Palika tikai kalpi, kas klāja galdus. Citādi zālē bija klusums.
Nu, Maģistr, kas tā ir par spēlīti?
Dievs mans liecinieks, viņi ir mani palīgi, kā es jums pašā sākumā teicu, - sacīja Profesors.
Palīgi? Viens ir bruņinieks.
Viņš ir man pateicību parādā, tāpēc kalpo man.
Jā? Par ko jāpateicas?
Es izglābu viņa tēva dzīvību.
Patiesi? - Olivers piegāja Profesoram tuvāk. - Kādā veidā?
Ar zālēm.
Ar ko viņš sirga?
Profesors pieskārās ausij un sacīja: - Milord Oliver, ja jūs vēlaties pārliecināties, pavēliet atvest bruņinieku Mareku tūlīt pat, un viņš jums pateiks to pašu, ko es jums saku tagad: viņa tēvu, kas bija slims ar tūsku, es izglābu ar arnikas ziedi, un tas notika Hemstidā, ciematā pie Ix>ndonas, izgājušā gada rudenī. Pasauciet viņu un pajautājiet!
Olivers klusēja.
Viņš cieši skatījās uz Profesoru.
Klusumu pārtrauca virs, kura tērps bija nobiris ar kādu baltu pulveri. Viņš bija parādijies tālākajās durvīs un sauca: - Milord!
Olivers apmetās apkārt. - Kas nu atkal?
Milord, smalksaldumi!
Smalksaldumi? Ļoti labi - tikai aši!
Milord… - Vīrs paklanījās un vienlaikus noplikšķināja pirkstus. Mudīgi ienāca divi jauni zēni ar paplāti uz pleciem.
Milord, pirmais smalksaldums - ceptas iekšas.
Uz paplātes bija redzami bāli zarnu rituļi un lieli meža zvēra pauti ar visu peni. Olivers apgāja apkārt paplātei un vērīgi nopētīja.
Kuilis, tikko pārnests no medībām, - viņš pamādams noteica. - Ļoti pārliecinoši. - Viņš pagriezās pret Profesoru. - Kā jums tīk manas virtuves darbs?
Ļoti labi, milord. Šis smalksaldums ir tradīcijas garā un lieliski izpildīts. Pauti sevišķi labi izdevušies.
Pateicos, ser! - palocīdamies teica šefpavārs. - Tie ir no karsēta cukura un žāvētām plūmēm, ja jums tīk. Un iekšas ir savērti augļi, noklāti ar olām, sakultām ar alu un medu.
Jauki, jauki, - sacīja Olivers. - Jūs to pasniegsiet pirms otrā ēdiena?
Tieši tā, lord Oliver.
Un otrs smalksaldums?
Marcipāns, milord, krāsots ar pienenēm un safrānu. - Šefpavārs palocījās un pamāja. Ienāca citi zēni ar vēl vienu paplāti Uz tās bija milzīgs Kastelgāras cietokšņa modelis, tā mūri teju piecas pēdas augsti, viscaur dzeltenbāli, atbilstoši īstā mūra krāsai. Saldais veidojums bija precīzs līdz sīkākajām detaļām, ieskaitot sīkus cukurkarodziņus gar mūri.
Eleganti! Teicami! - izsaucās Olivers. Viņš priekā sasita plaukstas un kādu brīdi sajūsminājās kā bērns. - Es esmu ļoti apmierināts.
Viņš pagriezās pret Profesoru un pamāja uz modeli. - Jūs zināt, ka nekrietnelis Arno cieši uzglūn mūsu pilij un ka man pret viņu jāaizstāvas?
Džonstons pamāja. - Zinu.
Kā jūs man ieteiktu Kastelgārā izkārtot manus spēkus?
Milord, - atbildēja Džonstons. - Es vispār neaizsargātu Kastelgāru.
Jā? Kāpēc jūs tā sakāt? - Olivers piegāja pie tuvākā galda, paņēma biķeri un ielēja sev vīnu.
Cik karavīru jums vajadzēja, lai atņemtu to gaskoņiem? - jautāja Džonstons.
Piecdesmit vai sešdesmit, ne vairāk.
Tad jums ir atbildēts.
Bet mēs negājām frontālā uzbrukumā. Mums bija viltība. Prasme.
Un Virspriesterim tās nav?
Viņš var mēģināt, bet mēs gaidīsim. Mēs būsim gatavi vina uzbrukumam.
Varbūt, - teica Džonstons pagriezdamies. - Un varbūt ne.
Tātad jums tomēr ir tāda gudrība…
Nē, milord, es nevaru paredzēt nākotni. Tādas spējas man nav. Es tikai dodu jums padomu kā vīrs. Un es saku - Virspriesteris būs ne mazāk viltīgs pārjums.
Olivers sarauca pieri un kādu brīdi klusēdams malkoja vīnu. Tad viņš pamanīja, ka šefpavārs joprojām nav aizgājis un zēni klusi vēl tur paplāti. Viņš ar mājienu atlaida tos. Kad gāja prom, viņš vēl piekodināja: - Uzmaniet labi šo smalksaldumu! Es gribu, lai tas ir pilnīgi vesels uz viesu ierašanos! - Pēc brīža viņi atkal bija vieni. Olivers pagriezās pret Džonstonu un plaši pamāja. - Un es gribu, lai arī šī pils paliek pilnīgi vesela!
Milord, - atbildēja Džonstons, - jums nav vajadzības aizsargāt šo pili, ja jums ir otra, daudz labāka.
Jā? Jūs domājat Laroku? Bet Larokai ir kāda vājā vieta. Kāda eja, kuru man nav izdevies sameklēt.
Un kā jūs zināt, ka tāda eja vispār ir?
Jābūt, - sacija Olivers, - jo Ierokas arhitekts bija vecais Laons. Jūs zināt Laonu? Nē? Viņš bija bīskaps un klostera abats pirms tagadējā. Šis vecais bīskaps bija viltīgs, un ikreiz, kad viņu aicināja palīgos atjaunot kādu pilsētu vai pili, vai baznīcu, viņš vienmēr tur atstāja kādu noslēpumu, kas zināms tikai viņam. Katrā pilī bija kāda nevienam nezināma eja vai citādi vāja vieta, kuru Laons, ja radās vajadzība, varēja par atlīdzību izpaust uzbrucējiem. Vecais Laons modri lūkoja pēc iespējām pakalpot Mātes Baznīcas interesēm - un vēl daudz vairāk pats savām.
Un tomēr, - nerimās Džonstons, - ja neviens nezina, kur tā eja ir, tad tā tiklab varētu arī nebūt. Ir citi apsvērumi, milord. Cik lieli spēki jums šeit pašlaik ir?
Divi simti divdesmit jātnieku, divi simti piecdesmit strēlnieku un divi simti kājnieku ar pīķiem.
Arno ir divtik daudz vīru, - sacīja Džonstons. - Varbūt vēl vairāk.
Jūs tā domājat?
Nudien, viņš nav labāks par parastu zagli, bet nu jau viņš ir slavens zaglis. Ja viņš iet uz Aviņonu un pieprasa, lai pāvests vakariņo ar viņa vīriem un tad liek samaksāt desmit tūkstoš livru par to, ka neizposta pilsētu.
Patiesi? - Lords Olivers izskatījās drusku iztrūcies. - Ko tādu es neesmu dzirdējis. Protams, klīst baumas, ka Arno grasās iet uz Aviņonu, varbūt jau pēc mēneša. Un visi domā, ka viņš tiešām draudēs pašam pāvestam. Bet viņš vēl nav to darījis. - Viņš sarauca pieri. - Vai tad ir?
Jums pilnīga taisnība, milord! - steidzīgi bilda Profesors. - Es jau tikai saku, ka viņam ir tik pārdroši plāni, ka vai katru dienu viņa pusē pāriet jauni karotāji. Tagad viņa karapulkā esot vismaz tūkstotis vīru. Varbūt jau divi tūkstoši.
Es nebaidos! - nicīgi atmeta Olivers.
Es nešaubos, ka jūs nebaidāties, - sacīja Džonstons, - taču šai pilij ir sekls aizsarggrāvis, viens paceļamais tilts, viena vārtu arka, nav kraujas un ir tikai viens nolaižamais režģis. Vaļņi austrumu pusē ir zemi. IJdeni un pārtiku jums ir kur uzglabāt tikai dažām dienām. Jūsu garnizons ir iespiests šauros pagalmos, un vīriem trūkst manevrēšanas iespēju.
Es jums saku, - teica Olivers. - Mana bagātība ir šeit, un es palikšu pie tās.
Un mans padoms, - turpināja Džonstons, - ir savākt visu, ko varat, un doties projām. Laroka ir būvēta kalna galā, divās pusēs tai ir klinšu stāvumi, trešajā pusē ir dziļš aizsarggrāvis, ir divi vārti, divi nolaižamie režģi, divi paceļamie tilti. Pat ja iebrucēji tiktu cauri ārējiem vārtiem…
Es zinu, kādas ir iMrokas stiprās puses!
Džonstons ieturēja pauzi.
Un es negribu klausīties jūsu nolādētās pamācības!
Kā vēlaties, lord Oliver. - Un tad Džonstons piebilda: -Ak vai…
Ko? Ak vai?
Milord, - sacīja Džonstons, - es nevaru dot padomu, ja jūs man neizklāstāt visus apstākļus.
Kādus apstākļus? Es jums neko neslēpju, Maģistr. Es runāju atklāti.
Cik bruņinieku jums ir Larokā?
Olivers drusku saminstinājās. - Trīs simti.
Lūk, jūsu bagātība jau ir Larokā.
Lords Olivers piemiedza acis. Viņš neko neteica. Viņš pagriezās, apgāja apkārt Džonstonam, atkal piemiedza acis. - Jūs gribat iedvest man bailes un tādā veidā piedabūt doties uz turieni.