Pirms vairākām stundām, kad Sterns sāka strādāt ar šo "automātisko atbildētāju", viņa vienīgā rūpe bija tā, ka draugi nezinās, ka viņi nevar atgriezties. Viņš iztēlojās, ka viņi, piemēram, iekļūst kādā ķezā, varbūt tiek ielenkti no visām pusēm, un pēdējā brīdī izsauc aparātu, pieņemot, ka tūlīt atgriezīsies mājās. Tāpēc Sterns domāja, ka viņiem noteikti jāpavēstī, ka šobrīd viņi vēl nevar atgriezties.
Tās bija sākotnējās raizes. Taču tagad bija jaunas un lielākas. Gaiss dziļajā alā bija attīrīts jau sešpadsmit stundu. Strādnieku brigādes bija atgriezušās tur un saspringti strādāja, atjaunojot tranzīta bloku. Kontroles telpā situācija tika monitorēta jau daudzas stundas.
Un ne reizi nebija parādījušies lauka ragi.
Tas nozīmēja, ka nav bijis mēģinājumu atgriezties. Un Sternam bija sajūta, ka ITC darbinieki - kuri, protams, neko nelika manīt, vismazāk Gordons, - uzskata tik ilgu uzturēšanos, vairāk par divdesmit stundām bez lauka ragiem, par sliktu zīmi. Viņš juta, ka liela daļa ITC ļaužu uzskata vienību par sen gājušu bojā.
Tāpēc Sternu nu jau vairāk interesēja nevis vēsts nosūtīšanas iespēja, bet gan saņemšana, jo tas būtu pierādījums, ka draugi vēl ir dzīvi.
Sterns bija pierīkojis komplektam antenu un visu kopā uzmontējis uz sprūdratiņa, kas pagrieztu antenu uz dažādām pusēm, kamēr vēsts tiek trīs reizes atkārtota. Tātad vienībai būs trīs iespējas atbildēt. Pēc tam komplekts ar visu aparātu automātiski atgriezīsies tagadnē, tādā pašā veidā, kā bija eksperimentēts ar fotoaparātu.
- Aiziet! - noteica Gordons.
Uzera gaismām zibšņojot, aparāts sāka sarukt.
Gaidīšana bija mokoša. Pēc desmit minūtēm aparāts atgriezās. Vēsā migliņa vēl plīvuroja pa grīdu, kad Sterns paņēma elektronikas komplektiņu, atdalīja aparātiņus citu no cita un
sāka atskanot. >
Izejošais paziņojums noskanēja pirmoreiz.
Nekādas atbildes.
Izejošais paziņojums noskanēja otrreiz.
Atkal nekādas atbildes. Pāris statisku sprakšķu, bet nekā cita.
Gordons skatījās uz Sternu, viņa sejā nebija nekādas izteiksmes. - Varētu būt dažādi izskaidrojumi… - bilda Sterns.
Protams, Deivid.
Izejošais paziņojums noskanēja trešoreiz.
Sterns aizturēja elpu.
Atkal statiski sprakšķi, un tad viņi laboratorijas klusumā izdzirdēja Keitas balsi: "Puiši, jūs kaut ko dzirdējāt?"
Mareks: "Par ko tu runā?"
Kriss: "Jēziņ, Keita! Izslēdz taču aparātiņu!"
Keita: "Bet..'."
Mareks: "Izslēdz!"
Atkal statiski sprakšķi. Balsu vairs nebija.
Taču skaidrība bija radusies.
Viņi ir dzīvi! - iesaucās Sterns.
Nepārprotami! - atsaucās Gordons. - Ejam skatīties, kā sokas tranzīta blokā!
•
Donigers staigāja pa kabinetu un atkārtoja savu runu, ievingrināja roku žestus, pagriezienus. Viņam bija pārliecinoša, pat harismātiska oratora reputācija, bet Krāmere zināja, ka tā nav dabas dāvanu rezultāts. Drīzāk - rūpīgas gatavošanās auglis. Kustības, frāzes, žesti - Donigers neko neatstāja nejaušības ziņā.
Agrāk Krāmerei Donigera rīcība bija likusies dīvaina: bezgalīgie mēģinājumi pirms katras publiskās uzstāšanās atgādināja apsēstību, sevišķi tāpēc, ka Donigeram ikdienā gandrīz vienmēr bija vienalga, kādu iespaidu viņš atstāj uz pārējiem. Ar laiku viņa saprata, ka Donigeram patīk publiskas uzstāšanās tāpēc, ka tās bija klaji cilvēku manipulēšanas iespēju paraugi. Viņš bija pārliecināts, ka ir gudrāks par visiem citiem, un iespaidīgas runas - "Viņi pat nepamanīs, ka ir paņemti!" - bija vēl viens veids, kā to pierādīt.
Tagad Donigers staigāja pa kabinetu, kā publiku izmantodams vienu pašu Krāmeri. - Mūs visus valda pagātne, lai gan neviens to neizprot. Neviens ij neaptver, cik liela vara ir pagātnei! - viņš pavēstīja ar slaidu rokas vēzienu.
- Bet, ja padomājam par to, pagātne vienmēr bijusi svarīgāka par tagadni. Tagadne ir kā koraļļu sala, kuras virsotne redzama virs ūdens, taču tā ir pacēlusies uz mirušu koraļļu miljoniem, kas atrodas zem virsmas un ko neviens neredz. Tāpat arī mūsu ikdienas pasaule ir būvēta uz neskaitāmu pagātnes notikumu un lēmumu miljoniem. Un tas, ko mēs tiem pievienojam šodien, ir tīrais nieks… Kāds padsmitnieks paēd brokastis, tad aiziet uz veikalu un nopērk jaunas grupas kompaktdisku. Šis puisis iedomājās, ka moderni dzīvo šai mirklī. Bet kas noteica "grupu"? Kas noteica "veikalu"? Kas noteica "padsmitnieku"? Un "brokastis"? Nemaz nerunājot par visu pārējo, par visu šā puiša dzīves vidi - ģimeni, skolu, drēbēm, pārvietošanās veidu un valdību… Nekas no tā visa nav noteikts un izlemts tagadnē. Lielākā daļa ir noteikta pirms simtiem gadu. Pirms piecsimt vai tūkstoš gadiem. Un viņš to nemaz neievēro! Viņu valda kaut kas tāds, ko viņš nekad nav redzējis, par ko viņš nekad nedomā, ko nepazīst. Tas ir varas veids, kurš tiek pieņemts bez ierunām. Šis pats puisis skeptiski, izturas pret citām kontroles formām - vecāku noteiktiem ierobežojumiem, komerciālisma spiedienu, valsts likumiem. Taču pagātnes neredzamā vara, kura viņa dzīvē nosaka gandrīz visu, paliek neapšaubīta. Tā ir īsta vara. Tāda vara, kuru var iegūt un izmantot. Jo, tāpat kā tagadni, pagātne pārvalda arī nākotni. Un tieši tāpēc es saku: nākotne pieder pagātnei. Tas ir iemesls, kāpēc…
Donigers aizkaitināts aprāvās. Zvanīja Krāmeres mobilais tālrunis, un viņa atbildēja. Donigers gaidīja, staigādams šurpu turpu. Izmēģināja vienu žestu, otru…
Pēdīgi Krāmere beidza sarunu un uzlūkoja viņu. - Nu? Kas ir? - Donigers noprasīja.
Tas bija Gordons. Viņi ir dzīvi, Bob.
Jau atpakaļ?
Nē, bet mēs saņēmām vinu balsu ierakstu. Trīs no viņiem noteikti ir dzīvi.
Ierakstu? Kurš to izdomāja?
Sterns.
Tiešām? Tad jau varbūt nav tik stulbs, kā man likās. Vajadzēs viņu nolīgt. - Viņš ieturēja pauzi. - Tātad tu man saki, ka mēs viņus tomēr dabūsim atpakaļ?
Nē, es neesmu par to pārliecināta.
Kāda ir problēma?
Viņi tur savus auss aparātiņus izslēgtus.
Jā? Kāpēc? Trīsdesmit septiņām stundām baterijām enerģijas pietiek ar atliektiem galiem. Nav iemesla turēt izslēgtas. - Viņš cieši skaUjās uz Krāmeri. - Kas tev prātā? Domā, viņa dēļ? Dekerda dēļ?
Varbūt. Jā.
Kādā veidā? Ir pagājis vairāk nekā gads. Dekerdam jābūt jau mirušam - atceries, kā viņš līda ar visiem kauties?
Nu, kaut kas liek viņiem izslēgt aparātiņus…
Es nezinu. - Donigers nopūtās. - Robam bija pārāk daudz transkripcijas kļūdu, un viņš bija nekontrolējams. Pie velna, viņam taču vajadzēja iet cietumā!
-Jā. Par to, ka bārā piekāva čali, ko nekad agrāk nebija saticis, - atsaucās Krāmere. - Policija ziņoja, ka Dekerds piecdesmit divas reizes iesitis viņam ar metāla krēslu. Tas čalis bija komā veselu gadu. Robu nepārprotami gaidīja cietums. Tāpēc jau viņš pieteicās vēlreiz doties uz turieni.
Ja Dekerds vēl ir dzīvs, tad viņi joprojām ir ķezā, - noteica Donigers.
-Jā, Bob. Vini ir lielā ķezā. > >
09:57:02
Meža vēsajā pustumsā Mareks ar sprunguli zimēja uz zemes aptuvenu karti. - Šobrīd mēs esam šeit, aiz klostera. Dzirnavas ir šeit, apmēram ceturtdaļjūdzi no mums. Te ir sardzes postenis, kuram mums jātiek garām.
Khm, - norūca Kriss.
Un tad mums jātiek iekšā dzirnavās.
Kaut kā, - bilda Kriss.
Jā. Tad jādabū atslēga. Lai varam iet uz zaļo kapelu, kura atrodas… Kur, Keita?
Viņa paņēma sprunguli un uzzīmēja kvadrātu. - Ja šī ir La- roka, kalna galā, tad uz ziemeļiem 110 tās ir mežs. Ceļš ir apmēram šeit. Es domāju, ka kapela nav pārāk tālu - kaut kur šeit.