Выбрать главу

Nocirstā roka aizripoja pa grīdu un pie loga atsitās pret sie­nu. Vīrs īsu brītiņu izskatījās pārsteigts, bet pēc nākamā Mare­ka cirtiena no pleciem atdalījās arī galva. Krītot tā atsitās pret durvīm blakus Krišam un uzkrita viņam uz kājas, ar seju uz leju.

Kriss steidzīgi atrāva kāju. Galva paripoja nost un palika ar seju augšup, Kriss redzēja acis samirkšķināmies, muti pakus­tamies, it kā izrunājot vārdus. Viņš atkāpās.

Kriss pavērās augumā uz grīdas, no kakla aumaļām plūda asinis. Tās brīvi tecēja pa akmens grīdu, likās - galoniem. Viņš paskatījās uz Mareku, kas bija apsēdies uz gultas un smagi el­poja, viņa seja un apmetnis bija nošķiesti ar asinīm.

Mareks pacēla acis. - Ar tevi viss kārtībā? - viņš jautāja.

Kriss nespēja atbildēt.

Viņš vispār neko nespēja pateikt.

Un tad sāka zvanīt pilsētiņas baznīcas zvans.

Pa logu Kriss ieraudzīja, ka tālākajā pilsēdņas malā, pie pa­ša aizsargmūra, aizdegušās divas zemnieku mājas. Vīri skrēja pa ieliņām uz to pusi.

Tur ir ugunsgrēks! - iesaucās Kriss.

Šaubos, - atrūca Mareks, joprojām sēdēdams uz gultas.

Ir gan! - neatlaidās Kriss. - Paskaties!

Pilsētiņā pa ielām auļoja jātnieki; tie bija ģērbušies kā tir­gotāji vai amatnieki, taču jāja kā karavīri.

Tā ir tipiska diversija, - teica Mareks. - Ai" tādām sāk uz­brukumus.

Uzbrukumus?

Virspriesteris uzbrūk Kastelgārai.

Jau? Tik ātri?

Tas ir tikai avangarda iebrukums, varētu būt apmēram simts vīru. Viņi mēģinās radīt jukas un paniku. Galvenie spēki droši vien vēl ir otrā upes krastā. Taču uzbrukums ir sācies.

Acīmredzot arī pilsētnieki tā domāja. Lejā, pagalmā, galmi­nieku straume atstāja lielo zāli un steidzās uz paceļamo tiltu, atstājot pili; svinības bija pēkšņi beigušās. Galminiekus izklīdi­nāja bruņinieku grupa, kas izauļoja cauri pūlim, ka tiltiņš no­dunēja vien. Jātnieki aiztraucās tālāk pa pilsētiņas ielām.

Durvīs parādījās aizelsusies Keita. - Puiši? Ejam! Mums jā­atrod Profesors, kamēr nav par vēlu.

Lielajā zālē gāja vajā īsta elle. Mūziķi bēga, viesi metās uz durvīm, suņi rēja, plīsa trauki. Bruņinieki skrēja iesaistīties kaujā un izkliedza pavēles saviem ieroču nesējiem. Lords Oli­vers aši piecēlās no sava augstā galda, piegāja pie Profesora, sagrāba aiz rokas un sacīja seram Gijām: - Mēs ejam uz Laro­ku. Parūpējieties par lēdiju Klēru. Un atvediet līdzi šā palīgus!

Zālē aizelsies iebrāzās Roberts de Kērs. - Milord, Maģis­tra palīgi ir pagalam! Nogalināti bēgšanas mēģinājuma laikā!

- Bēgšanas? Viņi mēģināja bēgt, riskēdami ar sava saimnie­ka dzīvību? Nāciet man līdzi, Maģistr! - drūmi noteica lords Olivers. Viņš aizveda Profesoru sānis uz durvīm, kas veda tie­ši uz pagalmu.

• •

Keita kāpa lejup pa vītņu kāpnēm, Mareks ar Krišu cieši vi­ņai aiz muguras. Otrajā stāvā viņiem vajadzēja pagaidīt, kamēr nokāpj ļaužu bariņš, kas bija pirms viņiem. Palūrējusi gar ma­lu, Keita redzēja vairākas galma dāmas un pavecu, klibu vīru sarkanā apmetnī. - Kas tur lēcies? - aiz muguras iesaucās Kriss. Keita viņu apklusināja ar brīdinošu žestu. Pēc dažiem mirkļiem arī viņi izskrēja pagalmā.

Tur valdīja haoss. Bruņinieki no zirgiem pātagoja pūli, lai piedabūtu to pašķirties. Keita dzirdēja ļaužu kliedzienus, zirgu zviedzienus, karavīru saucienus no vaļņiem. - Uz šo pusi! - sacīja Keita un veda Mareku un Krišu uz priekšu, turoties tu­vu pils sienai, apejot apkārt kapelai, tad 110 sāniem nonākot ārē­jā pagalmā, kurā izrādījās tikpat liela drūzma.

Viņi ieraudzīja Oliveru zirga mugurā, Profesoru viņam bla­kus un bruņinieku pūlīti. Olivers kaut ko nokliedzās, un viņi visi aizjāja uz paceļamo tiltu.

Bēgļu trijotne redzēja, kā viņi pārjāj pār tiltiņu, tad nogrie­žas pa kreisi, neiejājot pilsētiņas centrā. Sargi atvēra vārtus aus­trumu mūri, un Olivers ar savējiem izjāja pēcpusdienas saulē. Vārti aiz viņiem tika steidzīgi aizvērti.

Kur tagad? - Mareks jautāja Keitai.

Viņa norādīja uz vārtiem. Tos sargāja trīsdesmit bruņinie­ku. Vēl citi stāvēja augšā uz mūra.

Pa turieni mēs nemūžam netiksim cauri, - sacīja Mareks. Tieši aiz viņiem karavīru pulciņš nometa brūnas tunikas, atklā­jot zaļganmelnus apmetņus; viņi sāka lauzties iekšā pilī. Sāka čīkstēt paceļamā tilta ķēdes. - Skrienam!

Viņi skrēja uz tiltu, dzirdēja čīkstoņu, juta, ka dēļi zem viņu kājām paceļas. Kad viņi tika tālākajā galā un lēca, tilts jau bija pacēlies trīs pēdas gaisā. Klupšus krišus viņi nolēca otrā malā.

Ko nu? - celdamies jautāja Kriss. Viņam joprojām bija

rokā asinainais zobens. »

Tur! - sacīja Mareks, un viņi skrēja taisni uz pilsētiņas centru.

Viņi skrēja uz baznīcas pusi, tad nogriezās no galvenās ie­las. kurā bija sākusies sīva cīņa: Olivera vīri bija sarkanbrūn- pelēkos apmetņos, Arno kaujinieki - zaļganmelnos. Mareks ve­da viņus pa kreisi cauri tirgum, kas tagad bija pamests, preces sakravātas, tirgoņi prom. Viņiem nācās mudīgi palēkt sānis, kad garām uz pils pusi aizauļoja Arno bruņinieku pulciņš. Viens no tiem pavicināja pret Mareku zobenu un kaut ko no­kliedzās. Mareks noskatījās, kā viņi pazūd, tad devās tālāk.

Kriss skatījās, vai nebūs redzamas noslaktētas sievietes un uzšķērsti mazuļi, un nezināja, vai ir vīlies vai atvieglots, kad ne­vienu neredzēja. Patiesībā viņš vispār neredzēja nevienu sie­vieti vai bērnu. - Visi aizbēguši vai noslēpušies, - sacīja Ma­reks. - Te jau ilgi ir karš. Ļaudis zina, kas jādara.

Uz kuru pusi? - jautāja Keita. Viņa bija priekšā.

Pa kreisi, uz galvenajiem vārtiem.

Viņi nogriezās pa kreisi un gāja pa šauru ieliņu, un pēkšņi izdzirdēja aiz muguras saucienus. Atskatījās un ieraudzija ka­ravīrus skrienam uz viņu pusi. Kriss nevarēja saprast, vai ka­ravīri dzenas pakaļ viņiem vai vienkārši skrien. Gaidīt un no­skaidrot tomēr nebija ieteicams.

Mareks metās skriet; viņi visi tagad skrēja, un pēc kāda lai­ciņa Kriss atskatījies redzēja, ka karavīri atpaliek, un īsu brīdi juta pat dīvainu lepnumu: viņi noskrēja karavīrus.

Taču Mareks negribēja ievilkt šo sacīksti. Viņš spēji nogrie­zās šķērsieliņā, kurā valdīja spēcīga un riebīga smaka. Visas darbnīcas bija noslēgtas, bet starp tām veda šauras ejas. Ma­reks aizskrēja pa vienu, kas noveda viņus iežogotā pagalmā aiz darbnīcas. Pagalmā atradās milzīgas koka mucas un nojume ar koka redelēm. Šeit smaka bija gandrīz neizturama: pūsto­šas gaļas un izkārnījumu sajaukums.

Te bija miecētava.

Aši! - teica Mareks, viņi pārkāpa pār žogu un noslēpās aiz smirdošajām mucām.

Ufff! - Keita noelsās, aizspiezdama degunu. - Kas te tā smird?

Te mērcē ādas vistu mēslos, - čukstus skaidroja Kriss. - Fekālijās ir slāpeklis, kas mīkstina ādu.

Brīnišķīgi, - noteica Keita.

Sunu mēslos arī.

Lieliski.

Kriss atskatījās un redzēja vēl citas mucas un ādas, kas ka­rājās uz redelēm. Šur tur zemē gulēja siera dzeltenas vielas ču- piņas - tie bija no ādu iekšpusēm izskrāpētie tauki.

Man dedzina acis, - sacīja Keita.

Kriss norādīja uz balto kārtiņu ap apkārtējām mucām. Tās bija kaļķu mucas, spēcīgs sārmains šķīdums, kas atdalīja visas spalvas un gaļas paliekas, kad ādas bija noskrāpētas. Acis de­dzināja kaļķu izgarojumi.