Kad izlidoja pirmās bultas, viņa jau bija sasniegusi maltuves durvis. De Kērs tuvojās, skriedams atmuguriski, kliegdams uz strēlniekiem un kratīdams dūri gaisā. Bultu zalve nosvilpa viņam visapkārt.
Maltuves augšējā telpā karavīri sitās pret durvīm, kas bija nobloķētas ar kāpnēm. Keita zināja, ka kāpnes ilgi neizturēs. Viņa metās uz lūku grīdā un nolaidās apakšējā telpā. Piedzērušie vīri sāka mosties no apkārtējiem trokšņiem, vēra vaļā duļķainas acis un slējās grīļīgās kājās. Tomēr gaisā bija tik daudz dzelteno putekļu, ka sevišķi daudz viņi neredzēja.
Šie putekļi piespēlēja Keitai ideju.
Viņa pačamdījās savā maisiņā un izvilka vienu 110 sarkanajiem kubiņiem. Uz tā bija skaitlis 60. Viņa izrāva drošinātāju un iemeta kubiņu telpas stūrī.
Viņa sāka domās skaidt atpakaļ.
Piecdesmit deviņi. Piecdesmit astoņi.
L)e Kērs tagad jau bija augšstāva telpā, taču vilcinājās pie lūkas, nezinādams, vai Keita ir apbruņota. Keita dzirdēja augšā daudzas balsis un soļus; tur bija saskrējuši arī vīri no sardzes nama. Droši vien kāds ducis. Varbūt vairāk.
Ar acs kaktiņu viņa pamanīja, ka viens no piedzērušajiem metas uz priekšu un mēģina viņu sagrābt. Keita spēcīgi iespēra viņam kājstarpē, un viņš ar kunkstu locīdamies sabruka zemē.
Piecdesmit divi. Piecdesmit viens.
Viņa pieliecās un iegāja mazajā telpiņā, caur kuru bija ieradusies. Dzirnavu rats čīkstēja, ūdens šļakstījās. Viņa aizvēra zemās durtiņas, taču tām nebija ne bultas, ne krampja. Iekšā tikt varēja jebkurš.
Piecdesmit. Četrdesmit deviņi.
Viņa paskatījās lejup. Caurums grīdā, kur rats turpināja le- jupgriezienu, bija pietiekami plats, lai viņa tiktu iekšā. Tagad bija tikai jāpieķeras vienai no lāpstiņām un līdzi ratam jālaižas lejup, līdz tiks pietiekami zemu, lai droši ielēktu seklajā ūdenī.
Taču, stāvot pie rata un domās izplānojot darāmo, viņa saprata, ka tas izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā. Rats griezās pārāk strauji, lāpstiņas ātri slīdēja garām. Viņa juta, ka ūdens šļakstās sejā, aizmiglo skatienu. Cik laika vēl palicis? Trīsdesmit sekundes? Divdesmit? Skatoties ratā, viņai bija sajucis skaits. Bet viņa zināja, ka gaidīt vairs nevar. Ja Krišam bija taisnība, tad kuru katru bridi visas dzirnavas uzies gaisā. Keita sniedzās uz priekšu, pieķērās lāpstiņai, sāka laisties tai līdzi, nobijās, palaida vaļā, sniedzās atkal, nobijās, tad atkāpās, ievilka elpu, saņēmās izšķirošajam mēģinājumam.
Viņa dzirdēja blakustelpā būkšķus - tur pa lūku lēca vīri no augšstāva, cits pēc cita. Pēdējais laiks.
Jāpazūd.
Viņa dziļi ievilka elpu, ar abām rokām pieķērās nākamajai lāpstiņai, piekļāvās ar augumu ratam. Viņa slīdēja caurumā - tūlīt jau būs ārā, saulē - izdevās! - bet pēkšņi tika atrauta no rata un palika karājamies gaisā.
Viņa pacēla acis.
Roberts de Kērs bija sagrābis Keitas roku dzelžainā tvērienā. Sniegdamies lejup, viņš bija pēdējā brīdī noķēris aizslīdošo bēgli. Un tagad viņš turēja Keitu aiz vienas rokas. Rats turpināja griezties dažas collas atstatu. Keita mēģināja izraudes no de Ķēra tvēriena. Viņš ar drūmu apņēmību raudzījās bēglē.
Keita raustījās.
De Kērs turēja stingri.
Tad viņa ieraudzīja, ka vajātāja acīs izteiksme mainās - tajās parādījās nedrošība, jo pievilgusī grīda sāka iegrimt. Vecajiem koka dēļiem, kurus gadu gadiem bija mērcējis rata ūdens, viņu kopīgais svars bija par smagu. Dēļi lēni liecās lejup. Viens bez skaņas ielūza, un de Ķēra kāja iespruka līdz celim, taču viņš neatlaida ciešo tvērienu.
*
Cik vēl laika, domāja Keita. Viņa ar brīvo roku dauzīja de Ķēra plaukstas locītavu, mēģinot atbrīvoties.
Cik daudz laika?
De Kērs bija kā buldogs, ieķēries turēja un nelaida vaļā. Lūza vēl viens grīdas dēlis, un de Kērs rāvās sānis. Ja lūzīs vēl viens, viņš izkritīs cauri pavisam.
Un viņam bija vienalga. Viņš turēsies līdz galam.
Cik laika?
Keita ar brīvo roku pieķērās garāmslīdošai lāpstiņai, lai ar rata spēku vilktu savu augumu lejup pretēji de Ķēra tvērienam. Viņas rokas dedzināja sasprindzinājuma sāpes, taču izdevās - dēļi nokrakšķēja - de Kērs krita cauri - atlaida Keitu -, un viņa nokrita dažas atlikušās pēdas balti mutuļojošajā ūdenī ap ratu.
Un tad dzeltenas gaismas uzliesmojums, un koka ēka virs viņas pazuda karstā dārdoņā. Viņa vēl pamanīja, ka dēļi lido uz visām pusēm, un tad trieciena vilnis atmuguriski, ar galvu pa priekšu iesvieda viņu ledainajā ūdenī. īsu bridi gar acīm pazibēja zvaigznītes, un tad viņa ūdens mutulī zaudēja samaņu.
09:04:01
Kriss pamodās no karavīru kliedzieniem. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka karavīri lielā apjukumā skraida pa dzirnavu tiltu. Viņš redzēja mūku baltā apmetnī izkāpjam pa lielākās ēkas logu, tad aptvēra, ka tas ir Mareks, - viņš vēl cirta ar zobenu kādam iekštelpās. Tad Mareks pa vīnstīgām noslīdēja lejup, līdz bija pietiekami zemu, lai riskētu lēkt upē. Uzpeldam viņu Kriss neredzēja.
Viņš vēl raudzījās ūdeni, kad uzsprāga maltuve - milzīgā uguns mutulī, sijām lidojot kur kurā. Karavīrus no torņiem sprādziena vilnis uzlidināja gaisā, un viņi krita lejā kā lelles. Kad dūmi un putekļi izklīda, viņš redzēja, ka maltuves vairs nav - bija palikuši tikai daži baļķi, kuri vēl dega. Pa upi juku jukām peldēja uzsprāgušās ēkas dēļi un mirušie karavīri.
Mareku viņš joprojām nekur neredzēja un Keitu arī ne. Viņam garām, straumes nests, aizpeldēja balts mūka apmetnis, un Krišam pēkšņi sametās šķērmi no domas, ka viņa varbūt mirusi.
Ja tā, tad viņš palicis viens. Riskējot atklāt sevi ienaidniekam, viņš piebikstīja auss aparātiņam un klusi uzsauca: - Keita! Andrē!
Atbildes nebija.
- Keita, kur tu esi? Andrē!
Aparātiņā nebija dzirdams nekas, pat statiski trokšņi ne.
Viņš redzēja kādu vīrieša līķi peldam upē ar seju uz leju. Izskatījās pēc Mareka. Vai tas bija viņš? Jā, Kriss bija gandrīz pārliecināts: tumši mati, spēcīgs augums, linu apakškrekls. Kriss novaidējās. Karavīri augstāk pie krasta kaut ko kliedza; viņš pagriezās un skatījās, cik tuvu tie ir. Kad viņš atkal paskatījās uz upi, līķis jau bija aizpeldējis.
Kriss nosēdās aiz krūmiem un mēģināja izdomāt, ko darīt.
Keita uzpeldēja, viņa gulēja uz muguras. Viņa bezpalīdzīgi slīdēja lejup pa straumi. Visapkārt ūdeni kā šāviņi triecās robaini koka gabali. Sāpes kaklā bija tik spēcīgas, ka bija grūti elpot; ar katru elpas vilcienu likās, ka strāvas triecieni izstrāvo līdz rokām un kājām. Viņa nemaz nevarēja pakustināt augumu, viņa domāja, ka ir paralizēta, līdz palēnām apjauta, ka tomēr spēj drusku pakustināt roku un kāju pirkstus. Sāpes sāka atkāpties, virzoties augšup pa locekļiem un tagad lokalizējoties kaklā, kur tās palika nežēlīgi asas. Tomēr viņa jau varēja dziļāk ievilkt elpu un pakustināt visus locekļus. Viņa pamēģināja vēlreiz: jā, gan rokas, gan kājas bija kustināmas.
Tātad viņa nebija paralizēta. Varbūt sprandas lauzt®? Viņa mēģināja pagrozīt galvu - mazdrusciņ pa labi, mazdrusciņ pa kreisi. Bija šaušalīgi sāpīgi, tomēr izdevās. Viņa slīdēja tālāk. Kaut kas biezs ieplūda acī, bija grūti redzēt. Viņa to noslaucīja un ieraudzīja uz pirkstu galiem asinis. Tātad kaut kur bija pušu galva. Sūrstēja piere. Viņa pieskārās tai ar delnu - delna kļuva viscaur sarkana.