Jūdzi tālu? Divas jūdzes?
Pieņemsim, ka divas.
Mareks pamāja.
Nu tad viss skaidrs, - noteica Kriss, pieceldamies un no- braucīdams zemi no rokām. - Mums tikai jātiek garām bruņotajam postenim, jātiek iekšā nocietinātajās dzirnavās, tad jāiet uz to kapelu un jāpacenšas pa ceļam nedabūt galu. Ejam!
Viņi iznāca no meža un gāja pa posta ainavu. Sentmēras klosteri bija apņēmušas liesmas, dūmu mākoņi aptumšoja sauli. Zemi klāja melni pelni, tie krita ari viņiem uz sejas un pleciem, traucēja elpot. Viņi juta mutē to garšu. Upes otrā krastā bija samanāma tumša Kastelgāras kontūra, tagad tās bija tikai melnas, kūpošas drupas kalna pakājē.
Ejot cauri šai postažai, viņi ilgi nevienu nesatika. Ejot garām kādai zemnieku mājai uz rietumiem no klostera, viņi ieraudzīja pavecu vīru guļam zemē ar divām bultām krūtīs. No mājas viņi dzirdēja zidaiņa raudas. Ieskatījušies mājā, viņi redzēja līdz nāvei sakapātu sievieti, kas uz mutes gulēja pie krāsns. Sešgadīgs puika blenza griestos. Viņam bija uzšķērsts vēders. Zīdaini viņi neredzēja, bet likās, ka skaņa nāk no segas vīstokļa stūrī.
Keita dzīrās iet klāt, bet Mareks viņu atturēja. - Nedari to!
Viņi gāja tālāk.
•
Dūmi vērpās pār nīko ainavu, pamestajām mājām, neapkoptajiem laukiem. Atskaitot slaktiņā cietušo zemnieku ģimeni, viņi nebija redzējuši nevienu citu.
Kur visi palikuši? - jautāja Kriss.
Mežā, - atteica Mareks. - Viņiem tur ir būdas un pazemes slēptuves. Viņi zina, kas jādara.
Mežā? No kā viņi pārtiek?
No tā, ko nolaupa cauri jājošiem karavīriem. Tāpēc bruņinieki nogalina katru, ko satiek mežā. Viņi domā, ka tie noteikti ir godini - laupītāji -, un viņi zina, ka godini atbildēs tāpat, tiklīdz radīsies izdevība.
Tātad tas izskaidro arī mūsu piedzīvoto, tiklīdz mēs ieradāmies?
Jā, - sacīja Mareks. - Antagonisms starp vienkāršajiem ļaudīm un dižciltīgajiem tagad ir pašā degpunktā. Vienkāršie ļaudis ir nikni par to, ka viņiem ar saviem nodokļiem un klaušām jāuztur bruņinieku kārta, taču briesmu laikā bruņinieki nepilda savus pienākumus pret viņiem - viņi vairs nespēj uzvarēt kaujās un nosargāt valsti. Franču karalis ir saņemts gūstā, un karalis tautai ir ļoti svarīgs simbols. Un tagad, kad karā starp Angliju un Franciju ir pārtraukums, viņi ļoti skaidri redz, ka tieši bruņinieki ir viņu posta cēlonis. Arno un Olivers Puat- jē kaujā bija katrs sava karaļa pusē. Un tagad viņi abi izlaupa laukus, lai varētu samaksāt saviem karavīriem. Ļaudīm tas nepatīk. Tāpēc viņi veido godinu bandas, dzīvo mežā un atdara ļauno, kā vien varēdami.
Un tās mājas? - jautāja Keita. - Kas bija noticis ar tām?
Mareks paraustīja plecus. - Varbūt kādam zemnieku bandīti mežā nogalinājuši tēvu. Varbūt kādam brālis vakarā sadzēries, aizblandījies, ticis zemnieku aplaupīts un nonāvēts. Varbūt kādam sieva ar bērniem ceļojusi no vienas pils uz otru un pazudusi bez vēsts. Ikvienā šādā gadījumā dusmas un izmisums var izgāzdes pār jebkuru. Un bieži tā arī notiek.
- Bet…
Mareks bija apklusis un rādīja uz priekšu. Virs koku līnijas bija redzams plīvojošs zaļganmelns karogs, kas, cilādamies līdzi auļojošam jātniekam, ātri virzījās pa kreisi.
Mareks norādīja pa labi. Viņi klusi gāja augšup gar upes krastu, līdz beidzot nonāca pie dzirnavu tilta un sardzes posteņa, i
Dzirnavu tilts upes krastā sniedzās līdz pat stāvai klints sienai, pie kuras atradās arka. Katrā pusē arkai atradās pa nodevu iekasētāja namiņam, de bija mūrēti. Vienīgais ceļš uz Laroku veda cauri arkai, tas nozīmēja, ka Olivera vīri, kas kontrolēja tiltu, kontrolēja ari ceļu.
Kaļķakmens klintis pie ceļa bija augstas un stāvas. Citas iespējas nebija - jātiek cauri arkai. Pie arkas blakus nodevu ievācēja namiņam stāvēja karavīru bariņš un tā vidū - Roberts de Kērs.
Mareks pašūpoja galvu.
Pa ceļu gāja vairāki zemnieki, lielākoties sievietes un bērni; daži nesa līdzi trūcīgas iedzīves mantas. Viņi devās meklēt aizstāvību Larokas pilī. De Kērs runāja ar vienu no sargiem un pa brīžam pameta skatienu uz zemniekiem. Nācēji netika pārāk cieši nopētīti, taču nepamanīti viņi nevarēja tikt cauri. Pēdīgi de Kērs aizgāja uz nocietinātajām tilta ēkām. Mareks piebikstīja pārējiem, un viņi izgāja uz ceļa, lēni tuvodamies postenim. Mareks juta, ka sācis svīst.
Sargi apskatīja ļaužu mantas, atņēma visu, kas likās kaut cik vērtīgs, un sameta kaudzē pie ceļa.
Mareks sasniedza arku, gāja cauri. Karavīri pavērās viņā, Mareks neatbildēja uz skatieniem. Viņš tika cauri, tad Kriss un tad Keita.
Viņi gāja gar upi līdzi zemnieku pūlītim, taču, kad zemnieki nogriezās uz Ierokas pusi, Mareks devās pretējā virzienā, atpakaļ uz krastu.
Šeit neviena cita nebija, un viņi varēja caur lapotnēm nopētīt nocietināto dzirnavu tiltu, kas bija palicis ceturtdaļjūdzi lejāk.
Skats nebija iedrošinošs.
Katrā tilta galā bija pa masīvam divstāvu tornim ar sardzes laukumiņu uz augstā jumta un šaurām šaujamlūkām visās pusēs. Uz tuvākā torņa viņi redzēja divus dučus karavīru sarkan- brūnpelēkos tērpos. Viņi lūkojās apkārt, gatavi cīņai. Uz otra torņa bija apmēram tikpat daudz karavīru, tur vējā plīvoja lorda Olivera standarts.
Starp abiem torņiem uz tilta bija divas dažāda lieluma ēkas, kuras savienoja rampa. Apakšā straume grieza četrus ūdensratus. Dambju virkne vairoja straumes spēku.
- Kā tev liekas? - Mareks uzrunāja Krišu. Galu galā Kriss bija īpaši interesējies par šo būvi. Viņš to bija pētījis veselus divus gadus. - Tiksim iekšā?
Kriss pašūpoja galvu. - Neizskatās. Visās malās sardze. Nav pa kurieni tikt.
Kas ir tā ēka, kas vistuvāk mums? - jautāja Mareks, norādīdams uz divstāvu koka būvi.
Tai vajadzētu būt graudu maltuvei, - atbildēja Kriss.
Dzirnakmeņi droši vien ir augšstāvā. Milti pa reni birst lejā uz tīnēm apakšstāvā, no kurienes tos vieglāk sabērt maisos un nest laukā.
Cik cilvēku tur strādā?
Droši vien divi vai trīs, bet tagad, - viņš norādīja uz karavīriem, - varbūt vispār neviens.
Labi. Un otra ēka?
Mareks norādīja uz otru celtni, zemāku un garāku, kuru šaura rampa savienoja ar pirmo. - īsti nezinu, - sacīja Kriss.
Varētu būt metāllietuve, varbūt tur maļ papīra masu vai mīca alus misu, varbūt dēļus zāģē.
Vai tiešām ar zāģiem?
Jā. Tolaik jau bija ar ūdens enerģiju darbināmi ripzāģi. Tādi varētu tur būt.
Bet skaidri tu nezini.
Pa gabalu paskatoties, nevaru pateikt.
Atvainojiet, - ierunājās Keita, - bet kāda jēga vispār par to runāt? Tāpat redzams, ka tur nav iespējams tikt iekšā.
Mums jātiek iekšā! - iesaucās Mareks. - Jātiek brāļa Marsela cellē un jādabū tā atslēga.
Bet kā, Andrē? Kā mēs tur tiksim?
Mareks ilgi klusēdams skatījās uz tiltu. Pēdīgi viņš noteica:
Peldus.
Kriss pakratīja galvu. - Neizdosies. - Tilta balsti ūdenī bija stāvi, noauguši ar zaļām un slidenām aļģēm. - Mēs tur nemūžam neuzkāpsim.
Vai es ko teicu par kāpšanu? - jautāja Mareks.
09:27:33
Krišam aizrāvās elpa, iekāpjot upes aukstajā ūdeni. Mareks jau bija atgrūdies no krasta un slīdēja ar straumi lejup. Keita bija tieši aiz viņa un virzījās vairāk pa labi, cenšoties turēties straumes vidū. Kriss metās viņiem pakaļ, nervozi atskatīdamies uz krastu.