Tikai uz britinu.
Dzirnavās troksnis bija apdullinošs. Keita saviebusies uzkāpa otrajā stāvā un noraudzījās uz telpu lejā. Visā telpas garumā dubultīga mehānisko veseru rinda rībēja pret laktām, nemitīgi atbalsojoties mūra sienās.
Blakus katrai laktai bija ūdens toveris un panna ar kvēlošām oglēm. Šī nepārprotami bija kalve, kurā tika rūdīts tērauds, pārmaiņus karsējot, kaļot un atdzesējot ūdenī; veserus darbināja ūdens spēks.
Taču pašlaik veseri dauzījās nepieskatīti, kamēr septiņi vai astoņi karavīri sarkanbrūnpelēkajās uniformās metodiski pārmeklēja telpu, skatīdamies pat zem rotējošajiem cilindriem un rībošajiem veseriem, iztaustīdami sienas, lai nepalaistu garām kādu slepenu nodalījumu, viņi krāmējās ari pa darbarīku kastēm.
Keitai nebija ne mazāko šaubu, ko viņi meklē: brāļa Marsela atslēgu.
Mareks pagriezās un pamāja, ka viņiem jāiet lejā un uz sāndurvīm, kas stāvēja pusvirus. Tās bija vienīgās durvis tajā pusē; atslēgas tām nebija, un aiz tām gandrīz noteikti atradās Marsela istaba.
Protams, tā jau noteikti bija pārmeklēta.
Mareku tas nezin kāpēc neuztrauca, viņš droši devās turp.
Nokāpuši lejā, viņi paslīdēja garām dārdošajiem veseriem un iespruka Marsela istabā.
Mareks pašūpoja galvu.
Šī tiešām bija mūka celle, ļoti maza un ārkārtīgi trūcīga: te bija tikai šaura lāva, ūdens bļoda un naktspods. Pie lāvas stāvēja mazs galdiņš ar sveci. Tas bija viss. Uz kāša aizdurvē karājās divi balti mūka apmetņi.
Nekā cita.
Jau pirmajā acu uzmetienā bija skaidrs, ka nekādas atslēgas šai telpā nav. Un, pat ja būtu bijusi, karavīri to jau būtu paņēmuši. t
Tomēr Mareks, Keitai par pārsteigumu, nometās četrrāpus un sāka čamdīties zem gultas.
Mareks atcerējās, ko īsi pirms savas bojāejas bija teicis Abats.
Abats nezināja, kur atrodas eja, un izmisīgi vēlējās to noskaidrot, lai varētu pavēstīt to Arno. Abats bija mudinājis Profesoru meklēt vecajos dokumentos - tas bija saprotams, ja Marsels bija tik ļoti zaudējis prātu, ka pats vairs nevienam nevarēja pateikt par savu veikumu.
Profesors bija atradis dokumentu, kurā bija pieminēta atslēga, un viņam tas droši vien likās nozīmīgs atklājums. Taču Abats bija nepacietīgs: "Skaidrs, ka bija atslēga. Marselam bija daudz atslēgu…"
Tātad Abats jau zināja par atslēgas eksistenci. Viņš zināja, kur tā ir. Tomēr viņš nespēja to likt lietā.
Kāpēc?
Keita uzsita Marekam uz pleca. Viņš atskatījās. Keita bija pavilkuši sānis baltos apmetņus. Uz durvīm bija trīs iegravēju- mi, tādos kā romiešu rakstos. Šie gravējumi bija dekoratīvi, taču ne viduslaiku stilā.
Un tad viņš saprata, ka tie nav nekādi parastie greznojumi. Tās bija skaidrojošas diagrammas.
Tās bija atslēgas.
Šī diagramma bija iegravēta durvis pirms daudziem gadiem. Karavīri to noteikti jau bija redzējuši. Taču, ja viņi joprojām meklēja, tad nebija sapratuši, ko tā nozīmē.
Taču Mareks saprata.
Keita blenza uz viņu un čukstēja: - Kāpnes?
Mareks bakstīja attēlā un atbildēja: - Karte!
Nu viņam beidzot viss bija skaidrs.
VIVIX nebija atrodams vārdnīcā, tāpēc ka tas nebija vārds. Tā bija skaitļu virkne: V, IV un IX. Un šiem skaitļiem pergamenta tekstā bija pievienotas konkrētas norādes: DESIDE. Arī tas bija nevis viens vārds, bet trīs saīsinājumi: DExtra, Slnis- tra, L)Extra. Tas latīniski nozīmēja "pa labi, pa kreisi, pa labi".
Līdz ar to atslēga bija šāda: nonākot zaļajā kapelā, bija jāiet piecus soļus pa labi, četrus soļus pa kreisi un vēl deviņus soļus pa labi.
Un tā varēja nonākt slepenajā ejā.
Viņš plati uzsmaidīja Keitai.
īpaši viņa uzmanību piesaistīja trešā diagramma, pa labi. Ta izskatījās šādi:
Viņi beidzot bija atraduši to, ko visi tik ļoti meklēja. Viņi bija atraduši Larokas atslēgu.
09:10:23
Keita nodomāja, ka tagad tikai jātiek dzīviem ārā no dzirnavām. Mareks piegāja pie durvīm un piesardzīgi palūrēja uz karavīriem lielajā telpā. Keita pienāca blakus.
Viņa saskaitīja deviņus vīrus. Un vēl de Kērs. Kopā desmit.
Desmit pret diviem.
Tagad viņi vairs nebija tik centīgi meklētāji. Daudzi lūkojās cits citā pār klaudzošajiem veseriem un raustīja plecus, kā sacīdami: "Vai nebūtu laiks beigt? Kāda jēga turpināt?"
Skaidrs, tagad Keitai un Marekam būtu neiespējami nozust nepamanītiem.
Mareks norādīja uz kāpnēm, kas veda uz augšējo rampu. - Ej taisni uz kāpnēm un ārā no šejienes! - viņš teica. - Es tevi piesegšu. Vēlāk sapulcēsimies lejāk pie upes, ziemeļu krastā. Skaidrs?
Keita paskatījās uz karavīriem. - Desmit pret vienu? Es palikšu, - viņa teica.
Nē. Vienam no mums noteikti jātiek no šejienes laukā. Es šeit tikšu galā. Ej! - Viņš iebāza roku kabatā. - Un paņem līdzi šo! - Viņš sniedza Keitai keramisko marķieri.
Viņai šermuļi pārskrēja pār kauliem. - Kāpēc, Andrē?
Nem! >
Un viņi atstāja brāļa Marsela celli. Keita devās uz kāpnēm, atgriezdamās, no kurienes nākusi. Mareks gāja šķērsām pāri telpai uz tālākajiem logiem ar skatu uz upi.
Keita bija uzkāpusi pa kāpnēm līdz pusei, kad izdzirdēja saucienu. Karavīri no visām pusēm metās uz Mareka pusi, kas bija nometis mūka apmetni un jau ar vienu cīnījās.
Keita nevilcinājās. Viņa izvilka bultu maku no apmetņa apakšas, ierobīja bultu, atvilka loku. Viņa atcerējās Mareka teikto: Lai nogalinātu pretinieku… Toreiz tas viņai bija licies smieklīgi.
Viens karavirs iesaucās un rādīja uz viņu. Keita šāva: bulta ietriecās saucējam kaklā. Viņš streipuļoja atpakaļ, krita un iekrita tieši pannā ar kvēlošām oglēm. Otrs karavīrs viņam blakus kāpās atpakaļ, meklēdams aizsegu, kad Keita iešāva viņam tieši krūtīs. Viņš saļima miris.
Palikuši astoņi.
Mareks cīnījās vienlaikus ar trijiem, ieskaitot de Ķēru. Zobeniem ldandzot, vīri locījās starp dunošajiem veseriem un lēca pāri šķēršļiem. Vienu Mareks jau bija nogalinājis, tas gulēja viņam aiz muguras.
Palikuši septiņi.
Bet tad viņa redzēja, ka guļošais slienas kājās; viņa nāve bija tikai izlikšanās, un tagad viņš uzmanīgi virzījās uz priekšu ar nolūku uzbrukt Marekam no muguras. Keita ierobīja vēl vienu bultu un izšāva. Virs klupa, sagrābdams cisku; viņš nokrita zemē, bet bija tikai ievainots; Keita iešāva viņam galvā.
Viņa sniedzās pēc jaunas bultas, kad ieraudzīja, ka de Kērs bija izrāvies no cīņas ar Mareku un tagad pārsteidzoši ātri metās uz viņas pusi.
Keita ņēma bultu, ierobīja to, šāva pa de Ķēru, taču steigā netrāpīja. De Kērs tuvojās ļoti strauji.
Keita nosvieda loku un bultas un metās laukā.
•
•
Viņa skrēja gar rampu uz dzirnavām, skatīdamās ūdenī. Visur balti šalcošajā straumē bija redzami upes akmeņi: par seklu, lai lēktu. Būs jātiek atpakaļ pa to pašu ceļu, kā bija iekļuvusi. De Kērs aiz muguras kaut ko kliedza. Priekšā, sargtornī, strēlnieku grupa atvilka lokus.