, uz priekšu-atpakaļ, pagrieziens, atpakaļ…
Lieliski! - līksmi atsaucās deju skolotājs un sāka sist ritmu. -Tā, tagad aiziet!
No durvīm atskanēja balss: - Milord!
Mūzika aprāvās. Lords Olivers aizkaitināts pagriezās un ieraudzīja seru Giju ar sargiem, kas stāvēja ap Profesoru un dažiem citiem. - Kas atkal lēcies?
Milord, izskatās, ka Maģistram ir biedri.
Jā? Kādi biedri?
Lords Olivers pagāja pretī. Viņš redzēja, ka tie ir tas vīrs no Eno, stulbais īrs, kas nemāk jāt, un jauna neliela auguma sieviete ar nekaunīgu skadenu. - Tie būtu viņa biedri?
Milord, viņi apgalvo, ka esot Maģistra palīgi.
Palīgi? - Olivers uzlūkoja grupiņu un pacēla uzaci. - Mans dārgais Maģistr, kad jūs teicāt, ka jums ir palīgi, es nezināju, ka viņi ir šeit, pilī, ar jums.
Es pats to nezināju, - sacīja Profesors.
Lords Olivers nošņācās. - Jūs nevarat būt palīgi. - Viņš pēc kārtas uzlūkoja gūstekņus. - Jūs esat vismaz desmit gadus par vecu. Un agrāk, šodien, jūs nekādi nelikāt manīt, ka pazīstat Maģistru… Jūs nerunājat patiesību. Neviens no jums. - Viņš pakratīja galvu, pagriezās pret seru Giju. - Es neticu viņiem, un es uzzināšu patiesību. Bet ne tagad. Vediet viņus uz pagrabu!
Milord, viņi bija pagrabā, bet tika laukā.
Tika laukā? Kā? - Viņš uzreiz pacēla roku un apklusināja atbildi. - Kur ir mūsu visdrošākā vieta?
Roberts de Kērs pieslīdēja klāt un kaut ko pačukstēja.
Mana torņa istaba? Kur es turu Alisīti? - Olivers sāka smieties. - Tā nudien ir droša. Jā, ieslēdziet viņus tur!
Es to izdarīšu, milord, - sacīja sers Gijs.
Šie "palīgi" būs ķīla, lai viņu saimnieks labi uzvedas. - Viņš drūmi pasmaidīja. - Es zinu, Maģistr, ka jūs vēl iemācīsieties ar mani dancot.
Trīs jaunie ļaudis tika rupji aizvilkti projām. Lords Olivers pameta ar roku, un lautists ar deju skolotāju klusi paklanījās un aizgāja. Tāpat sievietes. Sers Roberts vēl kavējās, bet, saņēmis asu Olivera skatienu, ari atstāja zāli.