Tad viņa uzmanība pievērsās ejai, kurā atskanēja skrejoši soļi un bruņu klandi. Pa žoga spraugām viņš redzēja Robertu de Ķēru ar septiņiem karavīriem. Karavīri skriedami lūkojās uz visām pusēm - meklēja viņus.
Kāpēc? Kriss brīnījās, lūkodamies gar mucas malu. Kāpēc viņus joprojām vajā? Kas viņos bija tik svarīgs, ka de Kērs nelikās ne zinis par ienaidnieku uzbrukumu un centās dabūt rokā viņus?
7
Acīmredzot meklētājiem smaka šai ejā nepatika tikpat ļoti, cik Krišam, tāpēc drīz vien de Kērs izkliedza pavēli, un viņi izskrēja no ejas ārā, uz ielas.
Ko tas nozīmē? - beidzot nočukstēja Kriss.
Mareks paraustīja plecus.
Un tad viņi atkal dzirdēja vīru klaigas un karavīru soļus, kad tie skrēja atpakaļ. Kriss sarauca pieri. Kā viņi būtu varējuši dzirdēt? Viņš pavērās Marekā, kas arī izskatījās satraukts. Viņi dzirdēja ejā de Ķēru saucam: - Ici! Ici! - Šeit… Varbūt de Kers bija atstājis vienu vīru noslēpušos. Droši vien, nodomāja Kriss. Viņš taču nebija čukstējis tik skaļi, lai viņu dzirdētu. Mareks dzīrās mesties pretī, tad pārdomāja. De Kērs un viņa vīri jau kāpa pāri žogam - pavisam astoņi, ar visiem nevarētu tikt galā.
Andrē! - iesaucās Kriss, norādīdams uz mucu. - Tas ir sārms.
Mareks pasmīnēja. - Labs ir! - viņš noteica un atspiedās pret mucu.
Viņiem visiem nācās pielikt plecu, lai izdotos apgāzt mucu. Putojošais šķīdums izlija zemē un ar straumi plūda uz karavīru pusi. Smaka bija briesmīgi kodīga. Karavīri uzreiz saprata, kas tas ir - jebkura saskare ar šo šķidrumu nodedzinātu miesu -, un rāpās atpakaļ uz žoga, lai atrautu kājas no zemes. Žoga stabi, kad tiem pieskārās sārms, sāka čurkstēt un sīkt. Žogs sāka grīļoties zem astoņu vīru svara; viņi kliedza un metās atpakaļ alejā.
Mūkam! - uzsauca Mareks. Viņš veda biedrus dziļāk mie- cētavas pagalmā. Pārrāpjoties pāri nojumei, viņi nonāca citā alejā.
• •
Bija jau vēla pēcpusdiena, gaisma kļuva rēnāka; priekšā viņi redzēja degošās zemnieku mājas, kas meta uz zemes šau- dlgas ēnas. Sākumā daži bija mēģinājuši liesmas dzēst, bet nu šīs pūles bija atmestas; jumtu salmi svila rūkdami, gaisā cēlās degošas plēnes.
Viņi gāja pa šauru taciņu starp cūku aizgaldiem. Cūkas, tuvo liesmu satrauktas, kvieca un rukšķēja.
Mareks apgāja ugunsgrēkus un devās uz dienvidu vārtiem, pa kuriem viņi bija ieradušies. Jau pa gabalu bija redzams, ka pie vārtiem rit sīva kauja; ieeju bija gandrīz pilnībā nobloķējuši zirgu līķi; Arno vīri rāpās pāri līķiem, lai tiktu klāt aizstāvjiem, kas sirdīgi pretojās ar āvām un zobeniem.
Mareks pagriezās un manījās atpakaļ cauri zemnieku saimniecībām.
Kur mēs ejam? - jautāja Kriss.
īsti nezinu, - atteica Mareks. Viņš nopētīja pilsētiņas ārējo mūri. Gar to aizskrēja karavīri - uz dienvidu vārtiem, lai mestos kaujā. - Es gribu tikt augšā uz tā mūra.
Augšā?
Tur. - Viņš norādīja uz šauru, tumšu atveri mūrī ar pakāpieniem, kas veda augšup. Viņi uzkāpa augšā uz mūra. No šā augstā skatpunkta viņi redzēja, ka arvien lielāku pilsētiņas daļu pārņem liesmas; nu jau tās bija gandrīz pie amatnieku darbnīcām. Drīz degs visa Kastelgāra. Mareks paskatījās uz laukiem otrpus mūrim. Zeme bija divdesmit pēdu lejāk. Turpat auga arī daži apmēram piecas pēdas augsti krūmi, kas likās gana piemēroti, lai samazinātu trieciena spēku. Jau metās tumšs.
Atslābinieties! - teica Mareks. - Nesasprindziniet ķermeni!
Atslābināties? - pārjautāja Kriss.
Bet Keita jau bija pārmetusies otrā pusē un karājās rokās. Viņa atlaida tvērienu un nolēca atlikušo gabalu, nokrizdama uz kājām kā kaķis. Viņa paskatījās augšup un pamāja.
Diezgan augstu, - bilda Kriss. - Es negribu salauzt kāju…
No labās puses viņi dzirdēja saucienus. Gar mūri paceltiem
zobeniem skrēja trīs karavīri.
Nu tad nesalauz, - atteica Mareks un lēca. Kriss pustumsā lēca viņam pakaļ, piezemējās, novaidējās, vēlās. Tad lēni piecēlās kājās. Nekas salauzts nebija.
Kriss jutās atvieglots un visai apmierināts ar sevi, bet tad viņam gar ausi aizbrāzās bulta un ieurbās zemē starp kājām. Karavīri jau bija uz mūra un šāva no augšas. Mareks sagrāba viņu aiz rokas un metās biezajos krūmos desmit jardu tālāk. Viņi nometās zemē un gaidīja.
Gandrīz tūdaļ virs galvas nosvilpa vēl citas bultas, taču šoreiz tās nāca no lauka puses. Palika arvien tumšāks, bet Kriss vēl spēja lejāk, pakalniņā, samanīt karavīrus zaļganmelnos apmetņos. »
- Tie ir Arno vīri! - izsaucās Kriss. - Kāpēc viņi šauj uz mums?
Mareks neatbildēja; viņš līda projām, turēdamies ar augumu cieši pie zemes. Keita līda viņam pakaļ. Nākamā bulta Krišu gandrīz nobeidza, tā saplēsa pie pleca viņa apmetni, un viņš juta īsu sāpju dūrienu.
Viņš nometās guļus zemē un līda pakaļ draugiem.
Ir labas ziņas un sliktas ziņas, - pavēstīja Daiena Krāmere, drusku pirms deviņiem no rīta ieiedama Donigera kabinetā. Donigers sēdēja pie sava datora, ar vienu roku spaidīja taustiņus, otrā turēja kolas skārdeni.
Sāc ar sliktajām, - viņš teica.
Mūsu ievainotie tika aizvesti uz Universitātes slimnīcu. Kad viņi tur vakarvakar nonāca, uzmini, kas dežurēja? Tā pati daktere, kas Galepā ārstēja Traubu. Viņu sauc Cosija.
Viena un tā pati ārste divās slimnīcās?
Jā. Universitātes slimnīca ir viņas pamatdarbavieta, bet divas reizes nedēļā viņa ir arī Galepā.
Stulbums, - noteica Donigers. - Tas ir likumīgi?
Protams. Katrā ziņā šitā Cosija smalki ņēma priekšā mūsu tehniķus. Trijus viņa pat izlaida caur MRI. Viņa bija speciāli rezervējusi skeneri, tiklīdz izdzirdēja, ka ITC notikusi avārija.
MRI? - Donigers sarauca pieri. - Tas nozīmē, viņa droši vien zinājusi, ka Traubs bija sašķelts.
Jā, - piebalsoja Krāmere. - Tāpēc ka viņi acīmredzot veikuši MRI pārbaudi arī Traubam. Tātad viņa noteikti kaut ko meklēja. Fiziskus defektus. Ķermeņa deformācijas.
Dirsa, - teica Donigers.
Viņa arī sacēla lielu jezgu ap saviem meklējumiem, sabaidīja un nokaitināja visu slimnīcu, un vēl viņa piezvanīja tam kruķim Vonekam Galepā. Izskatās, ka viņi draudzējas.
Donigers novaidējās. - Šito man vajadzēja tāpat, kā man vajag vēl vienu pakaļas caurumu!
Labās ziņas gribi dzirdēt?
Esmu gatavs.
Voneka piezvana uz Albukerkes policiju. Slimnīcā ierodas pats priekšnieks. Pāris reportieru. Visi sēž un gaida lielo sensāciju. Gaida, ka atklāsies radioaktīvs apstarojums. Gaida, ka šie spīdēs tumsā. Ko sagaida? Pamatīgu vilšanos! Visi ievainojumi ir diezgan sīki. Lielākoties no lidojošām stikla lauskām. Pat granātas šķembu brūces ir diezgan virspusējas; metāls lielākoties skāris tikai ādas slāņus.
Vispārējo kustību droši vien samazināja ūdens vairogi, - sacīja Donigers.
Jā, laikam gan. Visi tie ļaudis bija stipri vīlušies. Un tad kā kronis visam - MRI pārbaude! Trīs reizes taisa, un nekādu rezultātu. Nevienam no mūsējiem tur nebija nekādu transkripcijas kļūdu. Tas, protams, loģiski, jo viņi visi bija tikai tehniķi. Policijas priekšnieks sēž kā apdirsies. Slimnīcas direktors arī apdirsies. Reportieri notinas, lai paspētu uz ugunsgrēku kādā daudzdzīvokļu mājā. Tikmēr viens vecis ar nierakmeņiem gandrīz vai atdod galus, tāpēc ka viņam nevar iztaisīt MRI, jo aparātu, redz, aizņēmusi daktere Cosija. Tā pēkšņi sāk uztraukties, ka var palikt bez darba. Vonekam kauns pa visu ģīmi. Tagad pašiem gribas, lai visi gali ūdenī.