Выбрать главу

Nebūt ne.

Jūs gribat, lai es dodos uz Laroku, jo zināt, ka šai pilij ir kāda vājā vieta. Jūs ir sūtījis Arno, un pašlaik jūs līdzināt ceļu viņa uzbrukumam.

Milord, - iebilda Džonstons, - ja Laroka nav pārāka, kā jūs sakāt, tad kāpēc savu bagātību jūs esat novietojis tur?

Olivers nošņaukājās un izskatījās visai nelaimīgs. - Jums ir veikla mēle.

Milord, jūsu paša darbi jums rāda, kura pils ir pārāka.

Nu labi, Maģistr. Bet, ja es došos uz Laroku, tad jūs do­sieties man līdzi. Un, ja kāds cits atradīs to slepeno eju, pirms jūs man būsiet to atklājis, tad es pats parūpēšos, lai jūs mirtu tādā veidā, ka Edvarda gals liktos visdziļākais maigums. - Viņš noņirdzās par briesmīgo atsauci.

Es jūs sapratu, - sacīja Džonstons.

Tiešām? Pielūkojiet, ka neaizmirstat.

Kriss Hjūss skatījās pa logu.

Sešdesmit pēdu zemāk pagalms slīga ēnā. Vīrieši un sievie­tes greznos tērpos virzījās uz lielās zāles gaišo logu pusi. Viņš dzirdēja klusas mūzikas skaņas. Svinību aina lika viņam justies vēl drūmāk, vēl vientulīgāk. Viņus - visus trīs - drīz nogalinās, un viņi neko nevarēja lietas labā darīt.

Viņi bija ieslēgti mazā istabiņā, augstu pils centrālajā tornī ar skatu uz pils mūriem un pilsētiņu aiz tiem. Šī bija sievietes istaba ar ratiņu un altārīti vienā pusē, taču tās bija tikai nenozī­mīgas krietnības zīmes pretstatā milzīgajai gultai istabas vidū; tai bija sarkans plīša pārsegums un kažokādu apdare. Istabai bija pamatīgas ozolkoka durvis ar jaunu atslēgu. Sers Gijs pats bija aizslēdzis durvis, iepriekš nolikdams vienu sargu istabā pie durvīm un divus citus ārā.

Šoreiz viņi negribēja riskēt.

Mareks sēdēja uz gultas un aizdomājies skatījās tukšumā. Vai varbūt viņš klausījās; viņš bija vienu roku pielicis pie auss. Keita tikmēr nemierīgi staigāja no viena loga pie otra, skatījās te pa vienu, te pa otru. Viņa izliecās pa tālāko logu, skatījās le­jup, tad gāja pie tā, kur stāvēja Kriss, un izliecās pa to.

Skats pa abiem logiem ir gandrīz vienāds, - sacīja Kriss. Keitas nemierigums krita viņam uz nerviem.

Tad viņš redzēja, ka Keita izbāž roku pa logu un laiž delnu gar ārsienu pie loga, iztaustīdama akmeņus un javu.

Viņš vaicājoši paskatījās uz Keitu.

Varbūt, - viņa sacīja un palocīja galvu. - Varbūt.

Kriss pasniedzās laukā un pačamdīja sienu. Mūrējums bija gandrīz pavisam gluds, siena stāva. Kritiens būtu taisni līdz le­jai, pagalmā.

Tu joko? - viņš jautāja.

Nē, - atteica Keita, - nejokoju.

Viņš atkal paskatījās ārā. Pagalmā vēl bez galminiekiem bi­ja daudz citu ļaužu. Bariņš ieroču nesēju tīrīja bruņas, apkopa bruņinieku zirgus, pļāpāja un smējās. Pa labi karavīri patrulē­ja pa aizsargmūri. Jebkurš no tiem varēja pagriezties un paska­tīties augšup, ja ar acs kaktiņu pamanītu Keitas pārvietošanos.

Tevi pamanīs.

No šā loga pamanīs. No otra ne, tur mūris liecas. Mūsu vienīgā problēma ir viņš. - Keita pamāja uz sargu pie durvīm. - Vai tu vari ko darīt?

Es to nokārtošu, - no gultas sacīja Mareks.

Ko tas, velns ar ārā, nozīmē? - Kriss ļoti aizkaitināts nopra­sīja. Viņš runāja skaļi. - Tu domā, es ar to nevaru tikt galā?

-Jā, domāju.

Nolādēts, man ir apriebusies tāda izturēšanās pret mani! - sacīja Kriss. Viņš bija pārskaities; viņš lūkoja pēc kāda sitamā, paķēra ķeblīti, kas stāvēja pie ratiņa, un gāja virsū Marekam.

Sargs to redzēja un iesaucās: - Non, non, non! - tad metās starpā. Tā viņš nepamanīja, ka Mareks viņam no aizmugures iesit ar čuguna svečturi. Sargs ļima, Mareks viņu notvēra un klusi nolaida uz grīdas. Asinis plūda no sarga galvas uz aus­trumnieciskā paklāja.

Viņš ir miris? - jautāja Kriss, apstulbis blenzdams Marekā.

Vai nav vienalga? - atteica Mareks. - Tikai turpini runāt, lai tie ārā dzird mūsu balsis.

Viņi paskatījās uz logu, bet Keita tur vairs nebija redzama.

Tas ir tikai brīvais solo, Keita sev sacīja, ieķērusies torņa sienā, sešdesmit pēdu virs zemes.

Vējš tvarstīja viņas drēbes, mēģināja atraut no sienas. Viņa ar pirkstu galiem iekrampējās nelielajos javas izvirzījumos.

Dažbrīd java saira, un viņai nācās steigšus čamdīt pēc citas vie­tas. Tomēr šur tur viņa atrada pietiekami lielus robiņus sienā, lai kārtīgi ieķertos.

Viņa bija tikusi galā ar grūtākiem kāpieniem. Pa daudzām Jeilas ēkām bija grūtāk kāpt, taču tur viņai vienmēr bija rokas ar krītu, kārtīgas kāpjamās kurpes un drošības aukla. Šeit ne­kāda nodrošinājuma nebija.

Nav tālu.

Viņa bija izkāpusi pa rietumpuses logu, jo tas bija vistuvāk nākamajam logam gaiteņa galā, kas veda uz istabu; turklāt šis logs bija uz pilsētiņas pusi, tāpēc bija mazāka iespēja tikt pa­manītai no pagalma.

Nav tālu, viņa sev sacīja. Nav vairāk par desmit pēdām. Mie­rīgi. Nesteigties. Viena roka, atbalsts kājai… otra roka…

Nu jau tuvu, viņa domāja.

Tuvu.

Tad viņa pieskārās akmens palodzei. Beidzot iespēja īsti stingri ieķerties. Viņa pievilkās ar vienu roku un piesardzīgi palūrēja gaitenī.

Neviena sarga nebija.

Gaitenis bija tukšs.

Keita uzvilkās augšā, 11u jau ar abām rokām. Uzmetās uz palodzes un ieslīdēja iekšā. Viņa tagad stāvēja gaitenī, slēgto durvju otrā pusē. - Man izdevās, - viņa klusi sacīja.

Kas ar sargiem? - jautāja Mareks.

Nav. Bet atslēgas arī nav.

Kādas eņģes? - jautāja Mareks.

Ārpusē. - Tās bija smagas, no kaltas dzelzs. Viņa aptvēra jautājuma būtību. - Tapas redzu. - Ja viņai izdotos izsist no eņ­ģēm tapas, durvis būtu viegli atlauzt. - Bet man vajadzētu āmu­ru vai kaut ko tamlīdzīgu. Te nekā tāda nav.

Sameklē kaut ko! - klusi sacīja Mareks.

Viņa aizskrēja pa gaiteni.

• •

De Kēr, - lords Olivers uzrunāja bruņinieku ar garo rētu, kas tobrīd ienāca zālē, - Maģistrs iesaka pārcelties uz Laroku.

De Kērs pašūpoja galvu. - Tas būtu liels risks, jūsu augstība.

Un risks palikt šeit? - jautāja Olivers.

-Ja Maģistra padoms ir patiess un krietns, un bez cita no­lūka, tad kāpēc viņa palīgi slēpa, kas viņi tādi ir, kad pirmoreiz ieradās jūsu galmā? Šāda noklusēšana nav godīguma zīme, mi­lord. Es gribētu zināt, kā viņi izskaidro šādu uzvedību, pirms uzticētos šim jaunajam Maģistram un viņa gudrībām.

Nu tad tiksim skaidrībā, - noteica Olivers. - Atvediet tos palīgus šurp un pajautāsim viņiem to, ko tu gribi zināt!

-Jā, milord. - De Kērs paklanījās un atstāja zāli.

Keita iznāca no kāpņu telpas un ieslīdēja pagalma drūzmā. Viņa domāja, ka vajadzētu tikt klāt kāda galdnieka darbarīkiem vai varbūt pie kalēja āmura. Pa kreisi viņa ieraudzīja puišus ar zirgiem. Varbūt kāds apkalšanas āmurs gadīsies? Viņa sāka vir­zīties uz to pusi. Priecīgi satrauktajā pūlī neviens nepievērsa viņai uzmanību. Viņa viegli tika gandrīz līdz austrumu mūrim un jau sāka domāt, kā novērst zirgupuišu uzmanību, kad tieši priekšā ieraudzīja bruņinieku, kas mierīgi stāvēja un cieši lū­kojās viņā.

Roberts de Kērs.

Viņu skatieni uz brīdi sastapās, tad Keita pagriezās un me­tās bēgt. Aiz muguras viņa dzirdēja de Ķēra saucienu pēc palī­giem un karavīru atsaukšanos visapkārt. Viņa spiedās uz priek­šu cauri pūlim, kas pēkšņi bija kļuvis par šķērsli, daudzas rokas mēģināja viņu satvert, ieķerties viņai drēbēs. Tas bija kā murgs. Lai tiktu vaļā no pūļa, viņa metās tuvākajās durvīs un aizcirta tās aiz sevis.