Pagaidām karavīri nebija viņus pamanījuši. Upes šalkoņa bija skaļa, tā bija vienīgā skaņa, ko viņš dzirdēja. Viņš pacēla galvu un skatījās uz priekšu - tilts tuvojās. Kriss juta augumu saspringstam. Viņš zināja, ka šī ir vienīgā iespēja - ja neizdosies, straume aiznesīs viņu lejāk, un vēlreiz neaizturētam tikt cauri postenim būtu neiespējami.
Tas jāņem vērā.
Vienīgā iespēja.
Krasti pirms dzirnavām bija mūrēti, lai iegrožotās straumes jauda būtu lielāka. Kriss juta, ka sācis ātrāk virzīties uz priekšu. Tieši priekšā bija slūžu aizvars, pirms ratiem, kas slīga tilta ēnā. Viss notika ātri. Upe bija baltās putās, straume gāzās dunēdama. Pietuvojoties viņš dzirdēja arī ratu čīkstēšanu.
Mareks sasniedza pirmo ratu; viņš pieķērās spieķim, apmetās apkārt, uzkāpa uz vienas no lāpstiņām, tā viņu pacēla augšup, un viņš pazuda skatienam.
Pēc viņa izskatījās, ka tas nav nekas grūts.
Tagad Keita bija sasniegusi otru ratu tilta vidū. Viņa veikli pieķērās spieķim, tomēr tas sāka slīdēt no rokām. Tikai ar lielām grūtībām viņai izdevās uztrausties uz lāpstiņas.
Kriss noslīdēja pa straumes pēdējo slīpumu, stenēdams pacieta auguma atsišanos pret gultnes akmeņiem. Ūdens ap viņu mutuļoja kā krācēs, straume ātri nesa uz ratu.
Tagad bija viņa kārta.
Rats bija tuvu.
Kriss sniedzās uz spieķu pusi, pieķērās, tiklīdz nākamais parādījās virs ūdens - auksts un glumjš -, roka slīdēja uz aļģēm - pirkstos iecirtās skabargas - viņš tvēra ar otru roku - izmisīgi - spieķis cēlās gaisā - viņš nespēja to noturēt - izlaida, atkrita ūdenī - ķēra nākamo, kad tas parādījās, - netrāpīja - netrāpīja -, un tad straume viņu bez žēlastības aiznesa tālāk, atpakaļ saulē, lejup pa straumi.
Viņam neizdevās! »
Nolādēts!
Straume nesa viņu uz priekšu. Projām no tilta, projām no biedriem.
Viņš bija palicis viens.
09:25:12
Keita uzdabūja ceļgalu uz rata lāpstiņas un juta, ka tiek celta ārā no ūdens. Tad, uzkņupusi ar otru celi, tika pacelta gaisā. Pametusi skatienu pār plecu, viņa vēl paguva pamanīt, ka Krišu straume aiznes tālāk, viņa slapjie mati spīdēja saulē. Un
tad viņa jau bija uznesta augšā un ienesta dzirnavās.
•
Viņa bija nonākusi mazā, tumšā telpā. Dēļi zem kājām ieliecās, bija jūtama pelējuma dvaka. Rats bija palicis aiz muguras, pa labi griezās koka zobrati. Šie zobrati savukārt grieza vertikālo velbomi, kurš aizsniedzās cauri griestiem. Viņa stāvēja, ieklausījās, juta, kā virsū šļācas ūdens lāses. Taču nebija dzirdams nekas bez ūdens šalkoņas un koka čīkstoņas.
Tieši pretī bija zemas durtiņas. Viņa satvēra dunci un uzmanīgi gāja iekšā.
•
Graudi sīkdami slīdēja pa koka reni no griestiem uz kvadrātveida koka tīni viņai blakus uz grīdas. Kaktā bija augstu sakrauti graudu maisi. Gaiss bija dzeltenu putekļu piestrāvots. Dzeltenas bija visas virsmas, arī sienas un pieslietas kāpnes telpas stūri, kas veda uz otro stāvu. Viņa atcerējās Kriša stāstīto, ka šie putekļi ir sprādzienbīstami, tāpēc vissīkākā liesmiņa uzlaistu gaisā visu ēku. Un patiesi, viņa te neredzēja nevienu sveci un arī svečturus ne. Nekādas uguns.
Keita uzmanīgi virzījās uz kāpnēm. Tikai, kad bija tās sasniegusi, viņa ieraudzīja, ka starp maisiem guļ divi vīri un skaļi krāc. Viņiem pie kājām bija vairākas tukšas vīna pudeles. Ne viens, ne otrs negrasījās mosties.
Viņa sāka kāpt pa kāpnēm.
Viņa nonāca pie granīta dzirnakmena, kas griezdamies skaļi berzējās pret otru, apakšējo. Graudi pa tādu kā piltuvi bira augšējā akmens vidus caurumā. Samalti tie nāca ārā pa sāniem un bira uz caurumu grīdā.
Telpas stūrī viņa ieraudzīja Mareku, kas bija noliecies pār zemē guļošu karavīra līķi. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un parādīja uz durvīm pa labi. Keita dzirdēja balsis: karavīri vārtu namā. Mareks klusi pacēla kāpnes un aizlika tās priekšā durvīm.
Tad viņi pa abiem atbruņoja mirušo karavīru. Līķis bija smags, noņemt tā ieročus - zobenu, loku un bultu maku - bija negaidīti grūti. Likās, ka tas prasa ļoti ilgu laiku. Keita skatījās mirušā sejā - viņam bija divu dienu bārdas rugāji un iekaisusi čūla uz lūpas. Viņa brūnās acis bija vaļā.
Keita salēcās no bailēm, kad vīrs pēkšņi cēla roku pret viņu. Tad viņa aptvēra, ka viņas slapjā piedurkne aizķērusies aiz nelaiķa rokassprādzes. Viņa atķibināja to. Roka ar būkšķi atkrita atpakaļ.
Mareks apjozās vīra zobenu. Loku un bultas viņš padeva Keitai.
Pie sienas uz kāšiem karājās vairāki mūku apmetņi. Mareks uzvilka vienu un otru iedeva Keitai.
Patlaban viņš norādīja pa kreisi - uz rampu, kas veda uz otru ēku. Uz rampas viņiem ceļā stāvēja divi karavīri sarkan- brūnpelēkos tērpos.
Mareks paskatījās apkārt, ieraudzīja smagu graudu maisāmo milnu un pasniedza to Keitai. Kaktā stāvēja vairākas vīna pudeles. Viņš paņēma divas, atvēra durvis, kaut ko oksitānis- ki sacīja un māja karavīriem ar pudelēm. Tie steidzās šurp. Mareks pastūma Keitu uz stenderes pusi un teica vienu vārdu: - Stipri!
Pirmais karavīrs nāca iekšā, tūlīt aiz viņa otrs. Keita atvēzējās un blieza ar milnu pirmajam pa galvu - tik stipri, ka likās, būs ielauzusi viņam pauri. Bet nekā! Vīrs nokrita gan, bet uzreiz sāka slieties kājās. Viņa iesita vēl divas reizes, tad gan nošļuka uz mutes un vairs nekustējās. Mareks tikmēr bija sasitis vīna pudeli pret otra karavīra galvu un tagad jau kuro reizi spēra tam pa vēderu. Vīrs pretojās, cēla rokas, lai aizstāvētos, līdz viņa galvvidu ķēra Keitas milna. Tad arī viņš vairs nekustējās.
Mareks pamāja, pabāza zobenu zem apmetņa un devās pāri rampai - drusku nodūris galvu kā jau mūks. Keita viņam sekoja.
Viņa neuzdrošinājās skaūdes uz karavīriem sargtorņos. Bultu maku viņa bija paslēpusi zem apmetņa, bet ar loku to izdarīt nevarēja, tas bija jānes atklāti. Viņa nezināja, vai kāds viņu ir ievērojis vai nav. Viņi piegāja pie otras ēkas, un Mareks pie durvīm apstājās. Viņi ieklausījās, taču dzirdēja tikai skaļus ritmiskus būkšķus un upes šalkoņu zem kājām.
Mareks atvēra durvis.
• •
Kriss klepoja un sprauslāja, ķepurodamies ūdenī. Straume tagad bija lēnāka, bet viņš jau bija simts jardu projām no dzirnavām. Abos upes krastos stāvēja Arno vīri, acīmredzot gaidīdami pavēli uzbrukt tiltam. Turpat bija ari daudz zirgu, kurus pieskatīja pāži.
Saule spoži spīdēja upē un no ūdens atspīdēja karavīru sejās. Kriss redzēja, kā viņi miedz acis un griež upei muguru. Viņš saprata, ka nav vēl pamanīts tikai šā spīduma dēļ.
Nešļakstīdamies un necilādams rokas, viņš virzījās uz Dordoņas ziemeļu krastu un ieslīdēja meldrājā. Tur viņu neviens neieraudzīs. Varēja kādu brītiņu atvilkt elpu. Turklāt tieši šajā - franču - pusē viņam arī vajadzēja būt, ja viņš cerēja atkal satikties ar Andrē un Keitu.
Pieņemot, ka viņi dzīvi tiks laukā no dzirnavām. Kriss nezināja, cik lielas ir izredzes uz to. Karavīru dzirnavās bija, ka biezs.
Un tad viņš atcerējās, ka keramiskais marķieris joprojām ir pie Mareka. Ja Mareks aizies bojā vai pazudīs, tad viņi nekad vairs netiks mājās. Taču, viņš nodomāja, tāds liktenis droši vien gaidāms jebkurā gadījumā.
Kaut kas mīksti atsitās viņam pret pakausi. Viņš pagriezās un ieraudzīja peldam beigtu, uzpūtušos žurku. Riebuma uzplūds dzina viņu ārā no ūdens. Tur, kur viņš šobrīd atradās, karavīru krastā nebija, viņi stāvēja ozolu ēnā kādu duci jardu lejāk. Kriss izlīda no ūdens un atslīga krūmos. Viņš juta uz auguma siltus saules starus. Dzirdēja, kā karavīri jokojas un smejas. Viņš zināja, ka vajadzēja pārvietoties uz kādu noslēgtāku vietu. Šeit viņu, zemos krasta krūmeļos guļošu, viegli varētu pamanīt katrs, kas nāktu pa upmalas taku. Taču, pamazām sasilstot, viņš juta arī nepārvaramu noguruma uzplūdu. Plakstiņi bija smagi, locekļi gurdi, un, par spīti visām briesmām, viņš sev sacīja, ka uz brītiņu pievērs acis.