Mareks piedūrās Kriša rokai un rādīja uz pretējo krastu. Kriss paraustīja plecus; viņš neko neredzēja.
Mareks rādīja atkal.
Samiedzis acis, Kriss pamanīja četras baltas dūmu strēlītes ceļamies debesīs. Bet, ja tās nāca no ugunskuriem, kāpēc nebija redzama uguns?
Viņi gāja gar krastu augšup un pēc kāda laiciņa ieraudzīja pie krasta piesietu laivu. Straumē zvārodamās, tā skārās pie upes dibena akmeņiem. Mareks lūkojās uz pretējo krastu. Tagad viņi bija drusku attālinājušies no dūmiem.
Viņš rādīja uz laivu. Vai riskēt?
Kriss zināja, ka otra iespēja ir šķērsot upi peldus. Nakts bija auksta, un viņam negribējās mērcēties. Viņš pamāja uz laivas pusi.
Keita ari.
Viņi sakāpa iekšā, un Mareks klusi pārairēja viņus pāri Dordonai.
Keita sēdēja blakus Krišam un domāja par viņu sarunu, pirms dažām dienām šķērsojot šo pašu upi. Pirms cik dienām tas īsti bija? Padomājot izrādījās, ka tikai pirms divām. Sajuta gan bija tāda, ka pagājušas jau vairākas nedēļas.
Viņa, samiegusi acis, vēroja pretējo krastu - vai nebūs redzama kāda kustība. Kaut ari laiva bija tikai tumšs veidols tumšā ūdenī uz tumša kalna fona, tā tomēr būtu redzama, ja kāds skatītos.
Tomēr likās, ka neviens neskatās. Otrs krasts jau bija tuvāk, un drīz vien laiva šņākdama ieslīdēja krasta niedrājā un pēdīgi atdūrās smiltīs. Viņi izkāpa ārā un ieraudzīja šauru zem- jainu taku gar upes krastu. Mareks pielika pirkstu pie lūpām un devās lejup pa taku. Viņš gāja dūmu virzienā.
Biedri piesardzīgi sekoja.
Pēc dažām minūtēm atbilde bija rokā. Gar upes krastu bija ik pa gabaliņam iekurti četri ugunskuri. Tiem apkārt bija uzbērti nelieli valnīši, nostiprināti ar salauztu bruņu gabaliem, tā ka redzami bija tikai dūmi.
Neviena karavīra gan nebija.
- Vecs triks, - pačukstēja Mareks. - Ugunskuri maldina attiecībā uz spēku izvietojumu.
Keitai nebija īsti skaidrs, ko ar šo "veco triku" varētu panākt. Varbūt radīt iespaidu par lielāku spēku un karotāju skaitu, nekā uzbrucējiem patiesībā bija. Mareks veda viņus gar atstāto ugunskuru rindu uz vairākiem citiem, tālāk pie upes. Viņi bija tuvu pie ūdens, dzirdēja vilnīšu skalošanos. Kad viņi tuvojās pēdējam ugunskuram, Mareks pēkšņi apmetās uz papēža un notupās. Arī Keita un Kriss notupās, un tad viņi izdzirdēja balsis, kas dziedāja dzērāju dziesmu ar daudziem atkārtojumiem; piedziedājumā bija teikts: "Alus manim miegu dara, alum ira tāda vara…"
Tas turpinājās bezgalīgi. Ieklausījusies Keita nosprieda, ka dziesma ir visai līdzīga vienai otrai vēl šodien dziedātajai. Paceļot galvu, viņa varēja saredzēt pusduci karavīru zaļganmel- nos tērpos. Viņi sēdēja ap ugunskuru, dzēra un skaļi dziedāja. Varbūt viņiem bija pavēlēts taisīt lielu troksni, lai attaisnotu daudzos ugunskurus.
Mareks pamāja, ka jādodas atpakaļ. Viņi pavirzījās nostāk, tad Mareks aizveda viņus pa kreisi, projām no upes. Pie upes atrodamais koku aizsegs palika aiz muguras, un tagad viņi atkal gāja pa klajiem laukiem. Keita aptvēra, ka tie ir tie paši lauki, kuros viņi bija no rīta. Drīz vien pa kreisi jau varēja manīt vārās dzeltenas gaismiņas klostera augšējos logos. Tur droši vien strādāja mūki. Tieši priekšā bija zemnieku māju salmu jumtu kontūras.
Kriss norādīja uz klosteri. Kāpēc viņi neiet turp?
Mareks ar žestu paskaidroja: visi guļ.
Kriss paraustīja plecus: nu un tad?
Mareks rādīja pamošanos, iztrūkšanos. Likās, viņš gribēja paust, ka ierašanās nakts vidū izraisīs sajukumu.
Kriss atkal paraustīja plecus.
Mareks pašūpoja rādītājpirkstu: nav laba ideja. - No rīta, - viņš pačukstēja.
Kriss nopūtās.
Mareks pagāja garām zemnieku mājām, līdz nonāca pie kādas izdegušas būdas - te bija tikai četras sienas un melnas jumta siju paliekas. Durvis bija vaļā, uz tām - sarkana svītra. Mareks ieveda viņus iekšā. Keita tumsā tikpat kā nevarēja saredzēt sarkano svītru.
Būdā bija izaugusi gara zāle; mētājās daži sasisti māla trauki. Mareks sāka čamdīties pa zāli, līdz uzgāja divus podus ar apdauzītām malām. Keitai tie atgādināja naktspodus. Mareks uzmanīgi nolika tos uz apdegušas palodzes. - Kur mēs gulēsim? - čukstēja Keita.
Mareks norādīja uz zemi.
- Kāpēc mēs nevaram iet uz klosteri? - viņa čukstēja, rādīdama, ka virs galvas taču klaja debess. Nakts bija auksta. Viņa bija izsalkusi. Viņa ilgojās pēc slēgtas telpas komforta.
Nav droši, - atčukstēja Mareks. - Gulēsim šeit.
Viņš nogūlās zemē un aizvēra acis.
Kāpēc nav droši? - jautāja Keita.
Tāpēc, ka kādam svešam ir auss aparātiņš. Un viņi zina, kurp mēs dodamies.
Es deši gribēju ar tevi parunāt par… - iesāka Kriss.
Ne tagad, - neatvērdams acis, atteica Mareks. - Guli!
Keita nogūlās - un Kriss viņai blakus. Keita piespiedās
viņam ar muguru. Tas bija tikai siltuma pēc. Te bija sasodīti auksts.
Viņa dzirdēja tālumā ducinām pērkonu.
•
Drusku pēc pusnakts sāka līt. Keita juta lāses sitamies sejā un piecēlās, kad sākās īsts gāziens. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja nelielu griestu fragmentu, kas nebija pavisam nodedzis. Viņa aizgāja zem tā, apsēdās pie pašas sienas un iekārtojās - atkal cieši kopā ar Krišu. Pienāca Mareks, nogūlās viņiem pie kājām un uzreiz atkal aizmiga. Keita redzēja, ka lietus lāses pil viņam uz vaigiem, bet Mareks jau krāca.
Rita saulē virs pakalniem cēlās seši gaisa baloni. Pulkstenis bija gandrīz vienpadsmit. Uz viena no baloniem bija zigza- ga raksts, kas Sternam atgādināja navaho smilšu gleznas.
Man ļoti žēl, - sacija Gordons, - bet atbilde ir "nē". Jūs nevarat doties uz turieni šajā paraugmodelī, Deivid. Tas tomēr būtu pārāk bīstami.
Kāpēc? Man likās, ka tas viss bija ļoti droši. Drošāk nekā vadīt mašīnu. Kur slēpjas briesmas?
Es jums stāstīju, ka mums nav transkripcijas kļūdu - kļūdas, kas var gadīties atjaunošanas procesā, - sacīja Gordons. - Faktiski tas nav gluži precīzi.
-Jā?
Pareizak būtu sacīt, ka mes nevaram atrast nekādās kļūdu pēdas. Tomēr tās droši vien parādās katra brauciena laikā. Tās vienkārši ir pārāk sīkas, lai tās varētu pamanīt. Taču, tāpat kā ar radiāciju, arī transkripcijas kļūdas uzkrājas. Pēc viena brauciena neko nevar redzēt, bet pēc desmit vai divdesmit braucieniem tās jau kļūst manāmas. Tā var būt svītriņa uz ādas, kas atgādina rētu. Vai arī svītriņa acs radzenē. Vai arī var sākt izpausties, piemēram, diabēta vai asinsrites traucējumu simptomi. Kad tas notiek, vairs nedrīkst doties jaunos braucienos. Tāpēc ka nevar atļauties problēmu saasināšanos. Tas nozīmē, ka braucienu limits ir izsmelts.
Un tas ir noticis?
-Jā. Ar dažiem laboratorijas dzīvniekiem. Un ar dažiem cilvēkiem. Ar celmlaužiem - tiem, kas lietoja šo paraugmodeli.
Sterns brīdi vilcinājās. - Kur šie cilvēki tagad ir?
Lielākā daļa vēl ir šeit. Strādā pie mums. Taču braucienos vini vairs nedodas. To vini nevar.
> >
Labi, - noteica Sterns, - bet es runāju tikai par vienu braucienu.
Un mēs ļoti ilgi neesam lietojuši šo aparātu un neesam to kalibrējuši, - turpināja Gordons. - Varbūt tas darbojas, kā nākas, bet varbūt ne. Padomājiet: ja nu jūs dodades turp, ierodaties tūkstoš trīs simti piecdesmit septītajā gadā un atklājat, ka transmisijas kļūdas ir pārāk lielas, lai atgrieztos. Tāpēc ka nevarētu riskēt ar jaunām kļūdām.