Viņš bija ari pārsteigts par pilnīgo klusumu naktī. Visskaļākie dzirdamie trokšņi bija viņu pēdu švīkstoņa zālē un aizskarto krūmelu iečabēšanās. >
- Iesim uz taku, - čukstēja Mareks. - Pēc tam lejā uz upi.
Iešana bija lēna. Mareks bieži apstājās, noliecies pie zemes, pāris minūšu ieklausījās un tikai tad gāja tālāk. Pagāja gandrīz stunda, līdz viņi nonāca pie zemjainās takas, kas veda no pilsētiņas uz upi. Taka blāvi iezīmējās iepretī tumšajai zālei un krūmājiem ap to.
Šeit Mareks apstājās un apsēdās. Ap viņiem valdīja pilnīgs klusums. Bija dzirdama tikai viegla vējiņa pūsma. Kriss kļuva nepacietīgs, gribēja drīzāk iet. Kad gaidīts bija veselu minūti, viņš sāka slieties kājās.
Mareks atspieda viņu atpakaļ un pielika pirkstu pie lūpām.
Kriss ieklausījās. Jā, ne tikai vējiņš bija dzirdams. Kaut kur skanēja arī cilvēku čuksti. Viņš sasprindzināja dzirdi. Kaut kur priekšā kāds klusi ieklepojās. Vēl viens kāsiens, jau tuvāk, viņu ceļa pusē.
Mareks norādīja pa kreisi un pa labi. Kriss redzēja vāri pazibam sudrabu - bruņas zvaigžņu gaismā - starp krūmiem pie takas.
Kaut kas iečabējās vēl tuvāk.
Karavīri abās takas pusēs gaidīja slēpnī.
Mareks rādīja, ka jāatgriežas, no kurienes nākuši. Viņi klusi atstāja taku.
Kur tagad? - čukstēja Kriss.
Jāturas nostāk no takas. Iesim pie upes no austrumiem. Uz to pusi. - Mareks norādīja, un viņi devās ceļā.
Kriss tagad bija sasprindzis, centās ieklausīties ikkatrā troksnītī. Viņu pašu soļi bija tik skaļi, ka noslāpēja visas citas skaņas. Tagad viņš saprata, kāpēc Mareks bija dk bieži stājies. Tikai tā varēja pārliecināties, vai tuvumā nav kāds cits.
Viņi aizgāja divsimt jardu prom no takas, tad nogriezās uz upes pusi, virzīdamies caur laukiem, kur bija izcirsts mežs. Kaut arī bija gandrīz pilnīgi melna tumsa, Kriss jutās neaizsargāts. Laukus ierobežoja zemi akmens žogi, tātad vismaz kaut kāds aizsegs bija pieejams. Tomēr sajūta bija nedroša, un, kad viņi atkal nonāca krūmājos, kur bija pavisam tumšs, viņš atviegloti nopūtās.
•
•
Šī klusā, melnā pasaule viņam bija pilnīgi sveša, tomēr viņš ātri tai pielāgojās. Pat vissīkākajās kustībās, vismazākajos troksnīšos slēpās briesmas. Kriss gāja salīcis, sasprindzis, piesardzīgi sperdams katru soli, nemitīgi grozīdams galvu te pa labi, te pa kreisi.
Viņš jutās kā meža zvērs un atcerējās, kā Mareks pils istabas cīniņā bija atiezis zobus - gluži kā pērtiķis. Viņš paskatījās uz Keitu un redzēja, ka arī tā ir tikpat salīkusi un saspringusi.
Nezin kāda iemesla pēc Kriss pēkšņi sāka domāt par semināra telpu Jeilas universitātes Pībodija muzeja otrajā stāvā. Tajā bija krēmkrāsas sienas, pulēta tumša koka apdare, un aspiranti sēdēja ap garu galdu un strīdējās: par to, vai procesuālā arheoloģija ir pirmām kārtām vēsturiska vai pirmām kārtām arheoloģiska; vai formālie kritēriji ir svarīgāki par lietiskajiem; vai izcelsmes doktrīnās neslēpjas iesīkstējuši aizspriedumi.
Nav brīnums, ka viņi strīdējās. Šie jautājumi bija tīras abstrakcijas, tās sastāvēja tikai un vienīgi no tukša gaisa - kaut ari sakarsēta. Šīs tukšās diskusijas nevarēja vest ne pie kāda rezultāta; jautājumi bija neatbildami. Un tomēr sarunas bija ļoti intensīvas, emociju pārpilnas! Kur šīs kaislības radās? Vai nebija vienalga? Tagad viņš vairs nevarēja atcerēties, kāpēc tas viss bija licies tik svarīgi.
Akadēmiskā pasaule likās atkāpjamies tālumā, tā izbalēja atmiņā, kamēr viņš pa tumšo nogāzi gāja uz upi. Tomēr, lai cik stipras bailes viņš juta šai vakarā, lai cik saspringts un dzīvībai bīstams bija šis gājiens, tajā jautās kaut kas ļoti īstens un iedrošinošs, pat uzmundrinošs un…
Kaut kur noknikšķēja zariņš. Viņš sastinga.
Ari Mareks un Keita sastinga.
Krūmos pa kreisi nočabēja lapas, atskanēja tāds kā īss rūciens. Viņi palika nekustīgi. Mareks sažņaudza zobena spalu.
Un viņiem garām paslīdēja neliels tumšs mežacūkas siluets.
- Vajadzēja nožmiegt, - čukstēja Mareks. - Es esmu izsalcis.
Viņi turpināja ceļu, un tad Kriss aptvēra, ka ne jau viņi bija izbiedējuši ruksi. Tagad viņš skaidri saklausīja daudzu skrejošu soļu troksni. Čabēja, švīkstēja krūmu lapotnes, kad skrējēji lauzās tām cauri. Tuvodamies.
•
Mareks sarauca pieri.
Viņš tumsā redzēja pietiekami labi, lai brīžiem manītu pazibam bruņu metālu. Izskatījās, ka tur ir septiņi vai astoņi karavīri, kas steidzīgi virzījās uz austrumiem, palaikam noslēpdamies krūmos un klusi nogaidīdami.
Kas te, sasodīts, notika?
Šie karavīri bija pie zemjainās takas un gaidīja viņus. Tagad viņi gāja uz austrumiem, lai būtu priekšā tur.
Kāpēc?
Viņš palūkojās uz Keitu, kas bija notupusies viņam blakus. Viņa izskatījās nobijusies.
Kriss uzsita Marekam uz pleca. Kriss papurināja galvu - lai klusē! - un izteiksmīgi norādīja arī uz ausi.
Mareks pamāja, ieklausījās. Sākumā viņš dzirdēja tikai vēju. Viņš neizpratnē paskatījās uz Krišu, kas ar žestu parādīja, lai piesit pie auss, proti, lai ieslēdz aparātiņu.
Mareks piesita pie auss.
Pēc maza ieslēgšanās čerkstiņa viņš neko nedzirdēja. Viņš paraustīja plecus, bet Kriss ar augšupvērstām delnām rādīja, lai pagaida. Mareks gaidīja. Tikai pēc dažiem klusas klausīšanās mirkļiem viņš sāka sadzirdēt klusu, ritmisku otra cilvēka elpu.
Viņš paskatījās uz Keitu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa pamāja. Viņš pavērās Krišā. Tas arī pamāja. Visi saprata: neviens lai netaisa nekādu troksni.
Mareks atkal saspringti ieklausījās. Viņš joprojām dzirdēja aparātiņā kluso elpošanas skaņu.
Taču tā nenāca ne no viena no viņiem.
»
No kāda cita.
Kriss čukstēja: - Andrē! Tas ir pārāk bīstami! Nešķērsosim šonakt upi!
Labi, - atčukstēja Mareks. - Iesim atpakaļ uz Kastelgāru un pārlaidīsim nakti tur. Paslēpsimies kaut kur pie mūriem.
-Jā, sarunāts.
Ejam.
Viņi tumsā pamāja cits citam, tad piesita pie auss un izslēdza katrs savu aparātiņu.
Viņi notupās un gaidīja.
Pēc dažiem mirkļiem viņi dzirdēja, ka karavīri atsāk savu gājumu, viņi atkal lauzās caur krūmiem. Šoreiz viņi gāja kalnup - atpakaļ uz Kastelgāru.
Viņi nogaidīja vēl piecas sešas minūtes un tad devās lejup,
projām no Kastelgāras.
» •
Pie svarīgā atklājuma pirmais bija nonācis Kriss. Vakarā, kāpjot lejā no kalna, viņš bija aizgainījis no auss odu un ar šo kustību netīšām ieslēdzis auss aparātiņu; neilgi pēc tam viņš bija dzirdējis kādu nošķaudāmies.
Un neviens no viņiem nebija šķaudījis.
Dažus brīžus vēlāk viņi bija uzdūrušies mežacūkai, un tad viņš izdzirdēja kādu piepūlē paātrināti elpojam. Keita un Mareks tobrīd bija kopā ar viņu un vispār nekustējās.
Tieši tad viņš skaidri saprata, ka auss aparātiņš ir arī kādam citam, un, tagad pārdomājot, viņam radās apjausma, kas tas varētu būt par aparātiņu. Gomesas. Kāds to droši vien paņēmis no Gomesas nocirstās galvas. Vienīgā problēma ar šo variantu…
Mareks piebikstīja viņam un rādīja uz priekšu.
Keita smaidīdama rādīja paceltu īkšķi.
•
•
Gar upes krastu ņirbinājās sīksīki vilnīši. Vispār Dordoņa šeit bija plata un rāma; pretējo krastu tumsā tikpat kā nevarēja redzēt; tur neskaidri melnēja koku un biezu krūmāju līnija. Nekādas kustības nebija redzamas. Paveroties augšup, pret straumi, Kriss tik tikko spēja samanīt dzirnavu tilta tumšās kontūras. Viņš zināja, ka naktī dzirnavas ir slēgtas, jo pat sveces liesmiņa varētu izraisīt sprādzienu miltu putekļiem pārpilnajā gaisā. Tāpēc darbi ritēja tikai dienas gaismā.