Выбрать главу

Viņa joprojām uz muguras slīdēja lejup pa straumi. Sāpes vēl bija tik spēcīgas, ka viņa neuzdrošinājās apgriezties un pel­dēt. Pagaidām jāslīd uz priekšu. Viņa brīnījās, kāpēc karavīri nav viņu pamanījuši.

Tad viņa izdzirdēja saucienus no krasta un saprata, ka to­mēr ir pamanīta.

Kriss palūrēja pāri krūmiem tieši laikā, lai pamanītu Keitu slīdam lejup pa straumi. Viņa bija ievainota, sejas kreisā puse bija asinīs, kas plūda no galvvidus. Un viņa daudz nekustējās. Varbūt paralizēta.

Viņu skatieni uz mirkli satikās. Keita viegli pasmaidīja. Kriss zināja, ja viņš tagad atklāsies, tad tiks notverts, tomēr viņš ne­vilcinājās. Mareks bija pagalam, vairs nebija, ko zaudēt; tikpat labi viņi varēja palikt kopā līdz galam. Viņš metās ūdenī un pel­dēja pie Keitas. Tikai tad viņš aptvēra savu kļūdu. Viņš bija lo­ka šāviena attālumā no tiem strēlniekiem, kas vēl stāvēja atli­kušajā dzirnavu torni, un tie sāka šaut uz viņu - bultas ūdenī šmiukstēja vien.

Tūdaļ no Arno puses upē zirga mugurā metās kāds bruņi­nieks pilnās bruņās. Bruņiniekam bija galvā ķivere, seja nebi­ja redzama, taču viņš acīmredzot nebaidījās ne no kā, jo nostā­dīja savu augumu un zirgu tā, lai nobloķētu bultām ceļu. Viņa zirgs, nonākot dziļāk, iegrima un pēdīgi metās peldus; bruņi­nieks bija līdz gurniem ūdenī, kad viņš uzcēla Keitu seglos glu­ži kā slapju maisu un satvēra Krišu aiz rokas. Tad viņš uzsau­ca: -Allons! - un pagriezās uz krastu.

Keita noslīdēja no segliem zemē. Bruņinieks izkliedza pa­vēli, un pieskrēja kāds vīrs ar karodziņu - slīpām sarkanām un baltām svītrām. Viņš apskatīja Keitas ievainojumu, apslaucīja to un apturēja asiņošanu, tad pārsēja ar linu drāniņu.

Bruņinieks tikmēr nokāpa no zirga un noņēma ķiveri. Viņš bija garš un spēcīgs vīrs, ārkārtīgi pievilcīgs un pašapzinīgs, ar tumšiem, cirtainiem matiem, pilnīgām, jutekliskām lūpām un tumšām, možām acīm, kurās jautās uzjautrinājums par pasaules muļķīgumu. Sejas āda bija patumša, viņš izskatījās pēc spāņa.

Kad Keita bija pārsieta, bruņinieks pasmaidīja, parādīdams spoži baltus zobus. - Es būtu ļoti pagodināts, ja jūs nāktu man līdzi. - Viņš veda Keitu un Krišu atpakaļ uz klosteri un tā baz­nīcu. Pie baznīcas sāndurvīm stāvēja karavīru grupiņa, viens vēl sēdēja zirga mugurā un turēja Arno de Servola zaļganmel- no karogu.

Kad viņi gāja garām, karavīri cits pēc cita klanījās bruņinie­kam, nomurminādami: - Milord… milord…

Kriss piebikstīja Keitai. - Tas ir viņš!

-Kas?

-Arno.

Šis bruņinieks? Tu joko?

Paskaties, kā karavīri pret viņu izturas!

Tātad mūsu dzīvību izglābis Arno, - noteica Keita.

Kriss saprata situācijas ironiskumu. Divdesmitā gadsimta vēsturnieku pētījumos par šo laiku sers Olivers bija attēlots gandrīz vai kā karavīrs svētais, bet de Servols bija negatīvais tēls, "viens no šā laikmeta lielākajiem ļaundariem", kā rakstīja kāds pētnieks. Tomēr izskatījās, ka patiesība ir deši pretēja šiem pētījumiem. Olivers bija nožēlojams neģēlis, bet Servols - spožs bruņnieciskuma paraugs, kuram viņi tagad bija pateicīgi par savu dzīvību.

Kas ir ar Andrē? - jautāja Keita.

Kriss pašūpoja galvu.

Tu esi pārliecināts?

Gandrīz. Man liekas, es redzēju viņu upē.

Keita neteica neko.

Pie Sentmēras baznīcas stāvēja garas gūstekņu rindas - ro­kas sasietas aiz muguras - un gaidīja, kad viņus vedīs iekšā. Tie bija lielākoties Olivera karavīri sarkanbrūnpelēkās tunikās, kā arī daži zemnieki raupjās drānās. Kriss lēsa, ka tur bija pa­visam ap četrdesmit piecdesmit vīru. Kad viņi gāja garām, tie drūmi noraudzījās pakaļ. Daži bija ievainoti, visi izskatījās pār­guruši.

Viens gūsteknis, karavīrs, sarkastiski sacīja otram: - Re, kur iet izdzimtenis, Narbonnas lords! Viņš padara to, gar ko pat Arno negrib rokas smērēt.

Kriss vēl nebija lāgā sapratis sacīto, kad izskatīgais bruņi­nieks apmetās apkārt. - Tu saki? - viņš iesaucās, sagrāba ba­lamuti aiz matiem un atlieca viņa galvu atpakaļ. Otrā rokā pa­zibēja duncis un pāršķēla rīkli. Asinis noplūda pār krūtīm. Vīrs kādu brīdi palika stāvam, izdvesdams sēcošas skaņas.

-Tas bija tavs pēdējais apvainojums, - teica izskatīgais bru­ņinieks. Viņš smaidīdams nolūkojās sagrieztajā, raudzījās, kā plūst asinis, smējās, kad nelaimīgā acis šausmās pletās arvien platākas. Taču upuris palika stāvam. Krišam likās, ka tas vel­kas veselu mūžību, lai gan droši vien neilga vairāk par pusmi­nūti. Izskatīgais bruņinieks klusi vēroja, nekustējās, viņa seju nepameta smaids.

Pēdīgi vīrs saļima uz ceļiem, noliektu galvu kā lūgšanā. Bru­ņinieks mierīgi atvēzējās un iespēra viņam pa zodu, tā ka ne­laimīgais atkrita atpakaļ. Viņš turpināja vērot vīra mokas, kas ilga vēl kādu minūti. Beidzot viņš nomira.

Izskatīgais bruņinieks noliecās, noslaucīja dunča asmeni gar mirušā biksēm un asinīm nopilējušo zābaka purngalu gar viņa kamzoli. Tad viņš pamāja Krišam un Keitai.

Viņi iegāja Sentmēras baznīcā.

Iekšā gaisā bija jūtama dūmu smaka. Baznīca bija plaša, va­ļēja telpa; soli te vēl divsimt gadu nebija gaidāmi. Viņi nostā­jās aizmugurē, izskatīgajam bruņiniekam, kā likās, gribējās no­gaidīt. Vienā pusē viņi redzēja karavīru pulciņu, kas par kaut ko saspringti sačukstējās.

Baznīcas vidū kāds bruņinieks pilnā bruņojumā bija nome­ties ceļos un lūdza Dievu.

Kriss lūkojās uz pārējiem bruņiniekiem. Likās, ka tie iede­gušies strīdā, čuksti bija visai neganti. Taču viņam, protams, nebija ne jausmas, par ko viņi strīdas.

Kamēr viņi gaidīja, Kriss juta kaut ko uzpilam uz pleca. Pa­skatījies augšup, viņš tieši virs sevis ieraudzīja pakārtu vīru, kas lēni griezās virvē. Viņam gar kāju lāsoja urīns. Kriss pakā­pās sānis un ieraudzīja, ka pie otrā stāva balustrādes virvēs ka­rājas pusducis līķu - to rokas bija sasietas aiz muguras. Tri­jiem bija mugurā Olivera vīru tunikas. Divi bija zemnieku drānās, viens baltā mūka apmetnī. Divi citi gūstekņi sēdēja uz grīdas un klusi noskatījās, kā augšā tiek piesietas papildu vir­ves; viņi sēdēja stingi, acīm redzami padevušies liktenim.

Bruņinieks baznīcas vidū pārmeta krustu un piecēlās kājās. Izskatīgais Keitas un Kriša glābējs sacīja: - Milord Arno, šeit ir tie palīgi.

- Hmm… Ko tu teici? Palīgi?

Arno de Servols pagriezās. Viņš bija stiegrains, gadus trīs­desmit piecus vecs vīrs ar šauru, nepatīkamu, viltīgu seju. Vi­ņam bija sejas tiks, kas palaikam lika noraustīties viņa degu­nam, un šajos brīžos viņš atgādināja žurku, kas ošņājas. Viņa bruņas bija notraipītas ar asinīm. Viņš uzlūkoja atnācējus ar laisku, garlaikotu skatienu. - Tu saki, šitie ir viņa palīgi, Rai- mondo?

Jā, milord. Maģistra Eduardus palīgi.

Hmm… - Arno apgāja viņiem apkārt. - Kāpēc slapji?

Mēs viņus izvilkām no upes, milord, - sacīja Raimondo.

Viņi bija dzirnavās un pēdējā brīdī izglābās.

Ak tā? - Arno vairs nebija garlaikots. Viņa acīs uzdzirk­stīja interese. - Un sakiet jel man - kādā veidā jūs iznīcinājāt dzirnavas?

Kriss nokremšļojās un sacija: - Milord, mēs to neizdarījām.

Jā? - Arno sarauca pieri. Viņš uzlūkoja otru bruņinieku.

Kādā mēlē viņš runā? Neko nevar saprast.

Milord, viņi ir īri vai varbūt hebridieši.

-Jā? Tad jau angļi nav. Tas viņus ceļ manās acīs. - Viņš cieši ieskatījās abiem sejās. - Jūs mani saprotat?