- Ko jūs varat pateikt par šo gadījumu? - Ždanovs pagriezās pret Zlatkovu. - Vai zinājāt, ka mūs neielaidīs?
- Nezināju, bet paredzēju,- melanholiski atbildēja zinātnieks. - Es domāju, ka mūs vienkārši ievilinājuši elementāros slazdos.
- Tas nevar būt! - eksplodēja Belijs. - Es pazīstu Fjodoru daudzus gadus, viņš nevarēja mūs šeit atstāt.
- Ir divas iespējas. Vai nu viņš ir nogalināts, vai...
- Turpiniet, - Pāvels klusi sacīja.
- Vai arī jau darbojas cita Spēlētāja labā.
Ēterā iestājās izteiksmīgs klusums. Tad Griša Belijs nokāsējās un nolamājās, tirādi nobeidzot ar "Staņislavska": "Neticu!"
- Es arī neticu, - Ždanovs nopūtās. - Un tomēr mēs esam norobežoti no savas pasaules. Iesakiet idejas.
- Mums vēlreiz jāmēģina izsaukt Stasu. - Belijs izlēca no savas vietas, uzlidoja simts metrus augstāk un sāka izsaukt Stumbra inku. Visi klusēdami pacēla skatienu, gaidot rezultātu. Pēc dažām minūtēm Grigorijs atgriezās.
- Ja mums būtu drimmeri, mēs mēģinātu ielauzties Stumbrā caur ieejas membrānu.
- Diemžēl drimmeru mums nav. Labi vēl, ka tu uzstāji, lai startējam unikos un ar ieročiem. Ja atceries, Fjodors iebilda, apsolot pēc sanāksmes mums nodrošināt visu nepieciešamo.
- Vai tu domā, ka viņš ir ... nodevējs?
- Es nedomāju, es tikai atceros sarunas detaļas. Galu galā viss noskaidrosies.
- Ja tikai mēs tiksim prom no šejienes.
- Bet jums taču ir "gloks", - Pirelli pārsteigts teica. - Un anihilatori. Vai tiesām tie neizsītīsies caur Stumbra sienu?
- Protams izsitīs,- drūmi nomurmināja Grigorijs. - Un mēs iegūsim vizuālu priekšstatu par Stumbra pārveidošanos "stīgā".
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka Stumbrs ir supratemporāls topoloģiskais tunelis ar kvantētu izeju, - sacīja Zlatkovs. - Instruktāžas laikā jums vajadzēja saņemt šo informāciju, jaunais cilvēk. Stumbra izeja šīs Zara realitātē ir daļēji virtuāla, un, ja mēs sagrausim tās enerģētisko apvalku, vietējās fizikas likumi to vienkārši izspiedīs no Zara.
- Atvainojiet, - apstulbušais drošībnieks nomurmināja, - es nezināju ...
- Velns! - Belijs uzsita sev ar plaukstu pa augšstilbu. - Jābūt kaut kādai izejai! Atanas, tu biji Tiesnesis, kāpēc nemēģini izsaukt transgressu?
- Jau mēģināju, - Zlatkovs mierīgi sacīja. - Vai nu mani izslēguši no kontroles cilpas, vai arī transgressam šeit nav izejas punkta. Iespējams arī pavisam skumjš variants: tūlīt pēc pēdējās Spēles beigām transgress pārstāja eksistēt kā Tiesnešu kontroles sistēma un līdz ar to, kā pārvietošanās sistēma starp Zariem.
- Diez vai, - Ždanovs papurināja galvu. - Transgress faktiski pats ir dendrokontinuuma Zars vai pat tā Sakne. Tam bija jāsaglabājas, citādi būtu pazudis viss Koks.
- Varbūt jums taisnība, - Zlatkovs neiebilda. - Lai gan neviens nezina kādus pamatlikumus Dārznieks iebūvējis Spēlē un to, kā tie tiek īstenoti Kokā.
- Kas, kas? - ieinteresējās Pāvels.
- Tā es saucu to, kurš "iestādīja" Laiku Koku. Sākotnēji Pirmais. Varbūt viņš realizēja Kokā Pats Sevi. Varbūt nē. Nesen man sāk rasties aizdomas, ka Koks nav Lielā Visuma sinonīms, bet tikai vietējs skats uz Spēļu telpu. Varbūt jums tā šķitīs tautoloģija, bet ir iespējamas vēl sarežģītākas supersistēmas, ņemot vērā neiespējamo stāvokļu fizikas likumus.
Pāvela rācijas austiņās klusi nosvilpa viņa personīgā kanāla modems, atskanēja Belija balss, kuru varēja dzirdēt tikai Ždanovs:
- Atanass atkal uzsēdās uz sava iecienītā zirdziņa, apturi viņu, lai viņš labāk padomā, kā mums izkļūt no šejienes.
No līdzenuma līdz Stumbra sienām atripoja graboša dārdoņa. Pakalni uz tā sāka nosēsties, iegrimt sevī, līdzenuma brūngani sarkanajā virsmā veidojās dziļas gravas, krāteri un bedres, kuru izmērs palielinājās. Putekļu plīvurs apsedza ainavu, pārvēršot to par drebošu puscaurspīdīgu akvareļu gleznu. Makrostringa pavediens, kas šķērsoja debesu velvi, pārstāja kvēlot, pazuda bet pēc tam uzliesmoja spilgtāk. Planētas gaismeklis joprojām turpināja mest starus uz tās virsmas, bet arvien vājākus - gandrīz violetus.
- Laika apstākļi mūsu acu priekšā pasliktinās, - nomurmināja Grigorijs. - Ir pienācis laiks brīnumam.
- Slikti laika apstākļi ir labāki nekā nekādi, - atzīmēja Zlatkovs. - Es domāju, ka mums vēl ir zināma laika rezerve.
- Cik liela?
- Pusstunda, varbūt stunda.
- Skatieties! - iesaucās Kevins Kūpers, kurš līdz šim klusēja.
Zibens šķērsoja satumstošās debesis, un līdzenumā nokrita zeltā mirdzoša struktūra, kas atgādināja milzīgu dzelkšņainu vāli. Pietuvojās pie Stumbra, un kļuva skaidrs, ka tā ir divreiz garāka un resnāka nekā hronourbja ēka. Spīdums, kas apņēma plīvurā šo struktūru, nodzisa, tika ievilkts ķermenī, pārvērtās dzirksteļu baros simtmetrīgo dzelkšņu iekšpusē, radot dzīva organisma iespaidu.
- Kas tas tāds? - jautāja Pirelli aizsmakušā balsī.
- Cerams, palīdzība, - Belijs paraustīja plecus. - Atanas, vai nejauši jau ieradušies jūsu kolēģi? Vai arī mums katram gadījumam vajadzētu sagatavoties uzbrukuma atvairīšanai?
Zlatkovs neatbildēja, skatoties uz diskveidīgo lidaparātu.
Viens no "vāles" ērkšķiem pēkšņi atdalījās no izliektās pieres un metās pretī cilvēkiem, kas karājās pie Stumbra sienas. Viņi neapzināti ieņēma pozīcijas, lai atvairītu uzbrukumu, sagatavojot ieročus kaujai. Bet ērkšķim nebija agresīvu nodomu. Pielidojis pie desantniekiem divsimt metru attālumā, tas kļuva blāvi caurspīdīgs, tūkstošiem zaļo zvaigžņu tās dzīlēs izteiksmīgi dzirksteļoja, veidojoties par simbolisku cilvēka figūru, kas pēkšņi lēni pamāja ar roku. Ērkšķis sveicināja zemiešus! Tad figūras galva aizmiglojās ar dzirksteļu pilieniem, un Pāvels sajuta ādas tirpšanu pakausī, spiedienu uz acu āboliem un zem galvaskausa ieplūstošas tievas gaisa plūsmas. Tomēr šīs sajūtas nebija nepatīkamas. Tas, kurš sēdēja ērkšķa iekšienē, vienkārši gribēja runāt ar zemiešiem psi valodā.
- Viņš mūs hipnotizē! - Belijs caur sakostiem zobiem teica.
- Nomierinies, grif, - Zlatkovs atbildēja. - Acīmredzot šī ir viena no vietējām saprātīgās dzīvības formām. Katrs ērkšķis ir mikroorganismu kolonija ar savu laika apjomu.
- Kā jūs zināt?
- Kad es biju Tiesnesis, man tika sniegta informācija par daudzām Koka rasēm, ieskaitot šos kristāliskos mikrobus. Es sazinājos ar viņiem. Viņi ir satikuši cilvēkus un zina, kas mēs esam.
- Tas ir jauki. Tas nozīmē, ka mūsu tautieši jau ir bijuši šeit pirms mums. Vai šie puiši var mums palīdzēt? Starp citu, vai viņi saprot, kas notiek viņu Visumā?
- Viņi saprot, bet diez vai spēs mums palīdzēt. Viņu kosmosa kuģis nav pielāgots cilvēku pārvadāšanai pat pa vietējiem rajoniem.
- Tad lai vācas prom!
- Nesatraucies, Griša, - neapmierināti sacīja Ždanovs. - Viņi nav ne pie kā vainīgi. Kā viņi mūs atrada? Vai jūs tiešām viņus izsaucāt, Atanas?
- Es tikko saucu ikvienu, kurš mani dzird. Izdzirdēja šie ... hm, hm, puiši. Viņi mēģina izlauzties cauri potenciālās barjeras sienai, kas atdala viņu Zara domēnu no kaimiņu Zara.
- Vai viņiem izdosies?
- Nezinu, šaubos. Lai gan negribu apgalvot. Varam ar viņiem nosūtīt ziņojumu par mūsu bēdīgo stāvokli. Ja viņi izsitīsies uz dzīvu Zaru, pastāv iespēja, ka ziņa nonāks līdz robežsargiem.
- Kāpēc tikai jūs tos dzirdat un saprotat?
- Es, ziniet, esmu paranorms bet šie… ē-e ... puiši šajā Zarā bija tiesu Izpildītāju lomā un pazina Tiesnesi. Tas ir, kādu no maniem kvankiem [2], nevis mani personīgi. Tomēr visā realizētajā pasaules hronolīnijā es neatšķiros no pārējiem Zlatkoviem.