Выбрать главу

Lāpa švirkstēja vēsajā gaisā. Tās ņirbīgajā gaismā viņi ierau­dzīja gar sienu rindojamies milzīgas mucas, sešas pēdas dia­metrā. Viņi bija nonākuši vīna pagrabā.

Mjā, šo vietu karavīri ātri atradīs, - noteica Mareks. Viņš nevilcinādamies veda viņus cauri vairākām pagraba telpām.

Vai tu zini, kur mēs ejam? - sekodama jautāja Keita.

Un tu nezini? - viņš atjautāja.

Tomēr Keita nezināja, viņa ar Krišu turējās cieši aiz Mare­ka, gribot palikt lāpas gaismas mierinošajā lokā. Patlaban viņi gāja garām kapenēm - nelaiķi atdusējās mazās sienas nišās, viņu šķidrauti bija jau gandrīz satrūdējuši. Vietumis viņi redzēja galvaskausus, pie dažiem vēl turējās pa matu šķipsnai; dažviet viņi redzēja kājas, kauli daļēji jau bija atsegušies. Kaut kur tum­sā klusi iepīkstējās žurka.

Keita nodrebēja.

Mareks tik gāja tālāk, līdz pēkšņi apstājās gandriz tukšā telpā.

Kāpēc tu apstājies? - vaicāja Keita.

Vietu nepazīsti? - attrauca Mareks.

Keita paskatījās apkārt un attapās, ka viņi atrodas tai pašā pazemes telpā, kurā viņa bija pirms pāris dienām ielīdusi. Šeit bija tas pats bruņinieka sarkofāgs, tikai tagad ar vāku virsū. Pie otras sienas atradās raupjš koka galds ar vaskadrānas kārtām un manuskriptu ruļļiem, kas bija notīti ar kaņepāju auklu. Vie­nā pusē bija zems mūra izvirzījums, uz kura stāvēja viens pats manuskriptu rullis - un tur spīdēja Profesora aceņu lēca.

Viņš to droši vien pazaudēja vakar, - bilda Keita. - Kareivji droši vien sagūstīja viņu šeit.

Iespējams. - Viņa nolūkojās, kā Mareks sāk caurskatīt ma­nuskriptu lapas, citu pēc citas. Viņš ātri atrada Profesora vēs­ti, tad pievērsās iepriekšējai lapai. Saraucis pieri, samiedzis aci, viņš lāpas gaismā nopētīja to.

Kas tas ir? - viņa jautāja.

Tas ir apraksts, - viņš atbildēja. - Par kādu pazemes upi un… Re, kur ir! - Viņš norādīja uz lapas malu, kur latīniski bija uzskripāta kāda piezīme.

Te rakstīts: "Marselam ir atslēga." - Viņš rādīja ar pirk­stu. - Un te kaut kas rakstīts par… ē… durvīm vai ieeju un par lielām pēdām.

Lielām pēdām?

Paga, paga, - Mareks vilcinājās. - Nē! - Viņš sāka atcerē­ties Elsijas teikto. - Te rakstīts: "Milža pēdas."

Milža pēdas? - Keita neticīgi raudzījās viņā. - Tu esi pār­liecināts, ka saproti pareizi?

Tā te ir rakstīts.

Un kas ir tas? - viņa jautāja, pielikusi pirkstu pie diviem vārdiem, viena virs otra.

DESIDE VIVIX

Es atceros! - iesaucās Mareks. - Elsija teica, ka tas viņai ir jauns vārds: vivix. Taču deside viņa vispār nepieminēja. Un man pat neliekas, ka tas ir latīniski. Oksitāniski vai franciski tas arī nav.

Izvilcis dunci, viņš nogrieza pergamenta stūri, tad ieskrā­pēja tajā divus vārdus, salocīja un iebāza kabatā.

Bet ko tas nozīmē? - jautāja Keita.

Mareks paraustīja plecus. - Nav ne jausmas.

Tas bija pierakstīts uz pašas malas, - bilda Keita. - Var­būt tas neko nenozīmē. Varbūt no gara laika uzskrīpāts vai arī kāda atgādne vai kas tamlīdzīgs.

Šaubos.

Domā, tajos laikos viņi neko neskribelēja tāpat vien?

Varbūt, bet šis tā neizskatās, Keita. Tā ir nopietna piezī­me. - Viņš atgriezās pie manuskripta un vilka pirkstu pa tek­stu. - Tā… Te rakstīts: Transitus occultus incipit… slepenā eja sākas… propre ad capellam viridem, sive capellam mortis - pie zaļās kapelas, ko pazīst arī kā nāves kapelu… un…

Pie zaļās kapelas? - dīvainā balsī atsaucās Keita.

Mareks pamāja. - Jā. Bet te nav rakstīts, kur tā kapela ir. -

Viņš nopūtās. - Ja šī eja tiešām savienojas ar kaļķakmens klin­šu alām, tad tā kapela varētu būt jebkur.

Nē, Andrē, - sacīja Keita.

Ko tu ar to gribi teikt?

Es gribu teikt, - viņa sacīja, - ka zinu, kur ir zaļā kapela.

Tā bija iezīmēta Dordoņas projekta pārskata kartēs, - pa­skaidroja Keita. - Tās ir drupas, tikai ārpus projekta teritori­jas. Es vēl atceros, ka nobrinījos, kāpēc tā nav iekļauta projektā, ja jau bija tik tuvu. Kartē tā bija atzīmēta kā chapelle ver te mor- te, un man likās, ka tas nozīmē "zaļās nāves kapela". Atceros, es vēl nodomāju, ka tas izklausās pēc Edgara Alana Po.

Vai tu atceries, kur tieši tā ir?

Precīzi neatceros, tikai to, ka tā ir mežā apmēram kilo­metru uz ziemeļiem no Bezenakas.

Tad tas ir iespējams, - sacīja Mareks. - Kilometru garš tunelis ir iespējams.

Viņi dzirdēja, ka aizmugurējās telpās pagrabā ienāk karavīri.

Jāsatin makšķeres!

Viņš aizveda draugus pa kreisi - gaitenī, kur atradās kāp­nes. Iepriekšējo reizi, kad Keita tās bija redzējusi, kāpnes bija beigušās ar aizgruvumu. Tagad tās veda taisni augšup līdz ko­ka lūkai.

Mareks uzkāpa augšā un ar plecu atgrūda lūku. Tā atvērās viegli. Viņi ieraudzīja pelēcīgas debesis un dūmus.

Mareks izkāpa laukā. Keita un Kriss sekoja.

Viņi bija nonākuši dārzā, augļu koki auga glītās rindās, za­ros koši zaļoja pavasara lapiņas. Viņi izskrēja cauri audzei un nonāca pie klostera mūra. Tā augstums bija divpadsmit pēdu - par augstu, lai pārkāptu. Taču risinājums radās - otrā pusē vi­ņi tika, uzkāpjot kokā, kura zari sniedzās pāri mūrim. Tieši pre­tī viņi ieraudzīja biezu mežiņu. Viņi skrēja uz to un atkal nonā­ca lapotņu pavēņa krēslā.

09:57:02

Deivids Sterns ITC laboratorijā atkāpās no aparāta paraug- modeļa. Viņš uzlūkoja mazu, ar līmlenti sastiprinātu elektro­nisku aparātiņu komplektu. Viņš to bija veidojis un izmēģinā­jis veselas piecas stundas.

Tā, - viņš noteica. - Tagad viņiem vajadzētu gan saņemt no mums zinu.

Bija pienācis vakars, aiz laboratorijas logiem jau satumsis. - Cik tur, pie viņiem, tagad ir pulkstenis? - viņš jautāja.

Gordons skaitija uz pirkstiem. - Viņi tur ieradās astoņos no lita. Pagājušas divdesmit septiņas stundas. Tātad tur ir otra die­na, vienpadsmit priekšpusdienā.

Labi, tad jau negulēs.

Sterns bija izveidojis šo elektroniskās komunikācijas komplektu, par spīti diviem Gordona pretargumentiem, kāpēc tam nav jēgas. Gordons bija teicis, ka ziņas nosūtīšana ir ap­šaubāma, jo biedri nezinās, kur aparāts parādīsies. Statistiski pastāvēja ļoti liela iespēja, ka aparāts ieradīsies vietā, kas būs tālu no vēsturnieku tā brīža atrašanās vietas. Tātad viņi nemaz nesaņemtu ziņu. Otra problēma bija tāda, ka viņi šeit, ITC, ne­kādi nevarēja pārliecināties, vai ziņa ir vai nav saņemta.

Taču Sterns abas šīs problēmas bija atrisinājis ārkārtīgi vienkārši. Sūtāmajā komplektā ietilpa pārraidīšanas/uztverša- nas aparātiņš, identisks ar tiem, kādi bija viņa biedriem ausīs, kā arī divi sīciņi magnetofoniņi. Viens atskaņos paziņojamo vēs­ti, otrs ierakstīs visu, ko uztvers auss aparātiņš. Gordons iztei­ca apbrīnu par veiksmīgo risinājumu un nodēvēja to par "mul- tiversa automātisko atbildētāju".

Sterna ierunātais ziņojums bija šāds: "Šeit runā Deivids. Jūs atrodaties tur jau divdesmit septiņas stundas. Nemēģiniet at­griezties, kamēr nebūs pagājušas trīsdesmit divas stundas! Pēc tam mēs būsim gatavi jūs sagaidīt. Šobrīd pasakiet, vai ar jums viss kārtībā. Vienkārši runājiet, un tas tiks ierakstīts. Pagaidām atā! Uz redzīti!"

Sterns pēdējo reizi noklausījās vēsti, tad sacīja: - Labi. Nu tad sūtām!

Gordons nospieda vairākas pogas uz kontroles paneļa. Apa­rāts sāka dūkt un iegaismojās zilā gaismā.