Brālis Marsels dzīvoja dzirnavās. Jau daudzus gadus viņa celle bija tur.
Ā… - Dzirnavas patlaban apsargāja Olivera karaspēks. Tur viņi nevarēja dkt, vismaz pagaidām.
Bet varbūt es varu jums palīdzēt. Sakiet - kāds bija jūsu steidzamais lūgums? - jautāja mūks. Viņš runāja nepiespiesti, taču Mareku tas uzreiz darīja uzmanīgu.
Tā bija privāta lieta, - viņš teica. - Es nevaru par to runāt.
Šeit nekā privāta nav, - sacīja mūks un virzījās uz durvju pusi. Marekam bija stipra sajūta, ka viņš grasās celt trauksmi.
Tas bija lūgums no maģistra Eduardus.
No maģistra Eduardus! - Mūka izturēšanās uzreiz pārvērtās. - Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Un kas jūs būtu maģistram Eduardum?
Mēs esam viņa palīgi.
Patiesi?
-Jā gan, tā ir.
Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Maģistram Eduardum šeit ir visas durvis vaļā, jo viņš strādāja Abata labā, kad viņu sagūstīja Olivers.
-Ā…
Nāciet tūdaļ man līdzi! - viņš aicināja. - Abats gribēs jūs satikt.
Bet mums ir…
Abats noteikti to vēlēsies. Nāciet!
•
Izejot atkal ārā, Mareks ievēroja, ka tagad klostera pagalmos jau ir daudz vairāk zaļganmelno karavīru. Un šie vis ne- laiskojās; viņi bija modri, gatavi kaujai.
Abata nelielais nams atradās klostera tālākajā stūrī, to rotāja smalki kokgrebumi. Viņus ieveda nelielā priekštelpā ar koka paneļu sienām, kur pie aizvērtām durvīm sēdēja kāds pavecāks mūks, salīcis un drukns kā krupis.
Vai kungs Abats mājās?
-Jā gan, viņš pašlaik runā ar vienu grēku nožēlnieci.
No blakusistabas bija dzirdama ritmiska čīkstoņa.
Un cik ilgi viņi vēl kavēsies lūgšanās? - jautāja mūks.
Var paiet labs laiciņš, - atbildēja krupis. - Viņai grēku daudz, un tie bieži atkārtojas.
Es gribētu, lai tu pasaki mūsu kungam Abatam, - sacīja mūks, - ka šie krietnie vīri nes vēstis no Eduardus de Džonsa.
Pateikšu, protams, pateikšu, - garlaikoti atteica krupis. Tomēr Mareks ievēroja, ka viņa acīs pazib interese. Kaut kas tika apsvērts.
Drīz jau terca, - sacīja krupis, palūkodamies saulē. - Vai ciemiņi ieturēs mūsu vienkāršo maltīti?
Liels paldies, bet nē, mums ir… - Kriss ieklepojās. Keita iebakstīja Marekam mugurā. - Vispār jā, - attapās Mareks. - Labprāt, ja jums nav grūti.
Dieva žēlastībai pateicoties, laipni lūdzu!
Viņi jau dzīrās doties uz ēdamistabu, kad telpā aizelsies ieskrēja jauns mūks. - Kungs Arno nāk! Viņš gribēs nekavējoties runāt ar Abatu!
Krupis pielēca kājās un sacīja viņiem: - Jūs ieejiet šeit! -
Un viņš atvēra durvis uz kādu iekštelpu.
•
Viņi bija nonākuši mazā, vienkāršā istabiņā blakus Abata dzīvojamai istabai. Gultas čīkstēšana aprāvās; viņi dzirdēja satrauktu bubināšanu, krupim uzrunājot Abatu.
Pēc brīža pa citām durvīm istabiņā ienāca sieviete kailām kājām, viņa bija pietvīkusi un steidzīgi centās sakārtot drēbes. Viņa bija ārkārtīgi skaista. Kad viņa pagriezās, Kriss satriekts ieraudzīja, ka tā ir lēdija Klēra.
Viņa uztvēra Kriša skatienu un sacīja: - Kāpēc jūs tā blenžat?
Ē, milēdij…
Skvair, jūsu sejas izteiksme ir gauži netaisna. Kā jūs uzdrīkstaties man pārmest? Es esmu labdzimusi sieviete, vientuļa svešā zemē, man nav neviena pārstāvja vai aizbildņa, vai aizstāvja. Tomēr man ir jātiek uz Bordo, līdz kurienei ir astoņdesmit ljē garš ceļš, un no turienes uz Angliju, ja es vēlos atgūt sava vīra zemes. Tas ir mans atraitnes pienākums, un šai kara un juku laikā es nešauboties darīšu visu, kas būs vajadzīgs, lai to panāktu.
Kriss nodomāja, ka vilcināšanās un šaubas nudien nav šai sievietei raksturīgas. Viņu pārsteidza milēdijas pārdrošība. Taču Mareks lūkojās viņā ar neslēptu apbrīnu. - Lūdzu, piedodiet viņam, lēdij! - viņš samierinoši ierunājās. - Viņš ir jauns un bieži vien neapdomīgs.
Apstākļi ir mainīgi. Man bija vajadzīga ieteikuma vēstule, kuru man varēja dot tikai Abats. Kādi pārliecināšanas līdzekļi man ir, tādus es lietoju. - Lēdija Klēra šobrīd lēca uz vienas kājas, mēģinot noturēt līdzsvaru, lai uzvilktu zeķi. Viņa cieši to savilka, tad nogludināja kleitu un veikli uzsēja lakatu tā, ka palika redzama tikai seja.
Dažos mirkļos viņa tapa līdzīga mūķenei. Viņas izturēšanās kļuva apvaldīta, balss klusa, maiga.
Ir gadījies tā, ka jūs uzzinājāt to, ko es negribēju, lai kāds uzzinātu. Es esmu jūsu žēlastības varā un lūdzu jūsu klusēšanu.
Mēs klusēsim, - sacīja Mareks, - jo jūsu darīšanas nav mūsējās.
Tādā gadījumā klusēšu arī es, - viņa teica, - jo ir skaidri redzams, ka Abats nevēlas, lai jūsu klātbūtne kļūst zināma de Servolam. Mēs katrs glabāsim savu noslēpumu. Vai dodat savu godavārdu?
-Jā, patiesi, lēdij, - teica Mareks.
Jā, lēdij, - atsaucās Kriss.
Jā, lēdij, - teica Keita.
Izdzirdot viņas balsi, Klēra sarauca pieri un piegāja Keitai klāt. - Vai patiesi?
-Jā, lēdij, - atkārtoja Keita.
Klēra pārlaida delnu Keitai pār augumu un sataustīja krūtis zem nolīdzinošā apmetņa. - Tu esi apgriezusi matus, skuķēn, - viņa sacīja. - Vai jūs zināt, ka par izlikšanos par vīrieti soda ar nāvi? - To jautādama, viņa uzlūkoja Krišu.
Mēs to zinām, - sacīja Mareks.
Tu esi ļoti upurējusies Maģistram, ja jau atsakies pat no sava dzimuma.
Jā, milēdij, tā ir.
-Tad es lūgšu Dievu, lai jūs izdzīvotu.
Atvērās durvis, un krupis viņiem pamāja. - Godājamie, nāciet! Jūs, milēdij, lūdzu, palieciet! Abats jo drīz izpildīs jūsu lūgumu. Bet jūs, godājamie, nāciet man līdzi!
Izejot pagalmā, Kriss pieliecās Marekam pie auss un čukstēja: - Andrē, tā sieviete ir īsts velns!
Mareks smaidīja. - Piekritu, ka viņai tiešām ir zināma dzirk- stelīte…
Andrē, ka es tev saku, nevar ticēt nevienam viņas vārdam!
Tiešām? Man viņa likās diezgan atklāta, - teica Mareks. - Viņai vajag aizstāvību. Un viņai ir taisnība.
Kriss pārsteigts blenza viņā. - Aizstāvību?
Jā. Viņai vajag savu bruņinieku, - Mareks domīgi bilda.
Bruninieku? Par ko tu runā? Cik mums… cik mums vis-
>
pār ir palicis laika?
Mareks paskatijās uz savu aproci. - Vienpadsmit stundas, desmit minūtes.
-Tātad - par ko tu runā? Kādu bruņinieku?
Ai, es tikai domāju, - atteica Mareks. Viņš apmeta roku Krišam ap pleciem. - Nav svarīgi!
pagalmā un tad gāja blakus Marekam, kamēr Kriss un Keita palika aiz muguras. Visapkārt bija zaļganmelnie karavīri. Abata izturēšanās bija dzīvespriecīga, taču viņam bija maniere strauji mainīt sarunas tematus, it kā vēloties pieķert klausītāju nesagatavotu.
Man no sirds žēl, ka jāpiecieš šie karavīri, - sacīja Abats,
bet es baidos, ka klostera mūros ir ielavījušies nelūgti viesi - daži Olivera vīri -, un, kamēr viņi nav atrasti, mums jābūt uzmanīgiem. Un milords Arno ir cēli piedāvājis mums savu aizstāvību. Vai labi paēdāt?
Paldies Dievam un jums, Abata kungs, ļoti labi.
Abats laipni smaidīja. - Man nepatīk glaimi, - viņš teica.
Un mūsu ordenim ir liegts tos pieņemt.
Likšu aiz auss, - sacīja Mareks.
Abats paskatījās uz karavīriem un nopūtās. - Tik daudz karavīru… Viņi aizbaida medījumu.
Kādu medījumu?
Medījumu kā medījumu! - nepacietīgi atkārtoja Abats.
Vakar no rīta mēs gājām medībās un atgriezāmies tukšā, pat neviena bučiņa nebija. Un Servola vīri vēl nebija ieradušies. Tagad viņi ir šeit - veseli divi tūkstoši. Ja viņi medījamus zvērus neapšaus, tad aizbaidīs. Paies vairāki mēneši, līdz mežs atkal nomierināsies. Kādas ziņas no maģistra Eduardus? Sakiet - man tiešām ļod vajag to zināt!