Jūs sakāt, ka tad man būtu jāpaliek tur. -Jā.
Vai tas ar kādu agrāk jau ir noticis? - jautāja Sterns.
Gordons ieturēja pauzi. - Varbūt.
Jūs gribat teikt, ka ari tieši tagad tur kāds ir?
Varbūt, - atkārtoja Gordons. - Mēs neesam par to pārliecināti.
Bet to taču ir ļoti svarīgi zināt! - pēkšņi iejūsmojies, izsaucās Sterns. - Jūs rnan sakāt, ka varbūt tur jau kāds ir, kas varētu viņiem palīdzēt.
Es nezinu, - sacīja Gordons, - vai no šā konkrētā cilvēka var gaidīt palīdzību.
Bet vai mums nevajadzētu viņiem to paziņot? Brīdināt?
Mums nav nekādu iespēju kontaktēties ar viņiem.
Bet es domāju, - sacīja Sterns, - ka tomēr ir tāda iespēja.
16:12:33
Kriss pamodās rītausmā - drebēdams un nosalis. Debesis bija bālganpelēkas, virs zemes plīvuroja plāna migliņa. Viņš sēdēja vienīgajā vēl pārjumtajā istabas stūri, atspiedies pret sienu, pievilcis ceļgalus pie zoda. Keita sēdēja viņam blakus, vēl aizmigusi. Viņš pastiepās, lai paskatītos laukā, un saviebās pēkšņās sāpēs. Visi muskuļi likās krampju savilkti un smeldza - gan kājas, gan rokas, gan krūtis un viss pārējais. Pagriežot galvu, iesāpējās kakls.
Viņš pārsteigts atklāja, ka viņa tunikas plecs ir stīvs no sakaltušām asinīm. Acīmredzot bulta vakarvakar tomēr skārusi viņu pietiekami, lai izraisītu asiņošanu. Kriss izmēģinājuma pēc pakustināja roku, sāpēs sakoda zobus, tomēr nosprieda, ka rokai nekas nekaiš.
Viņš drebinājās rīta drēgnumā. Visvairāk viņam tagad gribējās sasildīties pie ugunskura un kaut ko ieēst. Vēders rūca. Ēsts nebija vairāk kā divdesmit četras stundas. Un mocīja arī slāpes. Kur lai viņi dabū ūdeni? Vai no Dordoņas varēja dzert? Vai ari vajadzēs atrast kādu avotu? Un kur viņi tiks pie ēdamā?
Kriss pagriezās, lai pajautātu Marekam, taču Mareka tur vairs nebija. Viņš pagriezās, lai pārlūkotu māju, - iecirtās sāpes, asas sāpes, - taču Mareka nebija.
Viņš jau dzīrās slieties kājās, kad izdzirdēja tuvojamies soļus. Mareks? Nē, viņš nosprieda: bija dzirdami vairāku cilvēku soļi. Un viņš dzirdēja arī klusu bruņukrekla klinkstoņu.
Soļi tuvojās, tad apstājās. Kriss aizturēja elpu. Pa labi, nieka trīs pēdas no viņa galvas, atvērtajā logā parādījās bruņu cimds un atspiedās uz palodzes. Piedurkne virs cimda bija zaļa, ar melnu maliņu.
Arno viri.
- Hic nemo habitavit nuper, - sacīja vīrieša balss.
No durvju puses atskanēja atbilde: - Et intellego quare. Specta, porta habet signum rubrum. Estne pestilentiae?
- Pestilentia? Certo scisne? Abeamus!
Roka ātri atrāvās, soļi aizsteidzās projām. Auss aparātiņš neko nebija pārtulkojis, jo bija izslēgts. Vajadzēja paļauties uz savām latīņu valodas zināšanām. Vai pestilentia nebija "mēris"? Laikam bija. Karavīri bija ieraudzījuši zīmi uz durvīm un ātri attālinājušies.
Jēziņ, viņš nodomāja, vai šī būtu mēra piemeklēta māja? Vai tāpēc tā nodedzināta? Vai viņi vēl varēja aplipt ar mēri? Viņš domāja par to, kad ar šausmām ieraudzīja no garās zāles izlie- nam melnu žurku un aizskrienam pa durvīm. Kriss nodrebi- nājās. Keita pamodās un nožāvājās. - Cik pulkstenis?
Kriss piespieda pirkstu viņai pie lūpām un papurināja galvu.
Viņš vēl dzirdēja aizejošos soļus un rīta miglas apslāpētās balsis. Kriss pielavījās pie loga un piesardzīgi paskatījās laukā.
Viņš redzēja vismaz duci karavīru zaļganmelnajās Arno formās. Viņi pēc kārtas pārbaudīja zemnieku mājas pie klostera mūriem. Tad viņš ieraudzīja Mareku tuvojamies karavīriem. Mareks bija salīcis, gāja pievilkdams kāju. Viņam bija rokās kaut kādi zaļumi. Karavīri viņu apturēja. Mareks padevīgi palocījās. Viss viņa augums likās mazs un vārgs. Viņš parādīja karavīriem, kas viņam rokās. Karavīri nosmējās un atgrūda viņu. Mareks gāja tālāk, joprojām salīcis un pazemīgs.
•
Keita noskatījās, kā Mareks paiet garām viņu izdegušajam namiņam un pazūd aiz klostera mūra stūra. Skaidrs, viņš negribēja, karavīriem redzot, nākt šurp.
Kriss bija atlīdis atpakaļ pie sienas un viebās sāpēs. Izskatījās, ka viņam ievainots plecs, uz tunikas bija sakaltušas asinis. Viņa palīdzēja Krišam to atpogāt, viņš sarāvās un iekoda lūpā. Keita uzmanīgi atvilka sānis vaļīgo linu apakškreklu un ieraudzīja, ka visa viņa krūšu kreisā puse ir pretīgi tumšsarkana ar dzeltenīgu melnumu gar malām. Tas droši vien no pīķa trieciena.
Redzot Keitas sejas izteiksmi, viņš jautāja: - Briesmīgi?
Cerams, tikai apdauzīts. Varbūt kāda riba ielauzta.
Baigi sāp.
Keita atvilka kreklu no pleca, atsedzot bultas brūci. Tas bija slīps divcollīgs plēsums ādas virskārtā, klāts ar biezu kreveli.
Kā tur izskatās? - jautāja Kriss, vērodams Keitas sejas izteiksmi.
Pušu ir, bet tikai āda.
Iekaisis?
Nē, izskatās tīrs.
Viņa pavilka Krišam nost tuniku un redzēja, ka tumšsarkani sasitumi ir arī uz muguras, sāniem un padusē. Likās, ka viss augums viņam ir vienos sasitumos. Tam noteikti jābūt ārkārtīgi sāpīgi. Keita bija pārsteigta, ka viņš gandrīz nemaz nesūdzas. Galu galā šis pats čalis bija nesen skandalējies, ja viņa rīta omlete bija cepta nevis ar svaigām, bet žāvētām baravikām. Tas pats, kurš varēja sapūsdes, ja viņam negaršoja citu izraudzītais vīns.
Keita sāka pogāt ciet viņa tuniku. Kriss neļāva. - Es pats!
Es palīdzēšu…
Es varu to izdarīt.
Keita parāvās nost, pacēla delnas. - Es jau neko.
Šā vai tā man tās rokas jāiekustina, - viņš teica, saviebdamies pie katras pogas. Viņš aizpogāja visas. Taču pēc tam aizvērtām acīm atzvēlās pret sienu, nosvīdis no piepūles un sāpēm.
Kris…
Viņš atvēra acis. - Viss ir kārtībā. Neuztraucies par mani! Tiešām, viss ar mani ir kārtībā.
Un viņš tiešām tā domāja.
Keitai bija tāda sajūta, it kā viņa sēdētu blakus svešiniekam.
•
•
Kad Kriss bija ieraudzījis savu plecu un krūtis - tās bija kauta lopa gaļas krāsā -, viņš bija pārsteigts pats par savu reakciju. Ievainojumi bija pamatīgi. Viņš bija domājis, ka tādā reizē jutīs šausmas vai bailes. Taču viņu pārņēma pēkšņa viegluma, pat bezrūpības sajūta. No sāpēm viņam varēja aizcirsties elpa, bet sāpes nebija galvenais. Viņam bija vienkārši prieks par to, ka viņš ir dzīvs un ka priekšā ir jauna diena. Viņa pierastā žēlošanās, sīkumainība un nedrošība pēkšņi likās bezjēdzīga. Viņš atklāja, ka to vietā radies nebeidzamas enerģijas avots - gandrīz vai agresīvs dzīvīgums, kādu viņš neatcerējās agrāk piedzīvojis. Viņš juta, kā enerģija strāvo caur augumu, gluži kā siltums. Visa apkārtējā pasaule likās dzīvīgāka, taustāmāk sajūtama nekā jebkad agrāk.
Krišam šī pelēcīgā rītausma likās pirmatnīgi skaista. Drēgnajā gaisā bija jaušama slapjas zāles un miklas zemes smarža. Mūra akmeņi balstīja muguru. Pat sāpes likās noderīgas, jo tās sadedzināja visas nevajadzīgās sajūtas. Viņš jutās atslogots, modrs, gatavs visam. Šī bija citāda pasaule ar citādiem likumiem.
Un pirmo reizi viņš jutās tajā iekļāvies.
Pilnīgi iekļāvies.
Kad karavīri bija aizgājuši, Mareks atgriezās. - Vai jūs sapratāt, kas bija noticis? - viņš jautāja.