Pats Ruslans izskatījās ne mazāk domīgs, nokāpjot pagalmā, Pārvaldei piederošo transportlīdzekļu stāvvietā. Viņš pārdomāja plānu, kā iziett uz apakšpulkvedi Einiķi un uzrādīt viņam rēķinu par divām slepkavībām - Poltoracki un Varravu. Kostrovam nebija šaubu, ka likvidators ir Einikis.
Jau tuvodamies Pārvaldes "Volgai", kurā viņu gaidīja Paša-pilots un Markins, Ruslans izdzirdēja savu vārdu un atskatījās. Viņam pakaļ steidzās divi cilvēki: milzīgs, kantains, kā klints bluķis, vīrs melnā ādas jakā, ar akmeņānu seju un īpašu matu griezumu "a la kiborgs", un vīrietis apakšpulkveža uniformā ar tumšu, šauru seju, uz kuras izcēlās melnas, dziļi iegrimušas acis un plēsonīgs deguns. Tas bija apakšpulkvedis Einikis, kriptozonas vadītāja znots un īpašās FSB daļas sabiedrisko attiecību komandieris.
- Pagaidiet, kaptein.
Ruslans šķībi paraudzījās uz saviem padotajiem, kuri bija gatavi izkāpt no automašīnas un nākt palīgā, nemanāmi pašūpoja ar pirkstu, lai viņus apturētu.
- Es jūs uzmanīgi klausos, - viņš teica, pagriezies pret seju ar vīrieti, ar kuru bija vēlējies satikties tete-a-tete.
- Man teica, ka jūs nesen atgriezāties no komandējuma, - Einikis apstājās Kostrova priekšā, kamēr viņa masīvais pavadonis ieņēma pozīciju nedaudz aiz muguras, neatraujot no kapteiņa savas neizteiksmīgās gaišās acis.
Ruslans saprata, ka apakšpulkvedis zina, kur viņš bijis un ko darījis.
- Kāpēc klusējāt?
- Gaidu jautājumu, - Ruslans mierīgi teica.
Einikis sarauca pieri. Viņa miesassargs spēra soli uz priekšu, bet apakšpulkvedis viņu aiz rokas apturēja.
- Nebūs nekādu jautājumu, - viņš pasmīkņāja. - Es tikai gribēju jūs brīdināt, lai mazāk grozāties priekšniekiem acīs un dalāties ar viņiem savās gudrajās idejās. Tas var sabojāt ne tikai jūsu karjeru, bet arī dzīvi.
- Vai jums viss? - Ruslans jautāja ar to pašu mierīgi-korekto skatienu.
Pulkvežleitnants sarauca uzacis, un viņa varenais biedrs atkal devās uz priekšu, ejot virsū Ruslanam kā tanks. Tajā pašā mirklī no "Volgas" izkāpa Markins un Paša un nostājās blakus komandierim. Milzis apstājās, uzmetis vērtējošu skatienu Anteja grupas biedriem.
- Ja jums ir viss, biedri apakšpulkvedi, - Ruslans turpināja ar ledainu ironiju, - tad ar jūsu atļauju es jūs atbrīvošu no savas klātbūtnes.
- Ar uguni spēlējies, kaptein, - Einikis noķērcās. - Ceri uz kādu? Uz tēvu? Vai kādu augstāku?
- Uz sevi, - Ruslans pasmīnēja. - Un man patīk spēlēties ... ar uguni.
- Tad mēs vēl tiksimies.
- Es tiešām ļoti ceru uz to.
- Atļaujiet, biedri apakšpulkvedi? - akmenssejas miesassargs atskatījās uz patronu.
- Citu reizi, mazais, - Einikis daudzsološi uzsmaidīja Ruslanam, pagriežot muguru antejeviešiem. - Mums vēl ir jāpaspēj ieiet pie ģenerāļa.
- Ej, ej, bruņutransportieri, - uzmundrinoši sacīja Paša-pilots, - citādi var gadīties, priekšniekam būs vajadzīgs tualetes papīrs.
- Es vēl aizvēršu tev hailo! - stiprinieks apsolīja un metās panākt apakšpulkvedi.
- Ko viņi no tevis gribēja, komandier? - Markins jautāja.
- Brīdināja, - sacīja Ruslans, noskatoties pakaļ kriptozonas priekšnieka znotam.
- Par ko?
- Viņiem nepatīk, ka es par kaut ko nojaušu.
- Mums tas nav jāzin?
- Baidos, ka jūs tam nenoticēsiet. Lai gan, no otras puses, man vienalga nav neviena cita pie kā lūgt palīdzību.
- Mēs esam gatavi.
- Ejam uz mašīnu.
Ruslans iekāpa "Volgas" salonā, pagaidīja savus padotos un kodolīgi pastāstīja Torņa nozīmi Laiku Koka vēsturē un plānu glābt savu dzimto Metaversu. Klusums salonā pēc tam vilkās ilgi. Vecākie leitnanti apmainījās skatieniem, pārdomāja un nesteidzās skaļi paust savu viedokli. Tad Ruslans ar viņiem dalījās savos minējumos par Kozjuļa kunga un viņa znota apakšpulkveža lomu pēdējos notikumos, kas saistīti ar Poltoracka un Varrava slepkavību.
- Tam noticēt ir vieglāk, - Paša-pilots atdzīvojās. - Lai gan, godīgi sakot, vienalga esmu gatavs pievienoties jūsu komandai. Interesanti būs redzēt, kā cilvēki tur dzīvo tajā nākotnē. Ko darīsim?
- Un tu? - Kostrovs paskatījās uz Markinu.
Starlejs izņēma kabatas lakatiņu, izšņauca degunu, kārtīgi salocīja to un nevainīgā tonī pateica:
- Jūs tak bez manis pazudīsit, biedri kapteini.
Ruslans iesmējās.
- Tambovas vilks! Patīk no sevis veidot sermjagu. Ticu, ka varu paļauties.
- Prieks censties, jūslabdzimtība!
- Tādā gadījumā klausieties manu plānu ...
Ruslans pārgāja uz pusčukstiem. Pēdējā Einiķa frāze, kuru viņš izmeta, dodoties prom, - par vizīti pie ģenerāļa - ieteica Kostrovam kā rīkoties. Šis brīdis bija jāizmanto nekavējoties, ērtāka, iespējams, vairs nebūs.
7. nodaļa
Pretterorisma pārvaldes vadītāja ģenerāļa Kirsanova kabinets atradās Staļina laiku septiņstāvu ēkas trešajā stāvā. Parasti šīs ēkas daļas koridors bija kluss un pamests, tomēr pēdējo notikumu dēļ pa to ik pa brīdim skrēja satraukti Pārvaldes darbinieki, apkārt staigāja divi gara auguma puiši no īpašās VIP apsardzes vienības un aizdomīgi lūkojās uz katru cilvēku. iespaids, ka vai nu sākta evakuācija, vai, gluži pretēji, kabinetu pārņem jauni īpašnieki.
Lai nepievērstu sargu uzmanību, Ruslans un abi vecākie leitnanti viens pēc otra piegāja pie Kirsanova kabineta. Pārvaldes priekšnieka pieņemšanas zonā viņus sagaidīja divi: ģenerāļa sekretārs-adjutants kapteinis Kiržņics, pieklājīgs, lakonisks, vienmēr ar kaut ko aizņemts, un liela auguma, skapim līdzīgs, jauns vīrietis ādas jakā, līdzīgs tam purnu dauzītājam, kurš pagalmā pavadīja apakšpulkvedi Einiki. ...
- Klausos, kaptein, - teica adjutants, uzmetis īsu skatienu Kostrovam, kurš bija ielūkojies pieņemamajā telpā.
- Es meklēju apakšpulkvedi Einiķi, - sacīja Ruslans. - Svarīga lieta.
- Viņš ir pie ģenerāļa.
- Ļoti labi. - Ruslans ārēji nesteidzīgi šķērsoja uzgaidāmo telpu, satvēra durvju rokturi. - Man tieši vajag arī pašu Kazbeku Iļumžinoviču.
- Diemžēl man pavēlēja nevienu nelaist iekšā, - piecēlās Kiržņics. - apakšpulkvedis iznāks, es ziņošu par jums.
- Diemžēl nedrīkst tērēt ne mirkli. - Ruslans atvēra durvis, ar acs kaktiņu pamanot Markina un Pašas parādīšanos uzgaidāmajā telpā.
- Hei, steidzīgais, kur tu lien? - pie viņa piesteidzās "skapis" jakā. - tev pateica - ģenerālis aizņemts!
Durvis aiz Ruslana aizvērās, taču viņš bija pārliecināts, ka puiši bez trokšņa tiks galā ar Einiķa miesassargiem.
Kirsanova kabinetā, kā jau bija paredzēts, bija divi apmeklētāji: apakšpulkvedis un viņa akmens žokļu apsargs ādas jakā. Viņš nekavējoties devās Kostrova virzienā, savilcis gigantiskās dūres, kas, iespējams, varēja dragāt ķieģeļus.
- Kas jūs ielaida, kaptein? - atskatījās uz viesi Kirsanovs; viņš stāvēja pie galda, kamēr Einiķis skatījās uz kaut ko, kas gulēja uz galda.
Atbildes vietā Ruslans tempā metās uz priekšu un lēcienā ar kāju ietrieca krūtīs lielajam vīram jakā. Milzis noelsās, aizlidojot atpakaļ, un nokrita uz otrā galdiņa - sarunām ar apmeklētājiem, sadragājot to gabalos. Īss dārdiens, sašķaidītas ūdens karafes šķindoņa, klusums.
Apstulbinātā ģenerāļa un apakšpulkveža pārsteigto skatienu pavadīts Ruslans piegāja pie saimnieka galda un ieraudzīja pazīstamo sugestora "kobra" siluetu ar brūnu stobru. Turpat gulēja disks ar instrukciju ģeneratora lietošanai. Kostrovs paslēpa disku frenča kabatā, paņēma sugestoru un norādīja ar stobru uz Einiķi.