Nē. Kas?
Viņi meklēja trīs bēgļus no Kastelgāras: divus vīriešus un vienu sievieti.
Kāpēc?
Arno grib ar viņiem runāt.
Vai nav lieliski būt populāram? - Kriss pasmīnēja. - Mēs esam visiem vajadzīgi.
Mareks pasniedza katram mitru zāļu un lapu kumšķi. - Lauku labumi. Tās ir brokasds. Ēdiet nost!
Kriss trokšņaini gremoja zāles. - Garšīgi, - viņš teica. Viņš neliekuļoja.
Šitā
ar robainajam lapām ir zeltpīpene, der pret sāpēm. Šis baltais ir no vītola mizas, noņems uztūkumu.
- Paldies! - sacīja Kriss. - Iet kā smērēts!
Mareks neticīgi skatījās uz viņu. - Ar viņu viss kārtībā? - viņš jautāja Keitai.
Nu, faktiski man liekas, ka vislabākajā kārtībā.
Labi, nu tad grauziet nost un iesim uz klosteri. Cerams, izdosies tikt garām sargiem.
Keita norāva parūku. - Tā nebūs problēma, - viņa sacīja.
- Vini meklē divus vīriešus un sievieti. Nu, kam ir asākais nazis?
•
Par laimi, viņas mati jau bija diezgan īsi; Marekam vajadzēja tikai dažas minūtes, lai apšķibītu garākās šķipsnas un pielīdzinātu. Kamēr viņš darbojās, Kriss sacīja: - Es te domāju par vakardienas vakaru.
Jā, - atsaucās Mareks. - Acīmredzot kādam ir ausu aparātiņš.
»
Tieši tā, - piekrita Kriss. - Un es domāju, es zinu, no kurienes tas varētu būt radies.
No Gomesas, - teica Mareks.
Kriss pamāja. - Tā man liekas gan. Tu taču no viņas to nepaņēmi?
Nē, neienāca prātā.
Es domāju, to var ari vienkārši tāpat iebāzt sev ausī, kaut ari tad tas tik stingri neturētos.
Jā, - sacīja Mareks. - Jautājums vienīgi: kas to būtu darījis? Te taču ir četrpadsmitais gadsimts! Tāds sārts štruntiņš, kas runā visādās balsis, taču ir īsta velna būšana! Ikviens, kas to atrastu, būtu šausmās. Ja arī kāds būtu pacēlis, tad nomestu kā karstu ogli - un uzreiz sabradātu. Vai arī bēgtu kā ārprātīgs.
Zinu, - teica Kriss. - Tāpēc katru reizi, kad es par to domāju, man nāk prātā tikai viena iespējama atbilde.
Mareks pamāja. - Tie maitas mums nepateica.
Ko nepateica? - jautāja Keita.
Ka šeit ir vēl kāds no, sacīsim, mūsējiem. Proti, no divdesmitā gadsimta.
-Tā ir vienīgā iespējamā atbilde, - piebalsoja Kriss.
Bet kurš? - jautāja Keita.
Kriss par to bija domājis visu ritu. - De Kērs, - viņš teica. - Tam jābūt de Kēram.
Mareks šūpoja galvu.
Padomā! - turpināja Kriss. - Viņš šeit ir tikai gadu, vai ne? Neviens nezina, no kurienes viņš te uzradies, vai ne? Viņš ir pielaizījies Oliveram un ienīst mūs visus, jo zina, ka arī mēs to varētu. Viņš veda karavīrus prom no miecētavas, aizgāja jau līdz ielai, un tad mēs ierunājāmies - un viņš uzreiz metās atpakaļ! Es tev saku, tam jābūt de Kēram.
Ir tikai viena problēma, - sacīja Mareks. - De Kērs lieliski runā oksitāniešu valodā.
Nu, tu taču ari.
Nē. Es runāju kā neveikls ārzemnieks. Jūs abi klausījāties tikai aparātiņa tulkojumu. Es klausījos viņos pašos. De Kērs runā kā iedzimtais. Viņš runā pavisam tekoši, un viņa akcents ir tāds pats kā pārējiem. Un divdesmitajā gadsimtā oksitāniešu valoda jau ir mirusi. Nav iespējams būt no mūsu gadsimta un tā runāt. Viņam jābūt iedzimtajam.
Varbūt viņš ir valodnieks.
Mareks pakratīja galvu. - Tas nav de Kērs, - viņš teica. - Tas ir Gijs Malegāns.
Sers Gijs?
Noteikti, - uzsvēra Mareks. - Man viņš likās aizdomīgs kopš tā laika, kad mūs noķēra tajā ejā. Atceries? Mēs tur bijām gandrīz pavisam klusi, bet viņš atvēra durvis un noķēra mūs! Viņš pat nepūlējās izlikties pārsteigts. Viņš neizvilka zobenu. Vienkārši ņēma un sauca apsardzi, jo viņš jau zināja, ka mēs tur būsim.
Bet tā taču tas nenotika! - iebilda Kriss. - Ienāca sers Daniels.
Tiešām? - atjautāja Mareks. - Es kaut kā neatceros, ka būtu redzējis viņu ienākam.
Vispār, - sacīja Keita, - es domāju, ka Krišam varētu būt taisnība. Tas varētu būt de Kērs, jo es biju tajā ejā starp kapelu un pili, diezgan augstu uzrāpusies gar kapelas sienu, un de Kērs pavēlēja karavīriem jūs nogalināt. Es atceros, ka biju pārāk tālu, lai tik skaidri dzirdētu viņa vārdus. Tomēr es tos dzirdēju.
Mareks cieši skatījās uz viņu. - Un kas notika pēc tam?
Tad de Kērs kaut ko pačukstēja vienam karavīram… To es nevarēju saklausīt.
Pilnīgi pareizi! Tāpēc ka viņam nav ausu aparātiņa. Ja būtu, tad tu būtu dzirdējusi visu, ieskaitot čukstus. Bet viņam nebija. Tas ir sers Gijs. Kas nogrieza Gomesai galvu? Sers Gijs un viņa viri. Kas visticamāk varēja tikt atpakaļ pie līķa un dabūt aparātiņu? Sers Gijs. Pārējie nobijās no mūsu aparāta zibi- nāšanās. Tikai sers Gijs nenobijās. Tāpēc ka viņš zināja, kas tas ir. Viņš ir no mūsu gadsimta.
Es nedomāju, ka Gijs tur bija, kad aparāts zibinājās, - iebilda Kriss.
Bet galvenais pamatojums, kāpēc tam jābūt seram Gijām, - sacīja Mareks, - ir tas, ka viņš oksitāniski runā šausmīgi. Viņš izklausās pēc ņujorkieša, kas runā caur degunu.
Nu, vai tad viņš nav no Midlseksas? Turklāt es nedomāju, ka viņš ir dižciltīgs. Sera tituls viņam drīzāk piešķirts par kaujas nopelniem, nevis nāk no ģimenes.
Kaujā viņš nebija pietiekami veikls, lai izsistu tevi no segliem ar pirmo pīķi! - atcirta Mareks. - Un viņš nemācēja pietiekami labi paukoties, lai pārspētu mani. Es tev saku - tas ir Gijs de Malegāns.
Labi, - noteica Kriss, - lai kas tas būtu, tagad viņi zina, ka mēs iesim uz klosteri.
-Tas gan, - piekrita Mareks, atkāpdamies no Keitas un vērtējoši nopētīdams viņas matus. - Šā vai tā - jāiet.
Keita uzmanīgi pieskārās saviem matiem. - Vai man jāpriecājas, ka te nav spoguļa? - viņa jautāja.
Mareks pamāja. - Droši vien.
Vai es izskatos pēc čaļa?
Kriss ar Mareku saskatījās. - Apmēram, - sacīja Kriss.
Apmēram?
-Jā. Bet vispār izskaties. Izskaties.
Pietiekami, - piebilda Mareks.
Viņi devās ceļā.
15:12:09
Smagās koka durvis pavērās spraudziņā. No ēnainās telpas viņos Rīkojās patumša seja ar baltu kapuci. - Dievs, dod jums augt un plaukt, - mūks svinīgi sacīja.
Dievs, dod jums veselību un gudrību, - oksitāniešu valodā atbildēja Mareks.
Kādā lietā nākuši?
Mēs pie brāļa Marsela.
Mūks pamāja, ifkā jau butu viņus gaidījis. - Protams, nāciet iekšā, - viņš teica. - Jūs esat atnākuši laikus, viņš vēl ir šeit. - Viņš pavēra durvis drusku platāk, tā, lai viņi pa vienam varētu iespraukties iekšā.
Viņi bija nonākuši mazā mūra priekštelpā, ļoti tumšā. Viņi juta gaisā vāru rožu un apelsīnu smaržu. Klosterī viņi dzirdēja skanam klusu dziedāšanu.
Savus ieročus jūs varat atstāt tur, - teica mūks, norādīdams uz telpas stūri.
Mīļo brāli, baidos, ka nevarēsim vis, - teica Mareks.
Šeit jums nav, no kā baidīties, - atbildēja mūks. - Atstājiet vai nu ieročus, vai klosteri.
Mareks vienbrid dzīrās iebilst, tomēr noņēma zobena maksti.
•
Mūks viņiem pa priekšu ieslīdēja klusā gaitenī. Sienas bija no plika akmens. Viņi nogriezās ap stūri un nonāca citā gaitenī. Klosteris bija ļoti liels un atgādināja labirintu.
Šis bija cisterciešu klosteris; mūki šeit valkāja baltus raupjas drānas apmetņus. Cisterciešu ordeņa skarbā vienkāršība bija klajš pārmetums izlaidīgu benediktīniešu un dominikāņu mitekļiem. Cisterciešu mūkiem pienācās ievērot stingru disciplīnu barga askētisma gaisotnē. Gadsimtiem ilgi cistercieši neatļāvās nekādus skulpturālus rotājumus savās vienkāršajās ēkās, nedz ari krāšņas ilustrācijas savos manuskriptos. Viņu diēta sastāvēja lielākodes no dārzeņiem, maizes un ūdens, tā bija bez gaļas un mērcēm. Guļamās lāvas bija cietas; celles skarbas un vēsas. Visi klostera dzīves aspekti bija izteikti spartiski. Taču patiesībā šī stingrā disciplīna bija sākusi…