Выбрать главу

Lēdija Klēra palocījās.

Kriss un Keita palocījās.

Izskatīgais bruņinieks pārgrieza auklu, ar ko bija sasietas Kriša rokas, un izveda viņus laukā. Kriss ar Keitu bija tik pār­steigti par šo pavērsienu, ka nespēja izdvest ne vārda, kamēr gāja atpakaļ uz upes pusi. Krišam bija grīļīga sajūta, galvā dī­vains vieglums. Keita visu laiku berzēja vaigus, it kā mēģinātu pamosties.

Pēdīgi bruņinieks noteica: - Tagad jūs vienai gudrai lēdijai esat dzīvību parādā.

-Jā gan… - atsaucās Kriss.

Izskatīgais bruņinieks sāji pasmaidīja.

Jums uzsmaidījis pats Dievs, - viņš teica.

Izklausījās, ka tas viņu īpaši neiepriecina.

Pie upes stāvoklis bija pilnīgi mainījies. Arno vīri bija ieņē­muši dzirnavu tiltu, un tagad tornī plīvoja zaļganmelnais ka­rogs. Abos upes krastos pulcējās Arno bruņinieki zirgos. Pat­laban karavīru un kalpotāju pulks sāka, putekļu mākoņus saceļot, soļot uz Laroku. Tur bija vīri ar zirgu vilktiem apgā­des vezumiem, rati, kuros sēdēja un pļāpāja sievietes un skran­daini bērni, vēl citi rati, kam bija uzkrauti pamatīgi baļķi - mil­zīgas izjauktas katapultas, ar kurām mest akmeņus un degošu piķi pāri pils mūriem.

Bruņinieks bija salūkojis zirgus Krišam un Keitai - divus kaulainus kleperus, bija redzams, ka tie vairāk raduši vilkt ar­klu. Bruņinieks izveda viņus cauri sardzes postenim.

Pēkšņa rosība upē lika Krišam atskatīties. Viņš ieraudzīja, ka ducis vīru, līdz ceļiem iebriduši ūdenī, stīvējas ap čuguna lielgabalu, tas bija lādējams pa stobru, balsta vietā bija koka bluķis. Kriss aizrāvies skatījās. Līdz mūsdienām nebija sagla­bājies neviens tik sens lielgabals, nebija pat to aprakstu.

Bija zināms, ka šai laikā jau lietota primitīva artilērija; Puat- jē kaujas vietā arheologi bija atraduši lielgabalu lodes, tomēr vēsturnieki uzskatīja, ka lielgabali bijuši retums un lietoti lie­lākoties izrādīšanās pēc - tas bijis prestiža jautājums. Taču Kri­šam, vērojot, kā vīri cīnās, lai iedabūtu pamatīgo stobru atpa­kaļ ratos, kļuva skaidrs, ka tīri simboliskam ierocim nemūžam netiktu izšķiests tik daudz spēka. Lielgabals bija smags, tas aiz­kavēja visu armiju, kura noteikti gribēja līdz tumsai sasniegt Larokas mūrus. Nebija cita iemesla, kāpēc lielgabalu nevarē­tu atgādāt vēlāk, kā vien tas, ka šo ieroci uzskatīja par būtiski nepieciešamu uzbrukumam.

Bet kādā veidā, Kriss prātoja. Ierokas mūri bija desmit pēdu biezi. Šāda lielgabala lode tiem neko nevarētu padarīt.

Izskatīgais bruņinieks atvadījās no viņiem, sacīdams; - Lai Dievs jūs žēlo un sargā!

- Un jūs lai svētī un apdāvina! - atsaucās Kriss. Tad bruņi­nieks uzšāva zirgiem, un viņi aizjāja katrs uz savu pusi. Kriss ar Keitu - uz Laroku.

Kamēr viņi jāja, Keita izstāstīja Krišam par viņas un Mare­ka atklājumu Marsela cellē, kā arī par zaļo kapelu.

-Tu zini, kur tā kapela ir? - jautāja Kriss.

Jā. Es to redzēju vienā no apkaimes kartēm. Tā ir pusjū- dzi uz austrumiem no Larokas. Uz turieni ved meža taka.

Kriss nopūtās. - Tātad mēs zinām, kur ir šī eja, - viņš tei­ca, - bet marķieris ir pie Andrē, un viņš ir pagalam, un līdz ar to mēs šā vai tā nedekam projām.

Nē, - sacīja Keita. - Marķieris ir pie manis.

Pie tevis?

Andrē man to iedeva, uz tilta. Es domāju, viņš zināja, ka netiks dzīvs projām. Viņš būtu varējis bēgt un izglābties, bet nedarīja to. Viņš palika un izglāba mani.

Vina sāka klusi raudāt. >

Kriss jāja klusēdams. Viņš atcerējās Mareka aizrautību, kas vienmēr bija uzjautrinājusi citus aspirantus. "Vari iedomāties? Viņš tiešām tic tam bruņinieku sviestam!" Viņi bija uzskatījuši Mareka uzvedību par dīvainu pozu. Par lomu, pie kuras viņš visai uzspēlēti turas, jo divdesmitā gadsimta beigās taču neva­rēja visā nopietnībā pārliecināt citus, ka tu tici godam un tais­nīgumam, miesiskai šķīstībai, sieviešu aizstāvēšanai, īstas mī­lestības svētumam un visam pārējam.

Taču Andrē acīmredzot tiešām bija tam ticējis.

Viņi virzījās pa murgainu ainavu. Dūmi un putekļi saules gaismu darīja blāvu. Viņi jāja caur vīna dārziem, taču visi vīn­ogulāji bija nodeguši, atstājot tikai ķeburainus stumbenīšus, no kuriem virpinājās dūmi. Ari no augļu dārziem bija palikusi vienīgi melna postaža un koku skeleti. Izdedzis bija viss.

No visām pusēm skanēja drausmīgi ievainotu karotāju vai­di. Daudzi atkāpjoties bija saļimuši pie paša ceļa. Daži vēl el­poja, citiem vaigā jau nāves pelēkums.

Kriss apstājās paņemt viena kritušā ieročus. Kāds karavīrs turpat netālu pacēla roku un žēli sauca: - Secors, secors! - Kriss piejāja klāt Nelaimīgajam viena bulta bija iedūrusies dziļi vē­derā, otra krūtīs. Viņam bija tikai drusku pāri divdesmit ga­diem. Izskatījās, ka viņš apzinās savu drīzo nāvi. Viņš gulēja uz muguras, lūdzoši skatījās Krišā un kaut ko sacīja, bet Kriss nesaprata. Pēdīgi karavīrs rādīja uz savu muti un teica: - Aquam. Da milti aquam. - Viņam slāpa; vajadzēja ūdeni. Kriss bez­palīdzīgi noplātīja rokas. Viņam nebija ūdens. Ievainotais izska­tījās nikns, saviebās, aizvēra acis un novērsās. Kriss jāja tālāk. Turpmāk viņš palīdzības lūdzējiem jāja garām neapstājoties. Viņš neko nevarēja cietušo labā darīt.

Tālumā, augstu neaizsniedzamajās Dordoņas klintīs, slējās

Laroka. Stundas laikā viņiem vajadzētu tur nonākt.

Kādā tumšā Sentmēras baznīcas stūri izskatīgais bruņinieks palīdzēja Andrē Marekam piecelties. Viņš sacīja: - Jūsu drau­gi ir prom.

Mareks iekrekstējās un pieķērās bruņinieka rokai, lai ne­zaudētu līdzsvaru, kad cauri kājai izbrāzās sāpju vilnis. Izska­tīgais bruņinieks pasmaidīja. Viņš bija sagūstījis Mareku tūlīt pēc sprādziena dzirnavās.

Kad Mareks izkāpa pa dzirnavu logu, viņam palaimējās ne- savainojoties ielēkt dziļā upes ieaobē. Un iznirstot viņš jopro­jām atradās zem tilta. Iedobē bija atvars, tāpēc straume nebija aiznesusi viņu lejup.

Kad eksplodēja maltuve un visapkārt lidoja līķi un baļķi, Mareks bija novilcis mūka apmetni un iemetis straumē. Netā­lu no viņa ūdenī iekrita kāds karavīrs, viņa augums griezās at­varā. Mareks sāka rāpties krastā - un tur izskatīgais bruņi­nieks pielika viņam zobena smaili pie rīkles un aicināja sev līdzi. Marekam vēl bija mugurā Olivera vīru sarkanbrūnpelē- kais tērps, un viņš sāka oksitāniski klāstīt, ka ir nevainīgs, un lūdzās žēlastību.

Bruņinieka atbilde bija vienkārša: - Klusē! Es tevi redzēju. - Viņš bija redzējis, kā Mareks izkāpj pa logu un tiek vaļā no mū­ka tērpa. Viņš aizveda Mareku uz baznīcu, kur tas satika Klē­ru un Arno. Virspriesteris bija drūmā un draudīgā noskaņoju­mā, tomēr likās, ka Klēra spēj viņu ietekmēt, kaut vai tikai jau­cot gaisu. Tieši Klēra bija pavēlējusi Marekam klusi sēdēt tum­sā, kad ienāca Kriss ar Keitu. - Ja Arno varēs sakūdīt tevi pret pārējiem diviem, tad varbūt viņš vēl pasaudzēs gan tevi, gan viņus. Ja jūs visi būsiet vienoti pret viņu, tad viņš dusmās jūs visus nogalinās. - Klēra bija izplānojusi turpmākos notikumus. Un viss bija izdevies samērā labi.

Pagaidām.

Tagad Arno aizdomīgi nopētīja viņu. - Tātad tavi draugi zina, kur atrodas eja?

Zina, - atbildēja Mareks. - Es zvēru.

Tava dotā vārda dēļ es pasaudzēju viņu dzīvības, - sacīja Arno. - Tava un šīs lēdijas, kas par tevi galvo. - Viņš viegli pa­māja uz lēdijas Klēras pusi, kas tikko manāmi pasmaidīja.