- Saprotu ... - Garanins neizpratnē atvilka lūpu, tad attapās. - Kaut gan
ko es saku?! Neko nesaprotu! Burvji ir folkloras, pasaku varoņi, bet es esmu tīri materiālistisks un vienkāršs cilvēks.
- Laiku Kokam taču esat noticējis, nāksies noticēt arī cilvēkiem ar maģiskām spējām.
- Un kas ir "strupceļa" Zars? Kā Visums var būt "strupceļš"?
- Daži Zari nezarojas tālāk, nesadalās kvantu kopijās dažādu nezināmu aizliegumu dēļ. Vēl viens noslēpums, kāpēc mūsu Stumbrs-Tornis iznāca šī Zara realitātē.
- Bet es joprojām neredzu, kurš var vadīt komandu šeit, pie mums, - sacīja Ivašura. - Mums visiem ir pāri sešdesmit, militārās slodzes vairs katram nav pa spēkam.
- Mums jāmeklē domubiedri, - sacīja Garaņins. - Es mēģināšu atrast pāris piemērotus puišus.
"Principā es zinu Zaru, kur uz tā Zemes dzīvo ļoti interesanti cilvēki, - sacīja Romašins. - Železovskis, Berestovs, Pankratovs ... ļoti varenas personības. Īpaši Železovskis. Ļoti kolorīta intelektuāla figūra. Varētu uzaicināt viņus pievienoties komandai. Bet viņiem savu problēmu pilnas rokas: sarežģīti kontakti ar nehumanoīdiem, tikšanās ar supervilkati - reliktu dzīvības formu, kas pirms miljardiem gadu izveidoja viņu metagalaktiskā domēna - Zara fiziskālās mijiedarbības likumus. Viņi šo super-būtni nosaukuši par Konstruktoru. Starp citu, viņu Zars ir arī "strupceļš", un nedalās kvankos.
- Nē, ja patiešām ķerties pie lietas, sūtīt grupu, tad ar savu komandieri, - stingri sacīja Kostrovs. - Es piedāvāju sīm amatam dēlu. Viņš ir informēts par visiem notikumiem , ir kaujas meistars un atbildīgs cilvēks.
Klusums peldēja pāri viesistabai. Nez kāpēc visi skatījās uz Taju. Ruslana māte viehli pasmaidīja.
- Man nav iebildumu ... lai gan baiļojos par viņu. - Bet mūsu zēns ar to tiks galā, esmu pārliecināta.
- Viņš vairs nav zēns, bet gan vīrietis, - sacīja Ivašura. - Iespējams, nav labāka kandidāta. Bet vai viņš piekritīs?
- Pazvani viņam, - Ivans Petrovičs paskatījās uz sievu, - lai viņš atbrauc. Lai gan viņam būs grūti izrauties no darba, viņiem tur ārkārtas situācija: nogalināts Pārvaldes galvenais eksperts pulkvedis Poltorackis.
Garanins nokrekšķējās:
- Kas tur vēl notiek?
- Es vēl nezinu detaļas, bet Ruslans pastāstīs.
Pēkšņi atskanēja durvju zvans.
Kostrovi saskatījās.
- Tu kādu gaidi? - Ivašura uzmetu skatienu Ivanam Petrovičam.
- It kā ne ...
Kostrovs izgāja gaitenī, atvēra durvis, atskanēja balsis, un viesistabā ienāca Ruslans. Bet kādā izskatā! Seja sadauzīta, virs uzacs nobrāzums, lūpas un deguns pietūkuši, krekls asinīs un saplēsts, arī baltās bikses notraipītas ar asinīm. Bet acīs nebija miņas no bailēm, tikai mierīga pašapziņa un vainīgas rūpes, it kā viņš jau iepriekš atvainotos, ka parādījās godīgas kompānijas priekšā šādā izskatā.
Taja iekliedzās, steidzoties pie dēla. Vīrieši piecēlās.
- Kas noticis?! - jautāja Kostrovs vecākais, ieejot aiz dēla. - Ar kādu sakāvies? Tev uzbruka?
- Kaķi, - Ruslans izstiepa lūpas greizā smaidā, mierinoši noglāstīja viņam klāt pieskrējušās mātes roku. - Viss kārtībā, es esmu dzīvs un vesels. Tūlīt nomazgāšos, atgriezīšos normālā stāvoklī un visu izstāstīšu.
Viņš izgāja, pa ceļam nometot kreklu, ieslēdzās vannas istabā. Taja, satricināta un bāla, atgriezās viesistabā.
- Nekas, neba pirmo reizi, - Ivans Petrovičs nomurmināja, apskaujot sievu. - Viņa darbs tāds nervozs. Iespējams, piedalījās kaut kādā bandītu arestēšanas operācijā. Pienācis laiks pierast.
- Es nekad pie tā nepieradīšu! Taya šņukstēja. - Viņš ir tik slikts! Viņš cenšas būt pirmais visur, it īpaši, ja tas ir bīstami.
Ceturtdaļstunda pagāja klusumā, tikai krūzēs džinkstēja karotes - vīrieši nervozi dzēra tēju, sievietes nopūtās un čaukstēja drēbes. Visbeidzot Ruslans izgāja no vannas istabas svītrainā halātā, susinot ar dvieli matus. Viņš bija nomazgājis no sejas asinis, un, lai gan zilumi un nobrāzumi palika, un lūpas atgādināja pankūkas, vairs neizskatījās tik biedējoši kā iepriekš.
- Stāsti, nevelc dvēseli, - Ivans Petrovičs izmeta, savaldīdamies.
Ruslans apsēdās pie galda, ielēja glāzīti ruma un izdzēra. Saviebies, iebāza mutē citrona šķēli, pēc tam pakošļāja gabalu vārītas cūkgaļas un sāka stāstu ...
***
- Nedaudz paguliet, - teica Dokučajevs, dodoties uz durvīm, - es tūlīt sastādīšu programmu un atgriezīšos.
Ruslans raustījās, līdz sāpēm sasprindzinot apakšdelmus, tā ka josta iegriezās roku ādā, taču nespēja pārraut saites.
- Nu neuztraucieties tik ļoti, - Nikolajs Nikolajevičs atskatījās. - Kodēšana ir nesāpīga procedūra, jūs nejutīsit pilnīgi neko, izņemot to, ka aizmigsiet, un pamostoties būsiet paklausīgs un sāksiet ar mums sadarboties.
Viņš izgāja.
Istabā palika miesassargs, kurš aizdedzināja cigareti. Zaglīgi atskatījies uz durvīm, viņš piegāja pie gultas un iesita Ruslanam pa seju.
- Tas par tavu atklātību, āzi!
Tajā pašā mirklī Ruslans, saliecās, un ar sasietajām kājām deva viņam spērienu ar žokli. Mihails gandrīz norija cigareti, novicināja rokas, aizlidojot stūrī, ar blīkšķi sadragāja spoguli.
- Ak tu, mau...! - Viņš izspļāva cigareti, ķēra pēc pistoles, bet šajā brīdī guļamistabā ielūkojās Dokučajevs. Viņš paskatījās uz sadragāto spoguli, uz Ruslanu, ar pie krūtīm piespiestiem ceļgaliem, ar pirkstu pamāja Mihailam:
- Lasies!
Miesassargs paslēpa ieroci padusē, izgāja no istabas, atskatījies norēcās:
- Mēs vēl parunāsim līdz galam!
Durvis aizvērās.
Ruslans atslābinājās. Viņš atspiedās uz spilvena, nolaida kājas, atpūšoties. Tad sāka pētīt interjeru, mēģinot atrast izeju. Viņa acis nokrita uz spoguļa lauskām.
Lēmums nobrieda uzreiz.
Ruslans nolaida kājas uz grīdas, tad noslīdēja uz parketa un aizripinājās līdz trimo, izvēloties asāku lausku. Un šajā brīdī istabā parādījās cilvēks. Ruslans sastinga, nespēdams noticēt savām acīm. Ar nesaprotamu izsmējīgumu uz viņu skatījās tas, kurš sevi sauca par Mimo. Pēc tēva stāstiem, klaiņotājs pa Laiku Koka Zariem.
- Jūsu stāvoklis tomēr ir neapskaužams, - sacīja brovejs Mimo, apskatīdams guļamistabu. - Kā jums izdevās tik stulbi iekrist, kaptein?
- Arī vecenei gadās kļūda, - Ruslans nomurmināja. - Labāk palīdziet atbrīvoties.
- Tas neietilpst manos pienākumos. Jums ir jātiek ar šadu stāvokli galā pašam, bet vēl labāk neiekļūt šādās situācijās.
- Paldies par padomu, es jau kaut kur to dzirdēju. Vai tas ir viss, ko varat atļauties?
- Es varu nedaudz piebremzēt laiku, - parādīja bālu smaidu brovejs; viņam bija zaļgani zobi. - Ja tas jums der.
- Lai tā būtu. - Ruslans ar grūtībām ielika starp rokām spoguļa lausku, ne reizi vien sagriežoties, sāka rīvēt ar to plaukstas savilkušo siksnu. - Kā jūs te gadījāties?
- Nejauši gāju garām, - ar ironiju sacīja brovejs.
Ruslans savieba lūpas.
- Vai jūsu vārds nejauši neatspoguļo rakstura būtību, ja jūs vienmēr ejat garām?
- Pamanīts pareizi, - Mimo bez smaida pamāja, apstājoties iepretim Kostrovam, kurš sēdēja uz grīdas. - Tas ir raksturīgi visiem brovejiem. esat pārliecināts, ka varat tikt galā ar šo problēmu?
- Tikšu galā, - Ruslans apsolīja. - Lai arī kas tad jums par daļu? Jūs esat klaidonis, tā teikt, skatītājs. Kāda jums daļa, kas notiks ar mani, ja pat palīdzēt nevēlies?
- Es varu palīdzēt, bet tad tas nozīmēs jūsu zaudējumu. Jūs tiksiet izslēgts no Spēles. Man tas nav īpaši patīkams variants, esmu licis uz jums. Ja jūs izkļūsit, jums saglabāsies iespēja paaugstināt līmeni.