Mareks sarauca pieri. Izskatījās, ka Abats tiešām nepacietīgi alkst to zināt. Turklāt likās, ka viņš gaida kādu pavisam konkrētu informāciju.
Abata kungs, viņš ir Larokā.
Jā? Ar seru Oliveru?
Jā, Abata kungs.
Cik nepatīkami! Vai viņš lika, lai jūs nododat man kādu ziņu? - Viņš droši vien bija manījis neizpratni Mareka sejā. - Nē?
Nē, Abata kungs, Eduardus nedeva man nekādu ziņu.
Varbūt šifrētu? Vai minēja kādu dienišķu vai sagrozītu frāzi?
Man ļoti žēl, - sacīja Mareks.
Bet ne tik ļoti kā man! Un tagad viņš ir Larokā.
Jā gan, Abata kungs.
Patiesi, tas man nepatīk, - teica Abats. - Jo es domāju, ka Laroku ieņemt nav iespējams.
-Taču, ja uz turieni vestu kāda slepena eja… - bilda Mareks.
Ak, šī slepenā eja! - izsaucās Abats, atmezdams ar roku. -Tā man padarīs galu. To vien es dzirdu runājam. Visi to vien grib zināt - par slepeno eju -, un Arno vairāk par visiem. Maģistrs man palīdzēja, pārmeklējot Marsela vecos dokumentus. Jūs esat pārliecināts, ka viņš jums neko neteica?
Viņš teica, ka mums jāsameklē brālis Marsels.
Abats nošņācās. - Tā ja, šo slepeno eju radīja Ilonas bīskapa palīgs un skrīveris, un tas bija brālis Marsels. Taču pēdējos gadus vecā Marsela gars bija aptumšojies. Tāpēc mēs viņam ļāvām dzīvot dzirnavās. Viņš augām dienām kaut ko murmināja pie sevis un dažkārt pēkšņi sāka kliegt, ka redzot dēmonus un garus, viņam izbolījās acis, mežonīgi raustījās rokas un kājas, līdz vīzijas pārgāja. - Abats pašūpoja galvu. - Citi mūki viņu bijāja; šīs vīzijas viņi uzskatīja par dziļas ticības, nevis slimības pierādījumu, kas tās padesībā bija. Bet kāpēc Maģistrs lika jums viņu sameklēt?
Maģistrs teica, ka Marselam ir atslēga.
Atslēga? - pārjautāja Abats. - Atslēga? - Viņš izklausījās ļoti sapīcis. - Skaidrs, ka viņam bija atslēga, viņam bija daudz atslēgu, un tās visas atrodas dzirnavās, taču mēs nevaram… - Viņš klupa uz priekšu un ar izmisīgu pārsteigumu sejā paskatījās uz Mareku.
Pagalmā visapkārt vīri kliedza un rādīja uz augšu.
Mareks teica: - Abata kungs…
Abatam pa muti izšļācās asinis, un viņš sabruka Marekam rokās. Mareks nolaida viņu zemē. Viņš sajuta, ka Abatam mugurā ir bulta, pirms to ieraudzīja. Zālē ap viņiem notrīsēdamas sadūrās jaunas bultas.
Mareks pavērās augšup un ieraudzīja baznīcas zvanu tornī strēlniekus sarkanbrūnos tērpos. Viena bulta norāva Marekam cepuri no galvas, cita saplēsa viņa tunikas piedurkni. Vēl cita dziļi iedūrās Abata plecā.
Nākamā bulta iedūrās Marekam ciskā. Viņš sajuta dedzinošas sāpes izstrāvojam pa kāju, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nokrita zemē. Viņš mēģināja celties kājās, taču reiba galva. Visapkārt svilpa bultas, un viņš atkrita atpakaļ.
•
•
Pretējā pagalma pusē Kriss un Keita skrēja patverties 110 bultu lietus. Keita iekliedzās, klupa un nokrita zemē. Viņai sānā bija iedūrusies bulta. Tomēr viņa piecēlās kājās, un Kriss redzēja, ka bulta zem paduses ieurbusies Keitas tunikā, taču viņu pašu nav skārusi. Viņam bulta nobrāzās gar kāju, saplēšot bikses. Un tad viņi sasniedza patvērumu krustejā, kur iemetās zem velvēm un mēģināja atgūt elpu. Bultas grabēdamas sitās pret mūri, triecās akmens velvēs visapkārt. - Ar tevi viss kārtībā? - jautāja Kriss.
Keita elsodama pamāja. - Kur Mareks?
Kriss piecēlās kājās un uzmanīgi palūrēja gar pīlāru. - 0 nē\
- viņš izsaucās un metās skriet pa eju.
•
Mareks grīļodamies piecēlās kājās un ieraudzīja, ka Abats vēl dzīvs. - Jel piedodiet man! - teica Mareks, uzcēla Abatu plecā un nesa sānis. Karavīri bija no pagalma sākuši šaut pretī uz zvanu torni, tāpēc tagad Mareka un Abata virzienā lidoja mazāk bultu.
Mareks ienesa Abatu krustejas pavēnī un noguldīja uz sāniem zemē. Abats izvilka bultu sev no pleca un aizsvieda sānis. No piepūles viņam aizrāvās elpa. - Mugura… mugura…
Mareks uzmanīgi pagrieza viņu. Iedūrusies šautra trīsēja līdzi katram sirdspukstam. - Vai gribat, lai izvelku, milord?
- Nē! - Abats izmisīgi apmeta roku Marekam ap kaklu, pievilka viņu klāt. - Vēl ne… Priesteri… priesteri… - Viņam izval- bījās acis. Kāds priesteris jau skrēja uz viņu pusi.
-Tūlīt būs klāt, Abata kungs.
Abatu, kā likās, atviegloja šī vēsts, taču viņš joprojām stingri turēja Mareku. Viņa balss bija klusa, gandrīz čuksts. - Atslēga uz Laroku…
-Jā?
-… istaba…
Mareks nogaidīja. - Kāda istaba, Abata kungs? Kāda istaba?
Arno… - izdvesa Abats. Tad nopurināja galvu kā atskaidrodams. - Arno būs nikns… istaba… - Un viņš atlaida tvērienu. Mareks izvilka bultu viņam no muguras un palīdzēja nogulties uz muguras. - Katru reizi viņš iztaisīja… neteica nevienam… tāpēc… Arno… - Viņš aizvēra acis.
Priesteris iespraucās starp viņiem, ātri runādams latīniski, novilka Abatam apavus, nolika zemē eļļas pudeli. Viņš sāka veikt pēdējo sakramentu.
•
Mareks atspiedās pret vienu no krustejas pīlāriem un izvilka bultu sev no ciskas. Tā nebija iedūrusies dk dziļi, kā viņam bija licies. Tikai collas tiesa no bultas gala bija asinīs. Viņš nosvieda bultu zemē. Tobrid pienāca Kriss un Keita.
Draugi paskatījās uz Mareka kāju un uz bultu. Viņš asiņoja. Keita pacēla augšup savu tuniku un ar dunci noplēsa drēbes strēmeli no linu apakškrekla. Viņa apsēja to Marekam ap cisku.
Nevajag, nav jau tik traki, - iebilda Mareks.
Nu tad nekaitēs, - atteica Keita. - Paiet vari?
Protams!
Tu esi bāls.
Viss ar mani ir kārtībā, - sacīja Mareks, pagāja nost no pīlāra un skatījās pagalmā.
Zemē gulēja četri karavīri, katrs saņēmis vairākas bultas. Pārējie karavīri bija aizgājuši; uz zvanu torni neviens vairs nešāva: no augstajiem logiem vēlās dūmi. Ari pretējā pagalma pusē viņš redzēja dūmus, biezus un tumšus, tie nāca no ēdamistabas puses. Viss klosteris bija sācis degt.
Mums jāatrod tā atslēga, - teica Mareks.
Bet tā ir vina istabā.
7
Neesmu par to pārliecināts. - Mareks bija atcerējies, ka, pēdējoreiz izrakumos satiekot grafoloģi Elsiju, viņa bija kaut ko teikusi par atslēgu. Un vēl bija runa par kādu dīvainu vārdu. Viņš nevarēja atcerēties detaļas - tobrīd viņš bija pārāk uztraucies par Profesoru taču viņš skaidri atcerējās, ka Elsija bija skatījusies uz vienu no klosterī atrastajām pergamenta lapām. No tā paša saiņa, kurā atradās arī vēsts no Profesora.
Un Mareks zināja, kur atrodas šie pergamenti.
•
•
Viņi steidzās pa eju uz baznīcas pusi. Bija izsistas dažas no vitrāžām, kūpēja dūmi. Viņi dzirdēja baznīcas iekšpusē vīru sa- kliegšanos, un pēc brīža pa durvīm izbruka karavīru pulciņš. Mareks apmetās uz papēža un veda viņus atpakaļ.
Kas mums jādara? - jautāja Kriss.
Jāatrod durvis.
Kādas durvis?
Mareks metās pa kreisi velvjotā gaitenī un tad atkal pa kreisi ļoti šaurā ejā, kas noveda viņus mazā kambarītī, tādā kā pieliekamajā. To apgaismoja lāpa. Grīdā atradās koka lūka. Mareks atrāva to vaļā, un viņi ieraudzīja pakāpienus, kas veda tumsā. Mareks paķēra lāpu, un viņi visi kāpa lejā. Kriss gāja pēdējais un aizvēra aiz sevis lūku. Nokāpuši lejā, ceļinieki nonāca drēgnā, tumšā telpā.