Izrādījās, ka tā ir virtuve.
Telpa bija šausmīgi karsta, un tajā bija maz brīvas vietas. Milzīgā kamīnā uz uguns vārījās pamatīgi dzelzs katli. Ducis gaiļu cepās uz iesmu rindas, un mazs puika grieza kopīgo kloķi. Viņa apstājās, neattapdama, ko darīt, un tad pa durvīm viņai pakaļ iebrāzās de Kērs, norēcās: - Tu! - un vēzēja zobenu.
Keita noliecās, metās starp galdiem ar gatavoto ēdienu traukiem. Zobens aizbrāzās viņai garām, pašķīda šķīvji. Viņa izlīda pa galdapakšu. Pavāri sāka kliegt. Viņa ieraudzīja milzīgu pils modeli, laikam gatavotu no mīklas, un metās turp. De Kērs - pakaļ.
- Non, ser Robert, non! - pavāri kliedza gandrīz vai kori no visiem virtuves stūriem, un daži no viņiem izmisumā metās de Ķēru aizkavēt.
De Kērs cirta vēlreiz. Keita izvairījās, un zobens nomēza pils torņus, saceļot balta pūdera mākoni. Pavāri, to redzot, izgrūda tādu kā agonijas vaidu un no visām pusēm uzkrita de Kēram virsū, saukdami, ka pils ļoti patikusi lordam Oliveram, ka viņš to pieņēmis un ka sers Roberts nedrīkst to vēl vairāk sapostīt. Roberts vēlās pa grīdu, lādējās un mēģināja varzu nokratīt.
Keita izmantoja jukas un izskrēja atkal laukā pēcpusdienas saulē.
Pa labi viņa redzēja kapelas izliekto sienu. Kapelā notika remonts; gar sienu stiepās kāpnes, pie jumta - pagalam trūcīgas stalažas, uz kurām strādāja jumiķi.
Viņa gribēja tikt projām no pūļa un karavīriem. Viņa zināja, ka tālajā kapelas galā, starp kapelas ēku un pils torņa ārējo mūri, veda šaura eja. Tur vismaz nebūs pūļa. Skriedama uz eju, viņa dzirdēja aiz muguras de Ķēru, kas kliedza pavēles karavīriem; viņš bija ticis ārā no virtuves. Keita skrēja, cik jaudas, mēģinādama atrauties. Atskatīdamās viņa redzēja citus karavīrus aizskrienam pretējā virzienā apkārt kapelai, lai aizšķērsotu viņai ceļu otrā ejas galā. Viņa metās ap kapelas stūri.
Sers Roberts izrēca vēl dažas pavēles, tad jau pats bija pie stūra, un aiz tā viņš pēkšņi apstājās. Karavīri apstājās viņam blakus, un visi apjukuši murmināja.
Viņi skatījās četras pēdas platajā ejā starp kapelu un pili. Tā bija tukša. Ejas tālajā galā parādījās pretim skrienošie karavīri.
Sieviete bija pazudusi.
Keita bija pieķērusies pie kapelas sienas desmit pēdu augstumā, viņas auguma kontūras maskēja kapelas loga dekoratīvā apdare un leknās efeju stīgas. Tomēr viņu būtu viegli pamanīt, ja kāds paskatītos augšup. Taču eja bija tumša, un neviens augšup neskatījās. Viņa dzirdēja niknu de Ķēra saucienu: - Ejiet un aši novāciet tos pārējos palīgus!
Karavīri vilcinājās. - Bet, ser Robert, viņi palīdz lorda Olivera Maģistram…
Un to pavēl darīt pats lords Olivers. Nogaliniet viņus!
Karavīri aizskrēja uz pili.
De Kērs nolamājās. Viņš runāja ar kādu pakaļpalikušu karavīru, taču čukstus, un Keitas auss aparātiņš tikai čerkstēja, un teiktais nebija skaidri saklausāms. Patiesībā viņa bija pārsteigta, ka vispār jelko varēja dzirdēt.
Kā tas bija iespējams? Izskatījās, ka viņi ir pārāk tālu, lai viņa tik skaidri dzirdētu de Ķēru. Un tomēr viņa balss bija skanējusi skaidri, gandrīz pastiprināti. Varbūt ejā tāda akustika…
Paskatījusies lejup, viņa redzēja, ka daži karavīri nav aizgājuši. Viņi tikai staigāja šurpu turpu. Tātad lejā kāpt nevarēja. Viņa nolēma uzkāpt uz jumta un nogaidīt, līdz situācija kļūst mierīgāka. Kapelas jumts vēl bija saulē: vienkāršs slīps dakstiņu jumts ar maziem caurumiem, kurus patlaban laboja. Kāpums bija stāvs; viņa pieplaka pie notekcaurules un sacīja: - Andrē!
Čerksts. Keitai likās, ka viņa dzird Mareka balsi, taču statiskie trokšņi traucēja.
Andrē! Viņi iet jūs nogalināt!
Atbildes nebija, tikai jauni statiskie trokšņi.
Andrē?
Nekādas atbildes.
Varbūt pārraidi traucēja mūri visapkārt un no jumta augšas veiksies labāk? Viņa sāka kāpt pa slīpumu, vairīdamās no remontētajām vietām, kurās mūrnieki bija iekārtojuši mazas plat- formiņas, lai noliktu savas javas vanniņas un dakstiņu kaudzīti. Tuva putnu čivināšana lika viņai apstāties. Tā nāca no pamatīga cauruma jumtā…
Cits troksnis lika viņai paskatīties augšup. Viņa ieraudzīja virs jumta kores parādāmies karavīra galvu. Karavīrs apstājās un skatījās lejup uz viņu.
Parādījās vēl viens.
Tātad, lūk, kāpēc de Kērs runāja čukstus! Viņš tomēr bija Keitu uz sienas pamanījis un aizsūtījis karavīrus uz kāpnēm otrā kapelas pusē.
Viņa paskatījās lejup un redzēja karavīrus arī lejā. Tie skatījās augšup.
Nu pirmais karavīrs pārmetās pār jumta kori un sāka virzīties lejup, pie Keitas.
Bija palikusi tikai viena iespēja. Jumta caurums bija apmēram divas pēdas plats. Pa to viņa redzēja jumta sijas un desmit pēdu zemāk kapelas griestu akmens arkas. Pāri arkām bija pārliktas koka plankas.
Keita izlīda pa caurumu un nolēca uz griestiem. Viņa juta skābu putekļu un putnu mēslu smaku. Ligzdas bija visur, gar plakanajām plankām, stūros, pie sijām. Viņa noliecās, kad daži zvirbuļi čiepstēdami pārlaidās tuvu viņai pār galvu. Un pēkšņi viņai visapkārt sacēlās vesels putnu viesulis, pilns gaiss brē- kāšanas un spalvu. Viņa aptvēra, ka putnu te ir simtiem un ka viņa tos iztraucējusi. Kādu bridi vienīgais, ko varēja iesākt, bija aizsegt ar rokām seju un mierīgi stāvēt. Trokšņi noklusa.
Kad viņa atkal paskatījās, laidelēja vairs tikai daži putniņi. Un divi karavīri kāpa no caurumiem jumtā uz griestiem.
Keita aši gāja pa planku uz tālākajām durvīm, kas droši vien veda uz baznīcu. Tuvojoties durvis atvērās, un tajās parādījās trešais karavīrs.
Trīs pret vienu.
Viņa atkāpās pa to pašu planku pār griestu iekšup liektajiem jomiem. Taču pārējie karavīri nāca viņai pretī. Viņi bija izvilkuši dunčus. Par viņu nolūkiem Keitai nebija ne mazāko ilūziju.
Viņa atkāpās.
Viņa atcerējās, kā bija karājusies pie griestiem, pētīdama daudzās plaisas un gadsimtu gaitā labotās vietas. Tagad viņa stāvēja uz šīs pašas konstrukcijas. Planka pati par sevi liecināja, ka izliektie jomi neturas stipri. Cik vāji tie bija? Vai tie izturēs viņas svaru? Vīri nepielūdzami tuvojās viņai.
Viņa uzmanīgi uzkāpa uz viena no jomiem - pārbaudīdama. Tad ar visu svaru.
Turējās.
Karavīri lēni tuvojās viņai. Putni pēkšņi atkal sacēla jezgu, čiepstēja kā nelabie, laidelēja kā mākonis. Karavīri aizsedza seju. Zvirbuļi lidoja dk tuvu, ka to spārni sitās pret Keitas seju. Viņa atkāpās tālāk, soļi knirkstēja uz biezās sakaltušo mēslu kārtas.
Jomu ieliekumi bija vesela rinda, biezākās akmens joslas bija jomu saduras vietā - centrā. Viņa virzījās uz šīm saduras joslām, jo zināja, ka tur konstrukcija ir stiprāka. Ejot pa šīm joslām, viņa virzījās uz tālāko kapelas galu, kur redzēja mazas durtiņas. Tās droši vien veda baznīcas telpā kaut kur aiz altāra.
Viens no karavīriem aizskrēja pa planku un tad nokāpa uz joma izliekuma. Viņš gribēja aizšķērsot Keitai ceļu. Viņš bija izstiepis rokā dunci.
Keita liecās, gribēja ar māņu kustību tikt viņam garām, bet karavīrs nelikās par viltibu ne zinis un palika, kur bija. Pieskrēja otrs un nostājās viņam blakus. Trešais bija aiz Keitas. Tas arī nokāpa uz joma.
Viņa virzījās pa labi, taču abi uzbrucēji nāca tieši virsū. Trešais no aizmugures.
Abi vīri bija tikai dažus jardus tālu, kad atskanēja skaļš krak- šķis, gluži kā šāviens, un Keita ieraudzīja javā starp akmeņiem atveramies zigzaga spraugu. Karavīri metās atpakaļ, taču sprauga pletās plašāk, sazarodamās kā koks. Spraugas pletās starp karavīru kājām, tie šausmās skatījās. Tad akmeņi viņiem zem kājām iegruva, un karavīri ar drausmīgu kliedzienu pazuda skatienam.