Šī ierīce svēra vismaz piecsimt mārciņu, taču amatnieki to salika aši, strādājot ļoti koordinēti, un, beiguši vienu, steidza pie nākamās. Tagad Keita beidzot saprata, kā atsevišķos gadījumos lielas baznīcas un pilis varēja uzcelt nieka pāris gadu laikā. Strādnieki bija tik prasmīgi un biedriski, ka viņi lieliski sapratās bez jebkādas virsvadības.
Viņa pagrieza zirgu un iejāja biezajā mežā uz ziemeļiem no pils.
•
Taciņa bija šaura, un, jo dziļāk viņa iejāja mežā, jo tumšāks tas tapa. Bija spocīgi šeit vienai; viņa dzirdēja pūču kliedzienus un patālas viņai svešu putnu balsis. Viņa jāja garām kokam, kurā sēdēja vairāki kraukļi. Saskaitīja: divpadsmit. Keita nodomāja, ka tā ir gluži vai kāda īpaša zīme. Nez, ko tā varētu vēstīt?
Lēni jājot cauri mežam, Keitai bija sajūta, ka viņa slīd atpakaļ laikā un piesavinās pirmatnīgāku domāšanas veidu. Lapotnes saslēdzās virs galvas, bija tumšs kā vakarā. Viņai bija ie- slēgtības, apspiestības sajūta.
Pēc divdesmit minūtēm viņa atvieglota izjāja saulainā klaju- miņā, kur auga gara zāle. Otrā pusē viņa redzēja vietu starp kokiem, kur taka turpinājās. Jājot pāri klajumiņam, viņa pamanīja tā kreisajā pusē greznu ēku. Dīvaini, viņa neatcerējās, ka kartēs šeit būtu atzīmēta jelkāda celtne, bet te nu tā bija: izskatījās pēc mazas pils vai pamatīgas muižas, balti kaļķotās sienas spīdēja saulē. Mājai bija četri mazi tornīši un zils plākšņu jumts. Pirmajā brīdī aina likās dzīvespriecīga, bet tad viņa ievēroja, ka visi logi ir restoti; viena jumta dala iegāzusies, atstājot lielu caurumu. Palīgēkas bija noplukušas, šķības un greizas. Šis klajumiņš bija kādreizējais mauriņš, bet tagad jau pamatīgi aizaudzis. Keita juta posta un aizmirstības gaisotni.
Viņa nodrebinājās un piecirta piešus. Viņa ievēroja, ka zāle priekšā nesen nomīņāta - pakavu pēdas -, tur bija jājis kāds cits, uz to pašu pusi, kur viņa. Kamēr viņa skadjās, viņa redzēja, kā garie zāles stiebri lēni paceļas un atgriežas iepriekšējā stāvoklī.
Kāds te bijis pavisam nesen. Varbūt tikai pirms dažām minūtēm. Viņa uzmanīgi virzījās tālāk, uz klajumiņa otru malu.
Iejājot starp kokiem, viņu atkal ieskāva pustumsa. Taka priekšā kļuva dubļaina, un viņa skaidri redzēja, ka pakavu pēdas ved uz priekšu.
Laiku pa laikam viņa apstājās un saspringti ieklausījās. Tomēr priekšā it nekas nebija dzirdams. Vai nu jātnieks bija pārāk tālu, vai arī viņš bija ļoti kluss. Pāris reižu viņai likās, ka dzird zirga troksni, bet nebija pārliecināta.
Droši vien tās bija tikai viņas iedomas.
Viņa virzījās uz priekšu, uz vietu, kas viņas kartēs bija nosaukta: la chapelle verte morte - zaļās nāves kapela.
•
Meža pustumsā viņa ieraudzīja cilvēku, kas stāvēja, gurdi atspiedies pret nokaltušu koku. Tas bija vecs izdēdējis vīrs ar kapuci galvā un mežstrādnieka cirvi rokā. Kad Keita jāja garām, viņš ierunājās: - Es jūs lūdzu, godātais kungs, es jūs lūdzu! - Viņa balss bija vāra, sēcoša. - Atmetiet man, nabagam, kaut ko ēdamu, tik sen neesmu ēdis!
Keitai nelikās, ka viņai būtu kas ēdams, bet tad viņa atcerējās, ka bruņinieks bija izsniedzis viņiem pa mazam sainītim, tas bija piesiets aiz segliem. Viņa pasniedzās atpakaļ, salūkoja maizes donu un kaltētas vēršgaļas gabalu. Ēdamais nelikās apetīt- līgs, sevišķi tāpēc, ka bija piesūcies ar zirga sviedriem. Viņa sniedza šo cienastu svešiniekam.
Vecis mudīgi pienāca klāt un stiepās ar kaulainu roku pēc ēdiena, taču sagrāba nevis to, bet Keitas delnas locītavu negaidīti stiprā tvērienā un mēģināja strauji izraut viņu no segliem. Viņš sajūsmināti iegruģinājās, tā bija pretīga skaņa; cīkstoties atkrita atpakaļ viņa kapuce, un Keita redzēja, ka viņš ir jaunāks, nekā bija izlicies. Patlaban vēl trīs vīri izskrēja no brikšņiem abpus takai, un viņa aptvēra, ka tie ir godini, zemnieku kārtas bandīti. Keita vēl turējās seglos, bet ilgi tajos palikt nebija cerību. Viņa spēra savam kleperim, bet tas bija saguris un neklausīja. Pavecais vīrs turpināja vilkt viņas roku, visu laiku murminādams: - Ak tu, muļķa puika! Muļķa puika!
Nezinādama, ko citu darīt, viņa sauca palīgā, kliedza, cik plaušās bija jaudas, un tas uzbrucējus iztrūcināja, viņi pat uz bridi pārtrauca savu uzbrukumu. Tad dzīrās atkal mesties virsū Keitai, bet izdzirdēja tuvojamies auļojošu zirgu, kuru pavadīja mežonīgs kaujas sauciens. Godini saskatījās un izklīda. Visi, izņemot izdēdējušo vīru, kurš negribēja laist vaļā Keitu un tagad draudēja viņai ar cirvi, ko bija pacēlis otrā rokā.
Tobrīd pa taku šurp brāzās bruņinieks, gluži kā rēgs - asins- sarkans. Viņa zirgs šņāca, no pakaviem dubļi šķīda pa gaisu, pats bija tik negants un asiņains, ka arī vecim palika savas dzīvības žēl, un viņš, ko kājas nes, nozuda meža tumsā.
Kriss pieturēja zirgu. Keita juta lielu atvieglojuma vilni iz- plūstam caur augumu; izbīlis bija piedzīvots pamatīgs. Kriss smaidīja, acīm redzami apmierināts ar sevi.
Vai ar jums viss kārtībā, madam? - viņš jautāja.
Un ar tevi? - Keita izbrīnījusies atjautāja. Kriss bija burtiski izmircis asinīs; tās bija piekaltušas viņam pie sejas un viscaur pie auguma. Kad viņš pasmaidīja, tās saplaisāja mutes kaktiņos, atsedzot bālo ādu. Izskatījās, it kā viņš būtu izpeldināts vannā ar sarkano krāsu.
Nav ne vainas! - attrauca Kriss. - Kāds man blakus iecirta zirgam, laikam pāršķēla artēriju. Viens mirklis, un es paliku šitāds. Asinis ir karstas, vai tu to zināji?
Keita apstulbusi skatījās uz viņu, bija dīvaini dzirdēt jokus no cilvēka šādā izskatā. Viņš paņēma Keitas zirga pavadu un aši veda viņu projām. - Labāk negaidīsim, kamēr viņi pārgru- pējas, - sacīja Kriss. - Vai tev mamma nemācīja neielaisties sarunās ar svešiem onkuļiem? It sevišķi, ja tādus satiec mežā?
Padesībā es domāju, ka grūtībās nonākuši svešinieki ir jāpaēdina un tad viņi palīdzēs tev.
Tikai pasakās, - sacīja Kriss. - īstajā pasaulē, ja mežā apstāsies palīdzēt nabadziņam, viņš ar saviem draugiem pievāks tavu zirgu un pašam pārgriezīs rīkli. Tāpēc neviens neapstājas.
Kriss joprojām plati smaidīja, viņš bija ļoti pašapzinīgs un uzjautrināts, un Keita sāka brīnīties, kāpēc agrāk nav pamanījusi un sajutusi, ka viņš ir visnotaļ pievilcīgs vīrietis, patiesi simpātisks. Bet tas, protams, viņa nodomāja, tāpēc, ka viņš bija izglābis viņai dzīvību. Viņa gluži vienkārši jutās pateicīga.
Ko tu vispār te dari? - viņa jautāja.
Kriss iesmējās. - Dzenos tev pakaļ. Man likās, ka tu būsi tālāk priekšā.
•
Taka sadalījās. Lielākā turpinājās, nosliecodes lejup, pa labi. Otra, daudz šaurāka, nogriezās pa kreisi, paliekot līdzena. Taču tā likās daudz mazāk staigāta.
Kā tev liekas? - jautāja Keita.
Pa galveno ceļu, - noteica Kriss. Viņš jāja pa priekšu, un Keita labprāt viņam sekoja. Mežaudze ap viņiem kļuva leknāka, papardes slējās turpat vai sešu pēdu augstumā un aizsedza skatu uz priekšu. Viņa dzirdēja attālu ūdens šalkoņu. Nogāze kļuva stāvāka, paparžu dēļ viņa vairs nevarēja redzēt pamatu zem kājām. Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie koka un devās tālāk ar kājām.
Stāvums kļuva vēl kraujāks, taka pārvērtās par dubļu sliedi. Kriss paslīdēja, krita, ķērās zaros un krūmos, lai apstātos, tomēr Keitai nācās noraudzīties, kā viņš aizslīd lejup un tad ar kliedzienu nozūd skatienam.
Viņa nogaidīja. - Kris?
Atbildes nebija.
Viņa ieslēdza auss aparātiņu. - Kris?
Nekā.
Viņa nezināja, ko darīt: mēģināt virzīties uz priekšu vai atkāpties. Viņa nolēma uzmanīgi sekot Krišam, jo tagad zināja, ka takas slidenums ir bīstams. Tomēr pēc dažiem piesardzīgiem soļiem zeme itin kā izslīdēja no kājapakšas, un viņa bezpalīdzīgi aizslīdēja pa dubļiem, atsitās pret pāris kokiem un palika bez elpas.