Teicami! - izsaucās Donigers, uzsizdams ar dūri pa galdu. Viņš plati pasmaidīja. - Tā tiem smerdeļiem vajag!
Un vēl odziņa visam pa virsu, - ar triumfu pabeidza Krāmere. - Tā franču žurnāliste, Luīze Delvēra, ir piekritusi atbraukt ekskursijā uz mūsu laboratorijām.
Beidzot! Kad?
Nākamnedēļ. Uztaisīsim viņai parasto "trulo tūri".
Izskatās, ka būs superlaba diena, - teica Donigers. - Zini, mums laikam tiešām izdosies šito putru izstrēbt. Vai tas bija viss?
Divpadsmitos tev preses konference.
Ak jā! Tas laikam jāpieskaita pie sliktajām ziņām, - bilda Donigers.
Un Sterns ir uzzinājis par aparāta veco paraugmodeli. Viņš grib doties atpakaļ. Gordons jau teica, ka tas ir pilnīgi izslēgts, bet Sterns grib, lai tu viņam apstiprini, ka viņš nevar doties.
Donigers brīdi klusēja. - Manis pēc viņš varētu doties.
Bob…
Kāpēc lai viņš nedotos?
Tāpēc, ka tas aparāts ir sasodīti nedrošs! Tam ir minimāls vairogojums. Tas nav lietots gadiem ilgi, un tiem, kas ir to lietojuši, bijušas lielas transkripcijas kļūdas. Var gadīties, ka viņš vispār neatgriežas.
Es zinu. - Donigers atmeta ar roku. - Tas viss nav problēmas pamatā.
Kas tad ir pamatā? - apjukusi jautāja Krāmere.
Bareto.
Bareto?
Vai es dzirdēju atbalsi? Daiena, domā, Dieva dēļ!
Krāmere sarauca pieri, papurināja galvu.
Atceries situāciju! Bareto aizgāja bojā brauciena pirmajās minūtēs. Tā ir? Kāds pašā brauciena sākumā piešāva viņu pilnu ar bultām.
-Jā…
Dažas pirmās minūtes, - turpināja Donigers, - ir laiks, kad visi noteikti vēl stāv pie aparātiem, kopā, kā grupa. Pareizi? Tātad - vai mums ir kāds pamats domāt, ka nogalināts tikai Bareto un neviens cits?
Krāmere neteica neko.
Daudz dcamāk, ka tie, kas nošāva Bareto, nošāva arī pārējos. Visu baru.
-Nu jā…
Tas nozīmē, ka viņi droši vien neatgriezīsies. Profesors arī neatgriezīsies. Visa grupa ir ar galiem. Nu, tas, protams, nav nekas lielisks, bet mēs varam kaut kā piesegt pazudušu cilvēku grupiņu: traģisks negadījums laboratorijā, visi līķi sadeguši superaugstā temperatūrā, vai ari lidmašīnas katastrofa… Neviens netiks gudrs.
Iestājās klusums.
Taču ir palicis Sterns, - secināja Krāmere. - Viņš visu zina.
Tieši tā.
Tātad tu gribi aizsūtīt uz turieni arī viņu. Tikt no viņa vaļā. Viss pa tīro.
Nebūt ne! - Donigers steigšus iebilda. - Nē, es to neatbalstu! Tomēr šis puisis pats piesakās. Viņš grib palīdzēt saviem draugiem. Nebūtu pareizi, ja es stātos viņam ceļā.
Bob, - sacīja Krāmere, - dažkārt tu esi riktīgi īsts maita.
Donigers pēkšņi sāka smieties. Viņam bija histēriski, līdz
aizsmakumam spalgi smiekli, gluži kā mazam bērnam. Tā smējās daudzi zinātnieki, bet Krāmerei šie smiekli vienmēr lika domāt par hiēnām.
Ja tu atļausi Sternam dodes uz turieni, tad es aizeju no darba.
Tas vēl vairāk sasmīdināja Donigeru. Viņš bija atzvēlies krēslā un smējās, atmetis galvu. Krāmere sadusmojās.
Es to nopietni teicu, Bob!
Donigers beidzot mitējās zvaigāt un slaucīja asaras no acīm. - Jā, Daiena, - viņš teica, - bet es jokoju! Skaidrs, ka Sterns nekur nevar doties. Kur ir palikusi tava humora izjūta?
Krāmere pagriezās uz iešanu. - Es pateikšu Sternam, ka viņš nekur nebrauks, - viņa sacīja. - Un es zinu, ka tu nejokoji.
Donigers atkal sāka smieties. Hiēnas zvaigas pieskandēja visus kabineta stūrus. Krāmere nikni aizcirta aiz sevis durvis.
27:27:22
Četrdesmit minūtes kāpuši pa mežainu nogāzi uz ziemeļaustrumiem no Kastelgāras, viņi beidzot bija nonākuši kalna galotnē, šā apvidus augstākajā vietā. Te varēja piestāt, atvilkt elpu un palūkoties lejup.
Ak dievs! - Skata aizgrābta, Keita noelsās.
Viņi skatījās uz upi un uz klosteri otrā krastā. Taču visvairāk viņu uzmanību piesaistīja nepieejamā pils augstu virs klostera: Larokas cietoksnis. Tas bija milzīgs! Vakaram satumstot, pilī vismaz simt logos dega gaisma, gar mūri bija izliktas lāpas. Tomēr, par spīti spožajām gaismām, cietoksnis bija draudīgs. Ārējie mūri melni slējās virs aizsarggrāvja stāvošā ūdens. Iekšpusē bija vēl viens mūra loks ar vairākiem torņiem, un pati pils tieši vidū, tai bija liela zāle un tumšs taisnstūrains tornis, kas slējās vairāk nekā simt pēdu augstumā.
Nu, vai atgādina mūsdienu Laroku? - Mareks uzbilda Keitai.
It nemaz! - Viņa papurināja galvu. - Viņa ir tik milzonīga! Tagad jau ir palicis tikai viens ārējais mūris. Te ir divi, tas papildu loks nemaz nav saglabājies.
Cik man zināms, - sacīja Mareks, - ar spēku šo cietoksni nekad nevienam nav izdevies ieņemt.
Var saprast, - teica Kriss. - Paskat, kāds izvietojums!
Austrumu un dienvidu pusē cietoksnis bija celts uz kaļķakmens klints, no kuras līdz Dordoņai sniedzās kraujš piecsimt pēdu kritums. Rietumos, kur klints nebija tik stāva, pils pievārtē bija uzbūvēti pilsētiņas akmens nami, taču ikviens, kurš dotos pa ceļu cauri pilsētiņai, galu galā atdurtos pret platu aiz- sarggrāvi un vairākiem paceļamiem tiltiem. Ziemeļos nogāze bija vēl lēzenāka, taču tur bija nocirsti visi koki, atstājot klaju lauku, - pašnāvniecisks būtu tas karapulks, kurš iedomātos tuvoties no šīs puses.
Mareks izstiepa roku. - Skatieties tur! - viņš teica.
Karavīru pulciņš pustumsā tuvojās pilij pa zemesceļu no rietumu puses. Divi vadošie bruņinieki turēja lāpas, un to gaismā viņiem izdevās sasprindzinoties saskatīt, ka šie jātnieki ir lords Olivers, sers Gijs, Profesors un pārējie Olivera bruņinieki, kas jāja divās rindās. Viņi bija tik tālu, ka pazīt varēja tikai pēc auguma un stājas, taču vismaz Krišam nebija ne mazāko šaubu par to, ko viņš redzēja.
Viņš nopūtās redzot, ka jātnieki šķērso paceļamo tiltu pār aizsarggrāvi un izjāj cauri lielam vārtu namam ar diviem pus- apaļiem tornīšiem - tā sauktajiem dubult-D vārtiem, jo tornī- ši, no augšas skatoties, tiešām atgādināja D burtus. Sargkareivji no torņiem nolūkojās atjājējos.
Aiz vārtu nama jātnieki nonāca slēgtā pagalmā. Tur bija uzceltas vairākas garas koka ēkas. - Tās ir karavīru barakas, - sacīja Keita.
Šķērsojusi šo pagalmu, grupa pa otru tiltu pārjāja pāri otram aizsarggrāvim, nonākot otrā vārtu namā ar vēl lielāku torņu pāri: šie bija trīsdesmit pēdu augsti, daudzās šaujamlūkās spīdēja gaisma.
No zirgiem viņi nokāpa tikai pašā pils iekšpagalmā. Olivers
veda Profesoru uz lielo zāli; viņi nozuda iekštelpās.
•
- Profesors teica: ja mēs tiksim šķirti, tad mums jāiet uz klosteri un jāsameklē brālis Marsels, kam ir atslēga. Droši vien viņš domāja atslēgu uz slepeno eju, - sacīja Keita.
Mareks pamāja. - To mēs arī darīsim. Drīz būs pavisam tumšs. Tad varēsim iet.
Kriss paskatījās lejup pa kalna nogāzi. Tumšajos laukos viņš redzēja karavīru grupiņas, izvietojušās līdz pat upes krastam. Viņiem būs jātiek garām visiem šiem karavīriem. - Tu gribi iet uz klosteri naktī?
Mareks pamāja. - Lai cik tas izskatītos bīstami, - viņš teica, - rit no rīta būs vēl sliktāk.
Mēnesnīcas nebija. Debesis bija melnas un zvaigžņotas, tikai paretam tajās aizslīdēja kāds mākonis. Mareks veda viņus lejup tumšajā ainavā, garām degošajai Kastelgārai. Kriss pārsteigts atklāja, ka, acīm pierodot, zvaigžņu gaismā var redzēt gluži labi. Droši vien tāpēc, ka gaiss nav piesārņots, viņš nodomāja. Viņš atcerējās lasīto, ka agrākajos gadsimtos Venera bijusi redzama pie debesīm arī dienā, tāpat kā tagad mēness. Protams, nu jau simtiem gadu tas nav iespējams.