Keita atskatījās uz trešo karavīru, kurš metās uz planku, taču paklupa un nokrita, atskanot jaunam krakšķini. Viņa redzēja šausmas karavīra sejā, kad tas juta, kā akmeņi zem viņa auguma cits pēc cita padodas spiedienam. Un tad ar spalgu izbaiļu vaidu pazuda arī viņš.
Keita pēkšņi atkal bija viena.
Viņa stāvēja uz griestiem, visapkārt plosījās putniņi. Kustēties bija bail, viņa tikai stāvēja un mēģināja nomierināt elpošanu. Ar viņu taču viss bija kārtībā.
Ar viņu viss bija kārtībā.
Viss bija kārtībā.
Viņa izdzirdēja klusu krakšķīti.
Tam nekas nesekoja. Viņa gaidīja.
Vēlreiz: krak. Šoreiz viņa to juta, tieši zem kājām. Akmeņi kustējās. Paskatījusies lejup, viņa redzēja spraudziņas javā aiz- stīgojam uz visām pusēm no viņas. Viņa aši gāja pa kreisi, uz drošo robežjoslu, taču bija jau par vēlu.
Nogāzās viens akmens, un viņas kāja iemuka caurumā. Keita metās guļus un, kaut arī kājas iebruka līdz gurniem, iekšā viņa vēl neiekrita, palika izplestām rokām, lai sadalītu svaru. Viņa aizelsusies vairākas sekundes gulēja. Viņa nodomāja: es viņam teicu, ka tā ir draņķīga konstrukcija.
Viņa centās izdomāt, kā tikt ārā no šā cauruma. Mēģināja pagriezties uz sāniem…
Krak.
Tieši priekšā sprauga paplašinājās, un iegruva vairāki akmeņi. Un tad Keita juta, ka augumam zūd pamats; briesmīgas
skaidrības brīdī viņa aptvēra, ka arī pad kritīs.
•
Torņa plīša sarkanajā istabā Kriss nebija īsti drošs par to, ko bija dzirdējis auss aparātiņā. Bija izklausījies pēc Keitas balss: "Viņi iet jūs nogalināt!" Un tam sekoja vēl kaut kas, bet to viņš nesaprata, jo statiskie trokšņi kļuva pārāk stipri.
Mareks bija atvēris koka lādi blakus altāritim un steidzīgi rakņājās tajā. - Nāc šurp, palīdzi!
Ko palīdzēt? - atsaucās Kriss.
Olivers šai istabā tur savu mīļāko, - sacīja Mareks. - Es varu saderēt, ka viņš šeit tur ari ieroci.
Kriss aizgāja pie otras lādes gultas kājgalī un atrāva to vaļā. Šī lāde bija pilna ar palagiem, kleitām un zīda veļu. Meklēdams viņš meta tos pa gaisu; drēbes sakrita uz grīdas viņam visapkārt.
Ieroci viņš neatrada.
Nebija.
Viņš paskatījās uz Mareku. Tas arī stāvēja drēbju kaudzes vidū un šūpoja galvu.
Ieroča nebija.
No gaiteņa atskanēja skrienošu karavīru soļi, tie tuvojās viņiem. Kriss dzirdēja, kā aiz durvīm ar metālisku džinkstu no makstīm tiek izvilkti zobeni.
Es varu jums piedāvāt kolu, diēdsko kolu, fantu vai sprai- tu, - sacija Gordons. Viņi stāvēja pie automāta ITC laboratoriju korpusa gaitenī.
Paldies! Kolu, - sacīja Sterns.
Automāta mutē noblarkšķēja skārdene. Sterns to paņēma, atrāva gredzenu. Gordons paņēma spraitu. - Tuksnesī ir svarīgi nezaudēt ūdeni, - viņš sacija. - Ēkās mums ir gaisa mitrinātāji, taču tie nestrādā pietiekami labi.
Viņi gāja pa gaiteni uz nākamajām durvīm.
Es domāju, jums būs interesanti to redzēt, - sacīja Gordons, ievezdams Sternu vēl vienā laboratorijā. - Kaut vai šī interese būtu tikai vēsturiska. Šajā laboratorijā mēs pirmoreiz demonstrējām jauno tehnoloģiju. - Viņš ieslēdza gaismu.
Laboratorijas telpa bija plaša un nekopta. Grīdu klāja pelēkas antistatiskās flīzes; pie griestiem vienkāršas lampas un metāla kārbas, no kurām biezi vadi gluži kā nabas saites stiepās līdz galdiem, pie datoriem. Uz viena galda atradās divi būriem līdzīgi aparāti, katrs apmēram pēdu augsts. Tie stāvēja apmēram četras pēdas atstatu, savienoti ar vadu.
Tā ir Alise, - lepni pavēstīja Gordons, norādīdams uz vienu būri. - Un tas ir Bobs.
Sterns zināja, ka kvantu transmisijas aparātus jau sen parasts dēvēt par Alisi un Bobu, lai neteiktu A un B. Viņš skatījās uz mazajiem būrīšiem. Vienā bija ielikta plastmasas lellīte svītrainā kokvilnas kleitā.
Šeit notika pati pirmā transmisija, - sacīja Gordons. - Mēs veiksmīgi pārvietojām lelli no viena aparāta uz otru. Tas notika pirms četriem gadiem.
Sterns paņēma lellīti rokā. Tā bija lēta, parasta mantiņa, gar sāniem plastmasā no augšas līdz lejai stiepās savienojumlīnija. Actiņas bija aizvērtas, tās atvērās, tikai pagrozot lellīti.
Saprotiet, - sacīja Gordons, - mūsu sākotnējais mērķis bija pilnveidot trīsdimensiju objektu transmisiju. Trīsdimensiju fak- sēšanu. Jūs droši vien zināt, ka par to daudzi ir interesējušies.
Sterns pamāja; viņš bija dzirdējis par šādiem pētījumiem.
Stenfordā sāka pirmie, - sacīja Gordons. - Un ar to ir daudz strādāts Silikona ielejā. Idejas pamatā bija tas, ka pēdējo divdesmit gadu laikā visa veida dokumentu sūtīšana bija kļuvusi elektronizēta - sūta vai nu pa faksu, vai pa e-pastu. Pats papīrs fiziski vairs nav jāsūta, pietiek aizsūtīt elektroniskus signālus. Daudziem likās, ka agrāk vai vēlāk ari visus objektus varēs sūtīt šādi. Piemēram, nevajadzēs vairs vest mēbeles; tās varēs vienkārši pārraidīt no rūpnīcas uz noliktavu. Un tamlīdzīgi…
Ja varēs! - bilda Sterns.
Tieši tā. Un, strādājot ar vienkāršiem objektiem, mums tas izdevās. Tas mūs uzmundrināja. Protams, ar to nepietika, ka izdevās pārraidīt starp diviem aparātiem, kas savienoti ar vadu. Mums vajadzēja pārraidīt lielā attālumā, pa tā sauktajiem gaisa viļņiem. Tad nu mēs mēģinājām. Lūk, šeit!
Viņš gāja uz otru telpas pusi, kur stāvēja vēl divi būri, lielāki un sarežģītāki. Tie jau sāka līdzināties tiem aparātiem, ko Sterns bija redzējis alā. Šie aparāti nebija savienoti ar vadu.
Alise un Bobs, otrā daļa, - sacīja Gordons. - Vai, kā mēs viņus saucām, Alija un Bobijs. Šis bija mūsu tālās transmisijas izmēģinājuma lauciņš.
-Un?
Neizdevās, - sacīja Gordons. - Mēs pārraidījām no Ali- jas, bet Bobs nesaņēma. Ne reizi.
Sterns lēni pamāja. - Tāpēc ka objekts no Alijas nonāca citā universā.
Jā. Tobrīd mēs to, protams, vēl neaptvērām, - atsaucās Gordons. - Proti, tāds bija teorētiskais izskaidrojums, bet vai tad kāds ticēja, ka tā tiešām notiek. Mums vajadzēja sasodīti ilgu laiku, lai apjēgtu, kā tas notiek. Pēdīgi mēs izdomājām atgriešanās aparātu - tādu, kas dotos projām un automātiski atgrieztos atpakaļ. Pētnieki to sauca: "Alij-Alij-mājā-nāc". Lūk, te tas ir.
Šis būris bija vēl prāvāks, apmēram trīs pēdas augsts, un jau visai līdzīgs tagad lietotajiem aparātiem. Tādi paši trīs stieņi, tāds pats lāzeru izkārtojums.
Un? - vaicāja Sterns.
Mēs panācām, ka objekts dodas prom un atgriežas pie mums, - sacīja Gordons. - Tad mēs sākām sūtīt arvien sarežģītākus objektus. Drīz vien mums izdevās aizsūtīt fotoaparātu un dabūt to atpakaļ ar uzņēmumu.
-Jā?
Tas bija tuksneša attēls. Faktiski tieši šī pati vieta. Taču pirms tā laika, kad te parādījās ēkas.
Sterns pamāja. - Un jums izdevās to datēt?
Sākumā neizdevās, - atbildēja Gordons. - Mēs sūtījām fotoaparātu atkal un atkal, taču vienmēr dabūjām tikai tuksneša attēlu. Dažkārt lietū, reiz pat sniegā, taču vienmēr tuksnesi. Bija skaidrs, ka fotoaparāts tiek aizsūtīts uz dažādiem laikiem - bet kādiem? Datēt attēlu bija visai grūti. Proti, vai tad šādas ainavas attēls dod kaut ko precīzi datējamu?
Sterns sarauca pieri. Viņš saprata problēmu. Lielāko daļu veco fotogrāfiju datēja pēc tajās redzamo cilvēka darinājumu vecuma - pēc mājas vai mašīnas, pēc drēbēm vai drupām. Taču Ņūmeksikas neapdzīvotais tuksnesis gadu tūkstošu gaitā tikpat kā nemainījās, varbūt pat simttūkstoš gados tas palika, kāds bijis.