Visa scēna notika tik ātri, ka gandrīz neviens no cilvēkiem, kas gāja garām stāvlaukumam, tam nepievērsa uzmanību.
Ruslans paraustīja plecus, jau lamādams sevi, ka iesaistījās notikumos, kas viņu neskāra, skumji devās pie savas "mazdas", skatoties kā slaidā figūra, pazūd aiz stūra, dzirdot durvju klikšķi paskatījās atpakaļ: tur līda laukā "mersedesa" šoferis, kurš ar durvīm bija dabūjis pa pieri, tāds pats uzpumpēts kā viņa draugi, ar masīvu tērauda ķēdi ap kaklu.
- Hei bračiņ! - Viņš noķērcās, turot roku azotē zem jakas, kur viņam acīmredzot bija maksts ar pistoli. - Tu zini kam uzbrauci?! Mēs tevi par dubļiem pataisīsim, iemaisīsim betonā, izrausim mēli, tu visu mūžu būsi mēms!
"Es protu klusēt septiņās valodās", Kostrovs atcerējās kāda aforismu un nemanāmi no rokas apakšas puisim meta ar ķemmi. Kamēr tas ar spēcīgo plaukstu to atsita un izņēma ieroci, lēcienā iespēra pa krūtīm. Šoferis, nometot pistoli, pārlidoja pāri "mersedesa" motora pārsegam un pazuda zālē zem žoga režģa.
Kāds vairākas reizes sasita plaukstas.
Ruslans atskatījās.
Uz viņu skatījās tas pats vīrietis dīvainās "konstrukcijas" celtnieku halātā, restorāna galda kaimiņš. Dažus mirkļus viņi vērtējoši lūkojās viens otrā, tad svešinieka lūpas izliecās smīnā.
- Lieliska sagatavotība, kaptein. Jūs nekādā ziņā neatpaliekat no sava tēva. Atceros, viņš arī bija kaujas meistars.
Vīrieša balss ar zemes krāsas seju un spilgtajām dzintarainajām acīm bija ar rīkles pieskaņu, viņš skaidri runāja krieviski, bet ar neparastu smalku akcentu.
- Kas jūs tāds būtu? - drūmi vaicāja Ruslans. - Un kā jūs pazīstat mani un manu tēvu?
- Mani sauc Mimo. - vēl viens šķībs smīns. - Jūsu tēvs mani atcerēsies. Uz redzēšanos, kaptein. Es ceru, ka mēs satiksimies atkal. Panāciet to skaistulīti, pretējā gadījumā vēlāk nožēlosiet.
Svešinieks vārdā Mimo (dīvains vārds ... vai uzvārds?) atkāpās un pazuda. It kā būtu izkūpēja gaisā. Apstulbinātais Ruslans pagrozīja galvu, mēģinot noteikt, kur viņš palicis, tad atmeta ar roku un steidzās uz automašīnu.
Viņš pamanīja meiteni purpursarkanajā kleitā, kuru bija atbrīvojis no nepieklājīgo puišu rokām, stāvot krustojumā un balsojot. Piebrauca, atvēra durvis, ar atvainojošu smaidu teica:
- Baidos kļūt uzmācīgs, bet jums tomēr būtu labāk iekāpt manā automašīnā. Jūsu draugi tūlīt attapsies un steigsies pie jums. Sēdieties un nekā nebaidieties, es neesmu no viņu kompānijas.
Meitene paskatījās uz automašīnu straumi, sarauca pieri, domājot par kaut ko, tad pamāja ar galvu un apsēdās kabīnē blakus Kostrovam.
- Lodočnaja iela, māja septiņi, ja iespējams. Vai jūs zināt, kur tas atrodas? Tušino apgabals.
Ruslans neviļus nosvilpās, izkustinot automašīnu no vietas.
- Kas par lietu? - viņa pagriezās pret viņu skaisto smalki veidoto galvu ar īsu, bet ļoti oriģinālu matu griezumu.
- Mēs esam kaimiņi, es arī dzīvoju Lodočnajā, ar piekto numuru.
Meitene paraustīja plecus, iespiedās sēdekļa stūrī un apklusa, skatoties sev priekšā ar fiksētu skatienu. Laikam joprojām pārdzīvoja konfliktu ar "bokseri" un viņa draugiem, kuri sevi parādīja visā "krutās" audzināšanas krāšņumā.
- Kā jūs sauc? - Ruslans jautāja.
Nadežda, - viņa neskanīgi atteica.
- Tātad Nadja. Bet mani Ruslans.
- Mani sauc Nadežda, - meitene klusi, bet stingri atkārtoja.
Vēlme ar viņu parunāt, kaut kā mierināt, pārgāja. Bet tomēr viņš nevarēja viņai nepiedāvāt palīdzību, lai neizskatītos nepieklājīgs.
- Ko viņi no jums gribēja? Es pamanīju jūs vēl restorānā. Jūs sēdējāt netālu no stikla palmas.
- Tas ir personiski, - Nadežda attrauca tajā pašā tonī.
- Varbūt es varu jums palīdzēt? Es varētu pavadīt jūs līdz mājām ...
- Paldies, es pati. - meitene attapās, paskatījās apkārt, viņas acīs iedegās ironiskas liesmiņas. - Jūs esat ārkārtīgi laipns. Lūdzu, izlaidiet mani pie aptiekas.
- Bet mēs vēl neesam aizbraukuši.
- Es izkāpšu.
Ruslans aiz luksofora apturēja automašīnu, meitene atvēra durvis un izslīdēja no kabīnes.
- Varbūt iedosiet savu tālruņa numuru? Viņš nedroši jautāja.
- Tas nav nepieciešams.
- Tad atcerieties manējo, katram gadījumam. - Viņš nosauca numuru: - trīs devītnieki, trīs sešinieki un septiņi. Varbūt noderēs.
Nadežda klusējot aizcirta durvis, devās pa ietvi atpakaļvirzienā, bet pēkšņi atgriezās un ātri teica:
- Atvainojiet, ka es tā uzvedos, jūs ne pie kā neesat vainīgs. Es apsolu, ka, ja man būs nepieciešama jūsu palīdzība, es piezvanīšu.
Pagriezusies, viņa ātri pārgāja uz ielas otru pusi. Ruslans, sajūsmināts par šādu notikumu pavērsienu, pavadīja viņu ar skatienu un brauca mājās. Tad viņš pēkšņi atcerējās tikšanos ar dīvaino vīrieti vārdā Mimo un nolēma nekavējoties tikties ar tēvu. Sēdēšana mājās visu vakaru nemaz neaicināja.
2. nodaļa
Tēvs un māte bija mājās: viņi dzēra tēju plašajā virtuvē nepazīstama vīrieša sabiedrībā ar sirmiem matiem un gudrām, uzmanīgām, pelēkām acīm. Neskatoties uz vasaru, viņš bija ģērbies spīdīgā pelēkā svīterī un tādās pašās biksēs ar sudrabainu mirdzumu.
- Tu esi laikā, - teica Ivans Petrovičs, apskāvis savu dēlu. - Mamma izcepa torti, tavu mīļāko - medus. Iepazīsties ar Ignatu Romašinu. Ignat ... ē-e ...
- Filipovičs, - viesis pateica, piecēlies no galda un izstiepis stingru roku Ruslanam.
Ruslans paturēja uz viņu skatienu, atcerēdamies viesa uzvārdu: kaut kur viņš to jau bija dzirdējis, un izveda tēvu gaitenī.
- Tēt, ir saruna.
- Steidzama un slepena?
- Nav īpaši steidzama, bet runāt viesa klātbūtnē neērti. Es šodien biju restorānā ...
- Apsveicu.
- Un tur satiku interesantu cilvēku, - Ruslans nereaģēja uz tēva toni. - Viņš rekomendējās, ka pazīstot tevi, un nodeva sveicienus.
- Stādījās priekšā?
- Viņš sevi nosauca par Mimo.
- Kā kā? - Ivans Petrovičs izbrīnā pacēla uzacis. - Atkārto.
- Mimo.
Vecākais Kostrovs uz mirkli paskatījās uz savu dēlu kā satricinājuma un pārmaiņu vēstnesi, pēc tam ātri atgriezās virtuvē. Viņi sāka runāt, māte klusi iekliedzās, tad atskanēja tēva balss:
- Ruslan, ienāc.
Apjukušais kapteinis paklausīja. Viņu sagaidīja trīs ieinteresēti un satraukti skatieni - katrs savā veidā.
- Kā izskatījās šis Mimo kungs? - Romašins jautāja.
Ruslans īsi un precīzi aprakstīja svešinieka izskatu un kostīmu.
- Tas ir viņš, - Taja klusi sacīja, ar zināmām bailēm uzlūkodama vīru. - Vai tiešām atkal ... - Viņa noraustīja plecus, paskatījās uz dēlu un apklusa.
- Kas notiek? - Ruslans sarauca pieri. - Jūs sēžat kā sazvērnieki un runājat mīklas.
- Mēs arī esam sazvērnieki, - Romašins klusi pasmaidīja.
- Vai tu viņu neatceries? - tēvs pamāja uz viesi.
- Diez vai viņš mani atcerēsies, toreiz viņam bija četri gadi, kad es pēdējo reizi biju pie jums.
Ruslans pamāja ar galvu.
- Diemžēl es tiešām neatceros, lai gan uzvārds ir pazīstams ...
- Ignats ir divdesmit ceturtā gadsimta Zemes sabiedriskās drošības dienesta komisārs, - Ivans Petrovičs sacīja. - Protams, Zemes no cita Laika Zara. Es tev stāstīju.
Ruslans beidzot atcerējās Romašina uzvārdu un apstākļus, ar kuriem tas bija saistīts, uzlūkoja viesi jaunā veidā.