- Bet es taču...
- Saprati?
- Sapratu, - Mihails sanīka, uzmetot Ruslanam tādu skatienu, ka viņš neviļus sasprindzināja muskuļus, mēģinot pārraut auklas uz rokām.
- Diemžēl, - Nikolajs Nikolajevičs turpināja, - Nadja pēdēja laikā pavisam izkļuvusi no rokām, neklausa, dara ko grib, iepazīstas ar kuru katru un, tāpat kā jūs, kļūst par neparedzami bīstamu liecinieku. Man, acīmredzot, par dziļu nožēlu, būs jāveic atbilstoši pasākumi.
- Nejauši ne tādi paši, kas tika piemēroti pulkvedim Poltorackim?
Dokučajevs ar bažām sarauca uzacis.
- Kāpēc jūs domājat, ka pulkvedi novācām mēs? Galu galā viņš ir jūsu darbinieks. Un viņu nogalināja tieši Pārvaldē.
- Es nedomāju, vienkārši fantazēju.
- Hm-jā ... - Nikolajs Nikolajevičs pakošļāja lūpas, piecēlās, pastaigāja pa istabu. - Varbūt mums vajadzētu viņu savervēt darbam mūsu kantorī?
- Kāda velna pēc, viņš mums vajadzīgs? - "bokseris" atņirdzās. - Savu lohu ir par daudz.
Dokučajevs pasmaidīja.
- Vienkārsi, pretinieks spēcīgs. Ruslan Ivanovič, jūs patiešām nezinat, ko mēs darām?
- Man nepatīk atkārtoties.
Dokučajevs atkal pacēla uzaci, parīvēja degunu, risinot kādu problēmu, apstaigāja gultu.
- Ir viena ideja ... - Viņš paskatījās uz miesassargu. - Atnes manu portfeli.
Mihails izgāja un pēc minūtes atnesa aveņkrāsas ādas "diplomātu" ar elektronisko slēdzeni. Nikolajs Nikolajevičs to atvēra un izņēma milzīgu neparastas formas pistoli ar brūnu, īsu un resnu stobru, bet bez cauruma, kur izlidot lodei.
- Vai zināt, kas tas ir?
Ruslans noliedzoši pakratīja galvu.
- Mēs šo mašīnīti atradām Tornī apmēram pirms divdesmit gadiem, kad tajā vēl varēja iekļūt. Ilgi lauzījām galvas, kas tas ir, līdz izdomājām. Tātad jūsu priekšā ir ļoti spēcīgs universāls psihotroniskais ģenerators, kas var ieprogrammēt jebkuru dzīvu būtni. Es pieslēdzos problēmai tikai pirms pieciem gadiem un to veiksmīgi atrisināju. - Dokučajevs pavīpsnāja. - Godīgi sakot, man sagribējās kāda priekšā palielīties, sagadījās tā, ka tas esat jūs. Protams, ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ruslans sastapa zinātnieka skatienu un saprata, ko viņš domā.
- Vai vēlaties izmantot šo ... programmētāju ..., lai mani nokodētu?
- Mana meita reti kļūdās cilvēkos, - Dokučajevs nopūtās. - Tāpēc viņa jūs novērtēja pareizi. Jūs esat pārāk gudrs, spēcīgs un romantisks vīrietis, kaptein. Bet tas, kā jūs zināt, ir pārspīlējums. Jūs patiešām nāksies kodēt, kaut arī ne ar šī briesmoņa palīdzību. Tas, pēc Igora Vasiļjeviča Ivašuras domām, izveidots ne uz Zemes un ne priekš cilvēkiem. bet mēs uz tā bāzes izveidojām savu ģeneratoru.
Dokučajevs ielika šķietami smago pistoli "diplomātā", aizvēra, apgrieza un atkal atvēra. "Diplomāta" otrā pusē esošajā nodalījumā gulēja vēl viena pistole, kas mirdzēja ar hromētām detaļām, daudz elegantāka, ar garu gofrētu sarkanu stobru.
- Iepazīstieties Ruslan Ivanovič, tas ir mūsu psi-ģeneratora "Kobra" izmēģinājuma eksemplārs. - Dokučajevs izņēma savu ideju iemiesojumu un maigi noglāstīja tā stobru. - Tas ir daudz vieglāks nekā prototips, un, lai arī joprojām ir nestabils, drīz nonāks ražošanā. Bet līdz galam mēs to pilnveidosim.
Ruslans paskatījās uz entuziasma pilno zinātnieku ar degošām acīm, savas idejas fanātiķa seju. Nadeždas tēvam bija nospļauties par visu pasauli, ja vien viņu netraucēja. Viņš nedomāja par sekām, kādas varētu radīt viņa iemiesoto ideju attīstība.
4. nodaļa
Viņi sapulcējās Ivana Kostrova dzīvoklī pulksten deviņos no rīta: bijušie "hrono-desantnieki" Igors Vasiļjevičs Ivašura, nedaudz pieņēmies miesā, bet saglabājis prāta dzīvīgumu un raksturīgo izlēmību, Ivašuras sieva Veronika Danilovna, pats Ivans Petrovičs, Taja (neviens viņu nesauca par Taisiju Nikolajevnu, viņa izskatījās kā trīsdesmitgadniece) un bijušais militārās pretizlūkošanas pulkvedis Oļegs Borisovičs Garaņins. Viņš bija plikpaurains, bet jautrs un bieži jokoja, atkārtojot: no diviem absolūti tikpat gudriem cilvēkiem plikpauris ir gudrāks.
Viņi atcerējās Mišu Ruzaevu un Surenu Gasparjanu, kuri gāja bojā ekspedīcijā pa Torni. Paklusēja. Tad atcerējās savus piedzīvojumus un sāka runāt. Un atmiņu vidū uzradās vēl viens viesis - Ignats Romašins, bijušais Spēles tiesnesis pēdējā Spēlē. Garaņins bija vienīgais, kurš viņu vēl nepazina.
Viņi tika iepazīstināti un atsākās saruna.
- Nu, kā jums tur klājas, paralēlajās pasaulēs? - jautāja bijušais pulkvedis. - Sliktāk vai labāk nekā pie mums?
- Tas ir atkarīgs no tā, kādus parametrus salīdzināt, - Romašins pasmīnēja, aizsedzot glāzi ar plaukstu: viņš nelietoja alkoholu. - Fakts ir tāds, ka mūsu Zarā sabiedrības attīstība ir gājusi nedaudz savādāk. Komunisms uzvarēja visā pasaulē.
- Apskaužami! Garaņins nokrekšķināja, ar spēku noglāstot kailo galvvirsu. - Gribētos kādu laiku padzīvot pie jums, lai redzētu, kā jūs "elpojat". Tehnika droši vien ir vislabākā?
- Kur nu bez viņas? Protams, tehnikas līmenis ir augsts, lai arī ne maksimālais. Mans kvanks no Zara, kas "apsteidz" mūs, apgalvoja, ka viņu tehnika saplūst ar dabu un pakļaujas cilvēka domām. Viņu Zeme ir viena kolosāla darba un atpūtas zona, kas mainās atbilstoši iedzīvotāju vēlmēm.
- Vai jūsu tehnika nav pakļauta domu kontrolei?
- Teiksim tā: ne visa, saprātīgās robežās. Ne visiem maniem tautiešiem piemīt vajadzīgā atturība un domu precizitāte. Diemžēl pat komunisma laikā sabiedrība rada cilvēkus ar perversu psihi, varaskāri, agresorus un pat "atsaldētos" un slepkavas, ja izmantotu jūsu terminoloģiju.
- Pat tā?!
- Tā ir objektīva parādība. Saprāta evolūcijas sociālais posms Visumā - viszemākais starp visiem pārējiem. Laiku Koks tomēr īsteno visus posmus bez izņēmuma, jo tas ir Radītāja Gribas Koks.
- Vai ir vēl kādi posmi?
- Pašam sociālajam līmenim ir daudz apakšlīmeņu. Atcerieties vēsturisko vēsturi - tā saukto kvistoriju: akmens laikmets, bronzas laikmets, dzelzs laikmets, etnokultūras ...
- Kas tā par tādu kvistoriju?
- Ak jā, - Romašins attapās, - jums vēl nav šīs zinātnes. Kvistorija ir kvantu vēsture, zinātne, kas pēta Zemes civilizācijas vēsturiskās attīstības varbūtības modeļus visās tās kopijās. Šī zinātne uz mūsu Zemes parādījās gandrīz uzreiz pēc hronourbja uzbūvēšanas un palaišanas. Tātad, es atbildu uz jūsu jautājumu par civilizāciju attīstības posmiem. Personīgi es zinu četrus posmus: sociālā, iecietīgā, mentālā integrācija, enerģētiski informatīvā integrācija. Garākais no visiem ir sociālais, un tas ir arī visneaizsargātākais un neparedzamākais. Tieši šajā posmā visbiežāk izmirst bioloģiskā cikla civilizācijas. Kopumā ir maz civilizāciju, kas ir pārdzīvojušas sociālo posmu, bet pēc tā pārvarēšanas tās diezgan stabili iet pa attīstības ceļu.
- Vai pastāv nebioloģiskā cikla civilizācijas?
- Cik tik vajag.
- Par šo tēmu mēs varam runāt ilgi, - Ivans Petrovičs pārtrauca Garaņina jautājumu plūsmu. - Atgriezīsimies pie savām problēmām.
- Es vēl neesmu visu noskaidrojis, - ar nožēlu sacīja Oļegs Borisovičs. - Maz ticams, ka vēlāk būs iespējams šādi brīvi parunāt. Vai drīkst pēdējo jautājumu?
- Uzdodiet, - Romašins pamāja ar smaidu acīs.
- Kā jums ar modi?