Ruslans uzkāpa otrajā stāvā, pagaidīja Markinu.
- Divas istabas tukšas, - viņš izelpoja. - Trešajā kāds guļ.
- Nodrošini, šeit mēs iesim divatā.
Viņi bez trokšņa devās tālāk, ieklausoties klusajās skaņās, kas izplūda caur durvīm. Vasarnīcas otrajā stāvā bija četras istabas. Pirmais izrādījās Dokučajeva kabinets, spriežot pēc datora uz galda, satelītu sakaru kompleksa, milzīgā televizora un diviem skapjiem, no kuriem vienā aiz stikla durvīm glabājās kaut kāda tehnika, bet otrā - grāmatas.
- Paskaties atvilktnēs, - Ruslans teica. - Pēc tam panāksi. Sugestors izskatās kā pistole ar garu brūnu stobru.
Izslīdējis koridorā, viņš atvēra blakus durvis un, spriežot pēc dārgas odekolona un izmētātajām vīriešu drēbēm, atradās saimnieka guļamistabā. Dokučajeva šeit nebija.
Arī nākamā istaba izrādījās guļamistaba, un tajā mīlējās divi cilvēki, acīmredzot sargs un mājsaimniece, par kuru stāstīja Markins. Viņi negaidīja viesus un nepaspēja saprast, kas notiek.
Kaut kas noklaudzēja gaitenī.
Ruslans paskatījās un ieraudzīja starleju guļošu zem milzīga nekustīga liemeņa. Ieklausījās, bet viss bija kluss, tikai no pēdējās istabas durvīm atskanēja sarunājošos cilvēku balsis.
- Palīdzi, - Markins nošņāca. - Šitas lops iznāca no tualetes, kad es aizvēru durvis ...
Ruslans norāva gulošo milzi no Genādija, kurš ar grūtībām piecēlās.
- Kāds vepris! Viņš mani gandrīz noplacināja!
Ruslans ar žestu atstāja sterleju koridorā, atrāva durvis, aiz kurām paceltos toņos sarunājās divi cilvēki, un ieskrēja telpā, kuru apgaismoja divas degošas sveces.
Tā bija guļamistaba.
Uz augstās gultas virs segas halātā un roku dzelžos gulēja Nadežda, atspiedusies pret galvgali. Pār viņu ģērbies treniņtērpā noliecās, slaids, Ruslānam nepazīstams vīrietis, garu kaulainu seju, plati vaigiem, un melniem pieglauztiem matiem. Kad atvērās durvis, viņš pārsteigts atskatījās.
Bez viņa, ar rokām bikšu kabatās, guļamistabas vidū stāvēja, pats Nikolajs Nikolajevičs Dokučajevs. Stūrī atspiedies pret skapi ar diviem zilumiem - zem acs un zoda sānos stāvēja "bokseris" Miša. Viņam bija laba reakcija, uzreiz izķēra ieroci, bet Kostrovs izšāva pirmais, un apsargs uzreiz aizmiga, noslīdot uz grīdas.
Cilvēks sporta tērpā uzlēca, nostājās karatē pozā: rokas krūtīm priekšā, pirksti izstiepti, kājas saliektas.
- Mierā! - Ruslans dusmīgi pavēlēja, pagriežot adatu metēja stobru "sportista" sejā.
- Kas jūs tāds?! - Dokučajevs atjēdzās. - Ar kādām tiesībām?
Ruslans pakratīja pirkstu.
- Ar stiprākā tiesībām, zinātnieka kungs. Jūs esat labi pazīstams ar šo nostāju, spriežot pēc tā, kā izturaties pret savu meitu.
Nadežda klusi iekliedzās. Viņa atpazina Kostrova balsi.
Markins ieslīdēja guļamistabā kā klusa ēna.
- Aizved viņu prom, - Ruslans pamāja uz Dokučajevu. - Es ceru, ka viņš tev parādīs, kur tiek turēta "kobra".
- Kā jūs uzdrīkstaties?! - Nikolajs Nikolajevičs sāka un apklusa, redzot uz viņu vērstu pistoles stobru.
- Staigā, - Markins pašūpoja stobru.
Viņi izgāja.
- Kas jūs esat? - Cilvēks sporta tērpā jautāja.
Ruslans noņēma ķiveri un pasmīnēja.
- Savā ziņā kolēģis. Vai jūs, iespējams, neesat firmas "Betmen" direktors?
- Jā, es vadu šo apsardzes aģentūru ...
- Tātad tieši priekš tevis tavi "sešinieki" sargāja priekšnieka meitu?
"Sportists" sarauca uzacis, acis iezibējās.
- Un tu esi tas pats FSB opers, kas par visu vari raujas viņu aizstāvēt?
- Uzminēji. Noņem viņai roku dzelžus.
Vīrieša roka pastiepās pie kabatas un apstājās.
- Es tev gan noņemtu, ja tu būtu bez ieroča!
- Nu, kāda runa? - Ruslans nometa pistoli uz grīdas, pacēla plaukstas. - Nāc nu, sportist.
"Sportists" lēca bez sagatavošanās, demonstrējot lielisku fizisko formu, vicinot rokas karatē tehnikā, taču ieskrēja pretimnākošajā triecienā no da-cze-šu arsenāla [14] un izvalbītām acīm saliecās, kampjot pēc gaisa, turēdams vēderu.
Ruslans pagrieza viņu pret sevi, no kabatas izvilka atslēgu no rokudzelžiem, atslēdza tos, noņēma no Nadeždas rokām un nometa uz grīdas.
- Savāc savas mantas, ieslodzītā, ejam.
- Kurp? Meitene nočukstēja, skatoties uz viņu ar asarainām acīm.
- Tu taisies palikt pie šiem bandītiem? Dzīvot ar šo sadistu un cūku?
- Nē! Bet es ... taču tevi ...
- Tā nebija tava vaina.
- Kā tu zini?
- Es jūtu. Savācies, mums ir maz laika.
Ruslans atvēra skapi, atrada bikškostīmu, pameta Nadjai. Viņa, kā sapnī, nolaida kājas uz grīdas, piecēlās, neatraujot acis no viņa.
- Tēta žēl ...
- Viņš tevi nepažēloja, lopiņš!
- Jūs ... viņu? ..
- Neviens nevienu nenogalinās, mēs neesam teroristi. Bet es neļaušu viņam ņirgāties par cilvēkiem!
Nadežda beidzot attapās, sāka drudžaini ģērbties, nekaun'damās no Kostrova skatieniem, iebāza somā dažas kleitas un uzvalkus, iztaisnojās.
- Esmu gatava.
- Saša, - Ruslans pa rāciju izsauca partneri, - ejam prom.
- Ak, tu maita! - uz viņu metās "Betmenu" priekšnieks.
Uzbrukumam gatavais Ruslans atbildēja ar pagriezienu un sitienu no augšas uz leju pretinieka kakla aizmugurē, viņš pēc inerces aizlidoja vēl divus metrus uz priekšu, ietriecās ar pieri gultas stūrī un palika guļam.
Kostrovu un Nadju koridorā satika Markins.
- Viss kārtībā, paraugs ir pie manis.
- Disku ar programmu neaizmirsi?
- Nē.
- Ejam!
Pēkšņi iepīkstējās rācija.
- Vajadzīga palīdzība?
Ruslans uzreiz neatpazina Romašina balsi, viņš pārsteigts jautāja:
- Kā jūs atradāt mūsu vilni?
- izmantojot parasto skeneri. Kā iet?
- Viss ir kārtībā, sākam atkāpšanās manevru.
- Ja būs vajadzīga palīdzība, zvaniet, es būšu netālu.
- Paldies, bet diezin vai.
- Veiksmi jums!
- Jums arī.
No kotedžas izkļuvabez sarežģījumiem. Kopš operācijas sākuma bija pagājušas tikai divpadsmit minūtes, un apakšstacijā vēl nebija tikuši galā ar negadījumu. Nebija gaismas visā pilsētiņas teritorijā un blakus esošajos objektos: militārajā noliktavā, autobāzē un autostāvvietā. Markins pazuda tumsā, sekojot Sašai autostāvvietas virzienā. Drīz vien Dokučajeva "Ševrolets" piebrauca pie kotedžas, pie stūres sēdēja vecākais leitnants.
- Lūdzu, iekārtojieties.
Ruslans apsēdināja ne tik daudz no aukstuma, cik no pārdzīvojumiem drebošo Nadeždu mikroautobusa salonā, kur jau sēdēja Saša, ielēca blakus Markinam esošajā sēdeklī, un automašīna aizsteidzās uz galveno kriptozonas kontrolpunktu.
Grupa bija gatava izrāvienam ar kauju: pārējā grupa, kas bija apbruņota ne sliktāk, gaidīja automašīnu otrā pusē, bet, par laimi, trokšņa nebija. Pusaizmigušais sargs pameta posteņa būdu, uzmeta skatienu "Ševroletam" un bez vārdiem atvēra vārtus. Acīmredzot Dokučajeva automašīna bija pazīstama un sargi bija pieraduši pie viņa biežajām prombūtnēm un atgriešanās.
Pēc pusstundas "Ševrolet" ar visiem "Anteja" grupas kaujiniekiem atstāja Žukovku aiz muguras un uzbrauca uz Brjanskas-Smoļenskas šosejas.
6. nodaļa
Neskatoties uz veiksmīgu operācijas pabeigšanu un ātru atgriešanos, nez kāpēc Ruslans nejutās kā triumfators. Viņu arvien vairāk grauza doma, ka aizmirsis kaut ko svarīgu, kaut ko sīku, un, pat ziņojot par panākumiem varas iestādēm Varravas un Kirsanova personā, viņš nevarēja atbrīvoties no šīs nepatīkamās sajūtas.