Plak!
Mareks pagriezās pret skaņu. Tā nāca no klostera vaļējā iekšpagalma, kas no trim pusēm bija velvjotu krusteju ieskauts - tās bija paredzētas lasīšanai un apcerei.
Plak!
Tagad viņi dzirdēja arī smieklus un vīru klaigas.
Plak! Plak!
Ienākot iekšpagalmā, Mareks redzēja, ka parastās strūklakas un dārziņa tā vidū nav. Tas bija līdzens, cieti nomīdīts laukums. Tajā stāvēja četri vīri, sakarsuši savos linu apmetņos, un spēlēja ko līdzīgu volejbolam.
Plak!
Bumba ripoja pa zemi, un vīri cīnoties grūstījās, ļaujot tai ripot. Kad bumba apstājās, viens to pacēla, iesaucās: - Tenez! - pameta gaisā un servēja ar delnas bliezienu. Bumba atsitās no iekšpagalma sienas. Vīri klaigādami cīnījās par jaunu pozīciju. Krustejās drūzmējās mūki un dižciltīgie un kliedza, uzmundrinādami spēlētājus un žvadzinādami maisiņus ar likmju naudu.
Pie vienas sienas bija piestiprināts garš koka dēlis, un katru reizi, kad bumba pret to atsitās - ar skaļu bum! - no spēlmaņiem publikā atskanēja vēl dedzīgākas uzmundrinājuma klaigas.
Mareks tikai pēc kāda laiciņa saprata, ko viņš redz: tas bija agrīns tenisa paveids.
Tenez - nosaukto pēc servētāja sauciena ar nozīmi: "Saņem!" - bija jauna spēle, izdomāta tikai pirms divdesmit pieciem gadiem, un tā bija kļuvusi par šā laikmeta apsēstību. Raketes un tīkls tajā ienāca vēlāk; pagaidām tā drusku atgādināja volejbolu, un to spēlēja visas ļaužu kārtas. Bērni to spēlēja pilsētiņu ielās. Starp dižciltīgajiem spēle bija tik populāra, ka radīja noslieci celt jaunus klosterus un pamest tos nepabeigtus, tiklīdz bija gatavs iekšpagalms. Karaļu ģimenes raizējās, ka prinči pameta savas apmācības karamākslā un stundām ilgi vadīja laiku tenisa laukumā, bieži vien spēlēdami lāpu gaismā līdz vēlai naktij. Naudas likmes bija neatņemamas spēles pavadones. Francijas karalis Žans Otrais, tagad gūstā Anglijā, bija gadu gaitā iztērējis veselu bagātību, lai samaksātu savus tenisa parādus. (Karalis Žans bija pazīstams kā Žans Labais, taču, lai kā būtu citās jomās, tenisā viņam neveicās sevišķi labi.)
Vai jūs te bieži spēlējat? - jautāja Mareks.
Kustības dara miesu mundrāku un prātu možāku, - mūks nekavējoties atbildēja. - Mums te ir divi iekšpagalmi, kur spēlēt.
Ejot cauri iekšpagalmam, Mareks ievēroja, ka dažiem spēlmaņiem mugurā ir zaļganmelni apmetņi. Tie bija skarbi vīri ar bandītu manierēm.
Atstājuši iekšpagalmu aiz muguras, viņi kāpa augšup pa kāpnēm. - Izskatās, ka ordenis visai viesmīlīgi uzņem Arno vīrus, - bilda Mareks.
-Tas ir tiesa, - piekrita mūks, - jo viņi mums darīs labu un atdos atpakaļ dzirnavas.
Jums tās ir atņemtas? - jautāja Mareks.
Tā varētu teikt. - Mūks piegāja pie loga, no kura pavērās skats uz Dordoņu un ceturtdaļjūdzi attālo dzirnavu tiltu.
Šīs dzirnavas Sentmēras mūki uzcēla paši ar savām rokām mūsu godājamā arhitekta, brāļa Marsela, vadībā. Marsels mums allaž bijis lielā godā. Jūs jau zināt, viņš bija ari mūsu iepriekšējā Abata, Laonas bīskapa, arhitekts. Tāpēc šīs viņa projektētās un mūsu uzceltās dzirnavas ir klostera īpašums, tāpat kā dzirnavu ienākumi… Taču sers Olivers pieprasa dzirnavu nodokli sev, lai gan viņam nav nekāda godīga pamata to prasīt - tikai tas, ka viņa armija ieņēmusi šo apvidu. Tāpēc mans kungs Abats bija ļoti priecīgs par Arno solījumu atdot dzirnavas klosterim un atbrīvot no nodokļa. Tāpēc arī mēs atbildam Arno vīriem ar laipnību pret laipnību.
Kriss klausījās runāto un domāja: "Mana disertācija! Viss ir tieši tā, kā bija izpētīts." Kaut arī daži joprojām uzskata viduslaikus par atpalicības laikmetu, Kriss zināja, ka patiesībā tas bija intensīvu tehnoloģiju attīstības periods un šai ziņā nemaz tik ļoti neatšķīrās no mūsdienām. Patiesībā mehanizētā rūpniecība, kas kļuva par raksturīgu Rietumu pasaules iezīmi, sākās tieši viduslaikos. Tā laika galvenā enerģijas avota - ūdens enerģijas - izmantošana tika strauji attīstīta, to lietoja arvien dažādāku darbu veikšanai: ne tikai maļot graudus, bet arī veļot vadmalu, kaļot dzelzi, darot alu, zāģējot koku, jaucot ģipsi un cementu, ražojot papīru un auklas, spiežot eļļu, gatavojot drēbju krāsas un darbinot tēraudlietuves krāsns plēšas. Visā Eiropā upes tika aiz- dambētas, dažkārt pat vairākkārt; dzirnavu laivas bija piesietas zem katra tilta. Dažās vietās plūstošā ūdens enerģiju tiešām izmantoja veselas dzirnavu kaskādes, teju vai ik pa pusjūdzei.
Dzirnavas parasti pārvaldīja monopols, tās bija liels ienākumu un arī konfliktu avots. Dzirnavu saimniecisko darbību nemitīgi pavadīja tiesas prāvas, slepkavības un kaujas. Un ari šeit redzamais bija tam piemērs…
Jā, - sacīja Mareks, - var jau redzēt, ka pašlaik dzirnavas ir lorda Olivera rokās: lūk, viņa karodziņi plīvo torņos, viņa strēlnieki sargā…
Olivers sargā dzirnavu tiltu tāpēc, - atsaucās mūks, - ka tas ir tuvu ceļam uz Laroku, un tas, kurš kontrolē dzirnavas, kontrolē arī ceļu. Taču Arno driz vien atņems viņiem dzirnavas.
Un atdos atpakaļ jums.
-Jā gan.
Un kā klosteris viņam par to atlīdzinās?
Mēs viņu, protams, svētīsim, - atteica mūks. Un pēc brīža piebilda: - Un arī kārtīgi samaksāsim.
Viņi izgāja cauri skriptorijam, kur mūki rindās sēdēja pie pultīm un klusi pārrakstīja manuskriptus. Taču Marekam šī aina likās aplama: mūku darbu pavadīja nevis meditativi dziedājumi, bet gan bumbas būkšķi un klaigas iekšpagalmā. Un, par spīti cisterciešu senajam ilustrāciju aizliegumam, daudzi mūki lapu stūrus un malas greznoja ar vinjetēm un zīmējumiem. Katram no šiem māksliniekiem bija vesels otiņu klājiens un akmens trauciņi ar dažādām krāsām. Dažas ilustrācijas bija virtuozi smalkas un krāšņas.
Lūk, šeit! - teica mūks un noveda viņus pa kāpnēm mazā, saulainā pagalmiņā. Vienā pusē astoņi Arno vīri sildījās saulītē. Mareks redzēja, ka viņi gan bija paturējuši savus zobenus.
Mūks ieveda viņus nelielā ēkā pagalmiņa malā. Viņi izdzirdēja burbuļošanu un ieraudzīja strūklaciņu prāvā ūdenstvertnē. Viņi dzirdēja arī, ka tiek latīniski skandētas lūgšanas. Telpas vidū divi mūki garos apmetņos apmazgāja kailu, bālu nelaiķi, kas gulēja uz galda.
Frater Marcellus, - nočukstēja mūks un viegli palocījās.
Mareks stīvi blenza. Pirmajā brīdī viņš pat neaptvēra, ko
redz.
Brālis Marsels bija miris.
Pārsteigums viņus nodeva. Mūkam tapa skaidri redzams, ka viņi nebija zinājuši par Marsela nāvi. Saraucis pieri, viņš satvēra Mareka roku un jautāja: - Kāpēc jūs šeit esat?
Mēs cerējām runāt ar brāli Marselu.
Viņš vakarvakar nomira.
»
No kā viņš nomira? - jautāja Mareks.
Mēs nezinām. Bet, kā jūs redzat, viņš bija vecs.
Mums bija viņam steidzams lūgums, - sacīja Mareks. - Varbūt es varētu redzēt viņa mantas…
Viņam nebija nekādas savas mantības.
Bet kādas personiskas lietas taču…
Viņš dzīvoja ļoti vienkārši.
Vai es varētu redzēt viņa celli? - jautāja Mareks.
Man ļoti žēl, bet tas nav iespējams.
-Tomēr es būtu ļoti pateicīgs, ja…