Jā, milord, - sacīja Kriss. Šī atbilde tika saprasta.
Jūs esat angļi?
Nē, milord.
Patiesi, pēc tādiem neizskatāties. Par vārgu, lai būtu karotāji. - Viņš paskatījās uz Keitu. - Tas vispār mīksts kā skuķis. Un šis… - Viņš pačamdīja Kriša bicepsu. - Droši vien rakstvedis. Un anglis katrā ziņā nav. - Arno pakratīja galvu, viņa deguns noraustījās.
Jo angļi ir mežoņi! - viņš izsaucās, balsij atbalsojoties piedūmotajā baznīcā. - Piekrītat?
-Jā, milord, - sacīja Kriss.
Angļi nemāk citādi dzīvot kā vien nemieros un strīdos. Viņi vienmēr slepkavo paši savus karaļus, tas viņiem tāds mežoņu paradums. Mūsu normaņu brāļi viņus iekaroja un mēģināja pievērst civilizētam dzīvesveidam, bet nekas, protams, neiznāca. Barbariskums ir pārāk dziļi sakšu asinīs. Angļi priecājas par postu, nāvi un mokām. Viņiem nepietiek ar kaušanos pašiem uz savas aukstās draņķa salas, tāpēc viņi kuģo ar saviem karapūļiem šurp, uz šo mierīgo un pārtikušo zemi, un bendē nost vienkāršos ļaudis. Piekrītat?
Keita pamāja un palocījās.
Kā nu nepiekritīsiet, - turpināja Arno. - Viņu nežēlība ir nepārspējama. Vai zināt viņu iepriekšējo karali, Edvardu Otro? Vai zināt, kā viņi izdomāja šo nogalināt? Ar nokaitētu krāsns kruķi! Karali! Nav brīnums, ka mūsu laukos viņi uzdarbojas vēl briesmīgāk.
Viņš staigāja šurpu turpu. Tad atkal pievērsās Keitai un Krišam.
Un karaļa favorītam, faktiskajam valdniekam Hjūsam Des- penseram, neklājās labāk. Tādas jau tās angļu paražas ir. Vai zināt, kā viņu nobendēja? Viņu piesēja pie staba pilsētas laukumā, nogrieza pautus un sadedzināja viņa acu priekšā. Un tikai pēc tam nocirta galvu! Charmant, vai ne?
Viņš atkal gaidīja piekrišanu, Keita un Kriss atkal pamāja.
Un tagadējais karalis Edvards Trešais ir ņēmis vērā priekšgājēju likteni. Viņš saprot, ka visu laiku jāiet karā, citādi var dabūt galu pats no saviem pavalstniekiem. Tāpēc viņš ar savu izdzimteni dēlu, Velsas princi, barbariski iebrūk Francijā, zemē, kas tādus mežoņus nebija redzējusi. Šie sāka slepkavot mūsu ļaudis, izvarot mūsu sievietes, izkaut mūsu lopus, izbradāt mūsu laukus, graut mūsu pilsētas un bremzēt mūsu tirdzniecību. Kāpēc? Tāpēc, ka šos asinskārīgos angļu garus vajadzēja nodarbināt ārzemēs. Tāpēc, ka viņi grib salaupīt daudz cildenākas zemes bagātības. Tāpēc, ka katra angļu lēdija grib ēdināt savus viesus no franču traukiem. Tāpēc, ka viņi grib uzdoties par cildeniem bruņiniekiem, lai gan neko cildenāku nejēdz kā kapāt ar zobeniem mazus bērnus.
Arno beidza savu tirādi un vienu pēc otra uzlūkoja viņus šaudīgām, aizdomīgām acīm. - Un tāpēc, - viņš sacīja, - es nesaprotu, kāpēc jūs esat pievienojušies tam angļu cūkām Oliveram!
Nav tiesa, milord! - Kriss steidzīgi iebilda.
Es to necietīšu! Neliedzies: tu palīdzi Oliveram, jo tavs Maģistrs ir viņa dienestā.
Nē, milord. Maģistrs ir aizturēts pret viņa gribu.
Pret… viņa… - Arno pretīgumā atmeta ar roku. - Kas man var pateikt, ko šis pusslīkušais neģēlis saka?
Pienāca izskatīgais bruņinieks. - Es labi protu angliski, - viņš sacīja. Un Krišam: - Spek ayain. - Runā atkal!
Kriss apdomājās, tad sacīja: - Maģistrs Eduardus…
-Jā…
-… ir gūsta.
Gūs tā? - Izskatīgais bruņinieks neizpratnē sarauca pieri. - Gūvs stāv?
Kriss sāka saprast, ka bruņinieks tomēr neprot angliski tik labi, kā bija iedomājies. Viņš nolēma atkal mēģināt likt lietā savas trūcīgās latīņu valodas zināšanas. - Est in carcere - captus - heri captus est de coenobio sanctae Mariae. - Viņš cerēja, ka ir pateicis: "Viņš vakar no rīta tika sagūstīts Sentmērā."
Bruņinieks pacēla uzacis. - Invite? - Pret savu gribu?
-Jā gan, kungs.
Bruņinieks pagriezās pret Arno. - Viņš apgalvo, ka Maģistrs Eduardus vakar pret savu gribu notverts klosterī un tagad ir Olivera gūsteknis.
Arno aši pagriezās, cieši ieskatījās viņiem sejās un zemā, draudīgā balsī sacīja: - Sed vos non capti estis. Nonne? - Tomēr jūs nedkāt sagūstīti?
Kriss brīdi klusēja. - Ē, mēs…
Oui?
Nē, nē, milord, - Kriss steidzīgi bilda. - Ē, non. Mēs izbēgām. Ē, ef-effugi-i-imus. Effugimus. - Vai tas bija īstais vārds? Viņš sāka svīst no sasprindzinājuma.
Acīmredzot bija pietiekami saprotami, jo izskatīgais bruņinieks pamāja. - Viņi saka, ka esot izbēguši.
Izbēguši? No kurienes? - noprasīja Arno.
Kriss: - Ex Castelgard heri…
Jūs vakar izbēgāt no Kastelgāras?
-Etiam, mi dominē. - Jā, mans kungs.
Arno cieši skatījās uz viņu un ilgi neko neteica. Balkonā vairākiem vīriem bija uzmauktas cilpas kaklā, un viņi tika pārmesti pār balustrādes malu. Kritiens nepārlauza viņiem sprandu, un tā viņi karājās, gārgdami un locīdamies, līdz nomira.
Arno paskatījās augšup, it kā šie agonijas gārdzieni viņu kai- linātu un traucētu. - Dažas auklas vēl ir, - viņš noteica, atkal pievērsdamies Krišam un Keitai. - Es izdabūšu nojums patiesību.
Es jums nemeloju, milord, - teica Kriss.
Arno apmetās uz papēža. - Vai jūs runājāt ar mūku Marse- lu, pirms viņš nomira.
Marselu? - Kriss cik spēdams centās tēlot neizpratni.
Jā, jā, Marselu! Cognovistine fratrem Marcellum? - Vai jūs pazināt brāli Marselu?
Nē, milord.
Transitum ad Roccam cognitum habesne? - Uz šā jautājuma tulkojumu Krišam nevajadzēja gaidīt: vai eju uz Laroku zināt?
Eju… transitum… - Kriss atkal paraustīja plecus, tēlodams, ka pirmoreiz dzird par tādu. - Eju?… Uz Laroku? Nē, milord.
Arno viņam neticēja un neslēpa to. - Izskatās, ka tu itin neko nezini. - Viņš cieši lūkojās uz Krišu un Keitu, viņa deguns raustījās: izskatījās, ka viņš abus apošņā. - Es neticu. Jūs esat meļi!
Viņš pagriezās pret izskatīgo bruņinieku. - Pakar vienu, tad otrs runās!
Kuru, milord?
-Šo! - atbildēja Arno, noradīdams uz Krišu. Viņš paskatījās uz Keitu un ieknieba viņai vaigā. - Šis mīlīgais jauneklis man patīk. Es ar viņu šovakar savā teltī papriecāšos. Līdz tam laikam viņš jāsaglabā!
Labi, milord. - Izskatīgais bruņinieks nokliedza pavēli, un vīri balkonā ņēmās siet vēl vienu virvi. Citi sagrāba Kriša rokas un veikli sasēja aiz muguras.
Jēziņ, viņi to tiešām darīs, nodomāja Kriss. Viņš pavērās uz Keitu, kuras acis bija ieplestas šausmās. Vīri sāka vilkt Krišu projām.
No telpas malas atskanēja balss: - Milord! Lūdzu, uzgaidiet! -
Gaidošo karavīru pūlītis pašķīrās, un parādījās lēdija Klēra.
•
Milord, - Klēra klusi sacīja, - es lūdzu mazu, privātu sarunu!
Ē, protams, kā vēlaties. - Arno piegāja viņai klāt, un Klēra kaut ko čukstēja viņam ausī. Viņš padomāja, paraustīja plecus. Klēra atkal kaut ko čukstēja, dedzīgāk nekā iepriekš.
Pēc brīža Arno jautāja: - Jā? Un kāds no tā būs labums?
Atkal čuksti. Kriss neko no šīs sarunas nedzirdēja.
Krietno lēdij, - sacīja Arno, - es jau esmu izlēmis.
Atkal čuksti.
Pēdīgi Arno, galvu šūpodams, atnāca pie Keitas un Kriša. - Lēdija vēlas, lai nodrošinu viņas ceļu uz Bordo. Un vēl viņa saka, ka pazīstot jūs un ka jūs esot godīgi cilvēki. - Viņš ieturēja pauzi. - Viņa saka, ka man vajadzētu jūs atbrīvot.
Tikai, ja jūs pats to vēlaties, milord! - sacīja Klēra. - Ir taču labi zināms, ka angļi lej asinis pa labi, pa kreisi, bet franči tādi nav. Franču ir žēlsirdīgi, jo viņiem ir gudrāks prāts un labāka audzināšana.
Tas ir tiesa, - atsaucās Arno. - Franči ir Civilizēti. Un, ja šie divi neko nezina par brāli Marselu un par eju, tad man viņi vairs nav vajadzīgi. Un tāpēc es pavēlu: dodiet viņiem zirgus un pārtiku, un lai viņi dodas ceļā! Es varētu baudīt jūsu Maģistra Eduardus labvēlību, tāpēc nododu sevi viņa rīcībā, un lai Dievs dod, ka jūs droši nokļūstat pie viņa! Varat iet.