Gordons smaidīja. - Mēs pagriezām aparātu vertikāli, pielikām platleņķa objektīvu un fotografējām debesis naktī.
-Ā…
Protams, vienmēr tas neizdodas - jātrāpa naktī, un debesīm jābūt skaidrām -, taču, ja izdodas dabūt attēlā pietiekami plašu sektoru ar visiem debesu ķermeņiem, tad to izvietojumu var datēt visai precīzi. Gadu, dienu un pat stundu. Un tā mēs sākām attīstīt savu navigācijas tehnoloģiju.
-Tātad viss projekts pārvērtās…
Jā. Tagad mēs, protams, sapratām, pie kā esam nonākuši. Mēs vairs nepūlējāmies veikt objektu transmisiju - nebija jēgas. Mēs veicām transmisijas starp universiem.
Un kad jūs sākāt sūtīt cilvēkus?
Nu, kādu laiku vēl nesākām.
Gordons veda viņu gar sienas bloku ar elektroniskām iekārtām uz citu laboratorijas daļu. Un tur Sterns ieraudzīja lielus griestos iekārtus plastmasas vairogus, piepildītus ar ūdeni, līdzīgus stāvus saslietām ūdensgultām. Un vidū starp tiem atradās pilna lieluma aparāts, ne tik smalks kā tranzīta blokā redzētie, taču nepārprotami tās pašas tehnoloģijas.
Šis bija mūsu pirmais īstais aparāts, - lepojās Gordons.
Paga, paga! - ieteicās Sterns. - Vai tas darbojas?
Jā, protams.
Vai tieši šobrīd tas darbotos?
Kādu laiku nav lietots, - atbildēja Gordons, - bet domāju, ka darbotos. Kāpēc jautājat?
Tātad, ja es gribētu doties uz turieni un iet viņiem palīgā, - sacīja Sterns, - tad ar šo aparātu es to varētu, vai ne?
Mjā! - lēni novilka Gordons. - Ar šo aparātu varētu doties, bet…
Klau! Es domāju, ka viņi tur ir iekūlušies nepatikšanās, varbūt pat nelaimē.
Tas ir iespējams, jā.
Un jūs sakāt, ka mums ir aparāts, kas darbojas, - sacīja Sterns. - Tieši tagad.
Gordons nopūtās. - Baidos, ka tas viss ir drusku sarežģītāk, Deivid.
Griestu akmeņi padevās, Keita lēni slīdēja lejup. Viņas pirksti nonāca pie akmens malas ar robainām javas paliekām, viņa iekrampējās tajā ar daudzos gados ievingrinātu ķērienu. Karādamās ar vienu roku, viņa palūkojās lejup uz krītošajiem akmeņiem, kas putekļu mākonī rībēja uz kapelas grīdas. To, kas noticis ar karavīriem, nevarēja redzēt.
Keita pacēla otru roku un pieķērās akmens malai. Viņa zināja, ka kuru katru brīdi var nobrukt arī tā. Griesti viscaur brakšķēja. Visstiprākā vieta konstrukcijā bija pie nostiprinātās krusta velves līnijas, jomu sadurā. Vai nu tur, vai ari pie kapelas malējās sienas, vertikāla akmens stāvuma.
Viņa nolēma mēģināt nokļūt līdz sienai.
Viens akmens atrāvās, un viņa palika karājamies kreisajā rokā. Mainīdama rokas un stiepdamās, cik tālu varēja aizsniegt, viņa centās sadalīt sava auguma svaru.
Tagad atrāvās akmens, kam bija pieķērusies kreisā roka. Akmens norībēja uz grīdas, un Keita atkal karājās vienā rokā, meklēdama citu atbalsta punktu. Tagad viņa jau bija tikai trīs pēdas no sienas, un akmens mala te kļuva jūtami biezāka. Likās, ka tā ari stabilāk turas.
Viņa dzirdēja, ka karavīri klaigādami ieskrien kapelā. Nepaies ilgs laiks, kad viņu pamanīs un sāks lidot bultas.
Keita mēģināja uzšūpot uz malas kreiso kāju. Jo vairāk izdosies sadalīt svaru, jo labāk. Viņa uzdabūja augšā kāju; griesti turējās. Viņa uzvilkās uz malas ar visu augumu; tiklīdz tas bija izdarīts, garām nosvilpa pirmās bultas. Citas ietriecās griestos, saceļot baltus javas putekļu mākonīšus. Viņa gulēja plakaniski uz griestiem.
Tomēr palikt šeit nevarēja. Viņa vēlās projām no malas uz krusta velves pusi. To darot, atkal atrāvās un nokrita daži akmeņi.
Karavīri apklusa. Varbūt kādam trāpīts ar akmeni, viņa nodomāja. Bet nē - viņa dzirdēja, ka tie steidzīgi izskrien no baznīcas. Ārā klaigāja vīri, zviedza zirgi. Kas tur notika?
Torņa istabā Kriss izdzirdēja durvīs noskrapstam atslēgu. Tad karavīri aiz durvīm ieturēja pauzi un kliedza caur durvīm - sauca iekšā palikušo sargu.
Mareks tikmēr meklēja kā traks. Viņš bija nometies uz ceļiem un skatījās zem gultas. - Rokā ir! - viņš iesaucās un piecēlās kājās, turēdams rokās zobenu un garu dunci. Viņš pasvieda dunci Krišam.
Ārā karavīri gaidīja, kad sargs no iekšas atsauksies. Mareks piegāja pie durvīm un pamāja Krišam, lai stājas otrā pusē.
Kriss piespiedās ar muguru pie sienas aizdurvē. Viņš dzirdēja vīru balsis ārpusē - daudzas balsis. Viņa sirds sāka dauzīties. Viņš joprojām bija šokēts par to, kā Mareks nogalināja sargu.
Viņi iet jūs nogalināt!
Šie vārdi atkal un atkal atbalsojās viņa galvā un radīja tādu kā nerealitātes sajūtu. Nelikās iespējams, ka bruņoti vīri varētu nākt un nogalināt viņu.
Viņš bija, protams, bibliotēkas komfortā lasījis hronikas par pagātnes varmācībām, slepkavībām un slaktiņiem. Viņš bija lasījis par ielām, kas bija slidenas 110 izlietajām asinīm, par karavīriem, kas izmirkuši sarkani no galvas līdz kājām, par sievietēm un bērniem, kas uzšķērsti, par spīd viņu izmisīgajiem lūgumiem pēc žēlastības. Tomēr Kriss vienmēr bija uzskatījis šos stāstus pai" pārspīlētiem, speciāli paspilgtinātiem. Universitātē bija modē ironiski interpretēt dokumentus, runāt par stāstijuma naivi- tāti, par teksta kontekstu, par varas privilēģijām… Šāda teoretizēšana padarīja vēsturi par gudru intelektuālu spēli. Krišam labi padevās šī spēle, taču, to spēlējot, viņam bija zudis sakars ar tiešo realitāti - ar to, ka senajos tekstos atrodamie šausmīgie stāsti un varmācīgās epizodes jo bieži balstījās uz dzīves īstenību. Viņam bija piemirsies, ka tie ir dzīvas vēstures dokumend.
Un tagad viņa uzmanība tika ar spēku pievērsta šim apstāklim.
Slēdzenē pagriezās atslēga.
Durvju otrā pusē Mareka sejā bija parādījusies draudīga izteiksme, lūpas atvilktas, atsedzot sakostus zobus. Kā zvērs, nodomāja Kriss. Mareka augums bija sasprindzis, viņš bija sažņaudzis zobenu, gatavs cirtienam. Gatavs nogalināt.
Durvis atgrūdās vaļā, uz brīdi aizsedzot Krišam skatienu. Tomēr viņš pamanīja, kā nozibēja Mareka zobens, dzirdēja kliedzienu, un uz grīdas izgāzās asins straume, pēc mirkļa novēlās arī līķis.
Durvis atsitās pret viņa augumu, neattaisoties līdz galam un piespiežot Krišu pie sienas. Kāds vīrs no otras puses ietriecās tajās, tad noelsās, kad zobens ieurbās kokā. Kriss mēģināja tikt ārā no aizdurves, taču priekšā nokrita vēl viens līķis.
Viņš pārkāpa līķim pāri, un durvis plakaniski atsitās pret sienu. Mareks cirta nākamajam uzbrucējam; tas bija jau trešais, kurš sagrīļojās no trieciena un sabruka uz grīdas Krišam pie kājām. Karavīra augums pludoja asinīs, asinis šlācās no krūtīm kā no plūstoša avota. Kriss noliecās, lai izņemtu zobenu viņam no rokas. Kad viņš pavilka aiz tā, vīrs saviebās un ie- krampējās spalā. Tad tvēriens pēkšņi atslāba, viņš atlaida zobenu, tā ka Kriss gandrīz zaudēja līdzsvaru.
Vīrs no grīdas turpināja skatīties uz Krišu. Viņa seja bija saviebta naida grimasē - un tad tā sastinga.
Jēziņ, nodomāja Kriss, viņš tikko nomira.
Pēkšņi, pa labi no viņa, vēl viens karavīrs ienāca istabā, tā mugura, cīnoties ar Mareku, bija pagriezta pret Krišu. Viņu zobeni šķindēja, cīņa bija sīva, taču svešinieks nebija pamanījis Krišu, un Kriss pacēla zobenu, tas likās ļoti smags un neparo- cīgs. Viņš nezināja, vai tiešām būs spējīgs uz cirtienu, vai spēs nogalināt cilvēku, kas viņam pagriezis muguru. Viņš pacēla roku ar zobenu, attapa, ka sasprindzis beisbolista pozā - ir gan beisbols! Un tad pēc Mareka cirtiena svešinieka roka viegli atdalījās no pleca.