Un šai konkrētajā gadījumā, kas tieši skāra viņa draugu drošību, Sternam nācās saskardes ar vairākiem nenoteiktības slāņiem. Nebija skaidrs, vai stikla paneļi ir droši. Nebija skaidrs, vai kontroles telpa laikus brīdinās. Nebija skaidrs, vai paneļus vajadzētu lēni uzpildīt tagad vai ātri vēlāk. Par to nāksies pieņemt subjektīvu spriedumu. Un no šā sprieduma būs atkarīgas dzīvības.
Gordons skatījās uz viņu. Gaidīja.
Vai ir arī kādi neskarti paneļi? - jautāja Sterns.
-Jā. Četri.
Tad piepildīsim šos paneļus tagad, - teica Sterns. - Un pirms pārējo uzpildīšanas sagaidīsim polarizācijas analīzi un da- torsimulāciju.
Gordons lēni pamāja. - Gluži manas domas, - viņš sacīja.
Kāda jums ir sajūta? - vaicāja Sterns. - Vai pārējie paneļi ir lietojamā kārtībā?
Man liekas, ka ir, - atteica Gordons, - bet pēc pāris stundām mums būs vairāk informācijas.
06:40:22
Lūdzu, nāciet šeit, godājamais ser Andrē! - teica Gijs de Malegāns, galanti palocīdamies un rādīdams ar roku.
Mareks pūlējās neizrādīt pārsteigumu. Ieauļojot larokā, viņš visnotaļ rēķinājās ar iespēju, ka Gijs un tā vīri tūdaļ viņu nogalinās. Taču tie izturējās pret viņu ar cieņu, gandrīz vai kā pret goda viesi. Viņš tagad jau bija dziļi cietoksnī, tālākajā iekš- pagalmā, no kura bija redzama izgaismota lielā zāle.
Malegāns veda viņu garām lielajai zālei uz īpašu akmens celtni labajā pusē. Šīs ēkas logiem bija ne tikai koka slēģi, bet arī caurspīdīgu cūkas pūšļu rūtis. Logos bija sveces, taču nevis iekšpusē, bet aiz cūku pūšļiem.
Mareks saprata, kāpēc tas tā, jau pirms iegājis šai namā, kas sastāvēja no vienas lielas telpas. Gar sienām uz koka platformām virs grīdas līmeņa bija augstu sakrauti pelēki dūres lieluma drēbes maisiņi. Vienā stūrī dzelzs lodes bija sakrautas tumšās piramīdās. Telpā bija jūtama asa, sausa smarža - un Mareks guva apliecinājumu tam, ko jau zināja.
Viņš atradās arsenālā.
Malegāns sacīja: - Tā, Maģistr, mēs atradām vienu no jūsu palīgiem.
Es jums pateicos. - Telpas vidū Profesors Edvards Džonstons, sakrustojis kājas, sēdēja uz grīdas. Divas akmens tvertnes ar pulvera maisījumiem bija noliktas viņam blakus. Trešā atradās viņam starp cepem, un Profesors rāmām riņķveida kustībām ar akmens stampiņu smalcināja pelēku pulveri. Ieraudzīdams Mareku, viņš nepārtrauca darbu un neizrādīja ne mazāko pārsteigumu.
Sveiks, Andrē! - viņš teica.
Sveiks, Profesor!
Profesors joprojām mala. - Ar tevi viss kārtībā?
Jā, tikai kāja drusku savainota. - Patiesībā Mareks juta kāju pulsējam, taču brūce bija tīra; upe bija to kārtīgi izskalojusi, un viņš cerēja, ka tuvāko dažu dienu laikā tā sadzīs.
Profesors turpināja pacietīgi un nepārtraukti malt. - Tas ir labi, Andrē, - viņš noteica tai pašā mierīgajā tonī. - Kur pārējie?
Par Krišu es nezinu, - atbildēja Mareks. Viņš atcerējās, kā Kriss bija noplūdis ar asinīm. - Bet ar Keitu viss kārtībā, vina dodas sameklēt…
Brīnišķīgi, - viņu klusi pārtrauca Profesors, pamezdams acis uz seru Giju. Mainīdams tematu, viņš pamāja uz trauku. - Tu, protams, saproti, ko es daru, vai ne?
Savieno, - atteica Mareks. - Vai izejmateriāli labi?
Nav slikti, ņemot vērā situāciju. Vītola kokogles, kā zināms, ir ideālas. Sērs ir diezgan tirs, nitrāts ir dabiskais.
Guano?
Sikspārņu mēsli.
Nūja, kas gan cits, - noteica Mareks. Šaujampulvera tehnoloģijas vēsture bija viens no Mareka pirmajiem studiju objektiem. Eiropā šaujampulveris tika plaši ieviests tieši četrpadsmitajā gadsimtā. Tas bija viens no tiem izgudrojumiem, kurus, tāpat kā dzirnavu ratu vai automobili, nebija iespējams attiecināt uz konkrētu personu vai vietu. Sākotnējā recepte - viena daļa kokogles, viena daļa sēra, sešas daļas salpetra - nāca no Ķīnas. Taču vēsturnieki joprojām strīdējās, kādā veidā tā atceļojusi uz Eiropu un kad tā sākta lietot - vispirms vairāk kā aizdedzināšanas, nevis spridzināšanas līdzeklis. Šaujampulveri sākotnēji lietoja, kad angļu vārdam firearms vēl bija tā burtiskā nozīme - "ieroči, kas izmanto uguni" - atšķirībā no mūsdienu šautenēm un lielgabaliem.
Agrīno šaujampulveru sprāgtspēja bija zema, jo pulvera darbības ķīmiskā puse vēl nebija izprasta un tā darīšanas māksla nebija izkopta. Šaujampulveris sprāga, ārkārtīgi ātri sadegot kokoglei un sēram, degšanu nodrošināja bagātīgs skābekļa avots - proti, nitrātu sāļi, kurus vēlāk nosauca par salpetri. Visizplatītākā nitrātu izejviela bija sikspārņu mēsli no alām. Sākotnēji šo vielu vispār neattīrīja, vienkārši pievienoja maisījumam.
Četrpadsmitā gadsimta lielais atklājums bija tāds, ka šaujampulveris spraga labāk, ja to saberza ļoti smalku. Šo procesu sauca par "savienošanu", un, ja to veica kārtīgi, tad šaujampulveris kļuva smalks kā talks. Bezgalīgo malšanas stundu gaitā sīciņās salpetra un sēra daļiņas tika iespiestas mikroskopiskajās kokogles porās. Tāpēc atsevišķiem koksnes veidiem, piemēram, vītolam, tika dota priekšroka, jo to ogle bija poraināka.
Es te neredzu sietu, - sacīja Mareks. - Vai granulēsiet?
Nē. - Džonstons pasmaidīja. - Granulēšana vēl nav izgudrota, atceries?
Granulēšana bija process, kura gaitā šaujampulvera maisījumam pievienoja ūdeni un radušos pastu izkaltēja. Granulē- tais pulveris bija daudz jaudīgāks par sausi sajaukto. Ķīmiski norise bija šāda: ūdens daļēji izšķīdināja salpetri, kurš rezultātā izoderēja kokogles mikroporu iekšpusi un šai procesā ienesa porās arī nešķīstošās sēra daļiņas. Rezultātā pulveris bija ne tikai jaudīgāks, bet ari stabilāks un ilgāk uzglabājams. Taču Džonstonam bija taisnība; granulēšana tika izgudrota tikai ap 1400. gadu - apmēram četrdesmit gadus pēc šā briža.
Vai man pārņemt? - jautāja Mareks. Savienošana bija ilgstošs process, dažkārt vajadzēja malt sešas vai pat astoņas stundas.
Nē. Es jau beidzu. - Profesors cēlās kājās un vērsās pie sera Gija: - Pasakiet lordam Oliveram, ka mēs esam gatavi demonstrējumam.
Grieķu uguns?
Ne gluži, - atteica Džonstons.
•
Vēlās pēcpusdienas saules staros lords Olivers nepacietīgi staigāja gar cietokšņa masīvo ārējo mūri. Nocietinājums šeit bija piecpadsmit pēdu plats, lielgabali pie tā izskatījās niecīgi. Ar viņu kopā bija sers Gijs un ari sadrūmis Roberts de Kērs; viņi visi nogaidoši lūkojās uz Profesoru. - Nu, Maģistr? Jūs beidzot esat gatavs?
Jā, milord, - atteica Profesors, kurš nāca šurp, turēdams pa traukam katrā padusē. Mareks nesa trešo, kurā smalkais pelēkais pulveris bija sajaukts ar biezu eļļu. Džonstons bija piekodinājis nekādā ziņā nepieskarties šim maisījumam, taču brīdinājums bija gluži lieks, jo šī lipīgā masa predgi smirdēja. Mareks nesa arī smilšu trauku.
Vai tā būs grieķu uguns?
Nē, milord. Kas labāks. Naukratas Atēnas uguns, ko dēvē ari par "automātisko uguni".
Ak tā? - norūca lords Olivers un piemiedza acis. - Rādiet!
Aiz lielgabala pletās austrumpuses klajums, kur rindā tika